Dzīve nemaz nav tik draņķīga
Raisa Lārmane
Katram no mums dieviņš šūpulī ir ielicis kaut kripatiņu talanta. Tikai šī dāvana jākopj un jāveido kā stādiņš. Pat gadiem dzīvojot blakus, mēs neapjaušam, kāds talants slēpjas draugā vai biedrā. Ar neviltotu prieku gribu pastāstīt par neredzīgu puisi Dmitriju Gavrilovu.
Draugu un paziņu lokā viņš mums vienkārši ir Dima. Jauks, draudzīgs un komunikabls jaunietis. Enerģijas viņam ir pārpārēm. Patīkami, ka viņš nav noslēdzies sevī, bet atrod nodarbi sev tuvu sirdij. Absolvējis Strazdumuižas internātvidusskolu, Dima atbrauca atpakaļ uz savu dzimto pagastu Dubnu. Viņu tur gaidīja ģimene un bērnības draugi. Divus gadus atpakaļ ar Daugavpils pilsētas domes atbalstu tika realizēts projekts. Projekta vadītāja bija Daugavpils TRDC vecākā rehabilitētāja Elita Siņavska. Viņa arī Dimu uzaicināja piedalīties mūsu pulkā. Tā mēs ar Dimu iepazināmies un atklājām viņa talantu — skaistas balss īpašnieku un muzikantu.
Nesen atklājās, ka arī dzeja viņam nav sveša. Raksta savām dziesmām tekstus un mīlas liriku. Cik es saprotu, pagaidām tā ir tikai savai mīļotai draudzenei. Šis puisis neliek sveci zem pūra, bet rāda publikai, ko prot. Savā pagastā ir iecienīts un pieprasīts muzikants un dziedātājs. Aicina Dimu spēlēt gan vietējā klubā, gan privātos pasākumos.
Par talantīgo puisi bija apraksts Daugavpils vietējā laikrakstā «Latgales laiks» un sižets LTV 1 programmā. Patīkami, ka starp mums ir pozitīvi un par nākotni domājoši jaunieši. Kā tagad moderni saka — integrējas sabiedrībā. Tas viss notiek praktiski, bet ne uz papīra. Viņš visus plusus un mīnusus izjūt uz savas ādas.
Dima ir atlicinājis arī laiku, lai apmeklētu mūsu dienas centru. Papildināja zināšanas datorapmācībās un pašlaik apgūst orientāciju. Pats lielākais un satraucošākais notikums Dimas dzīvē ir tas, ka viņš septembrī iestājās Daugavpils mūzikas koledžas Vokālā nodaļā. Kā viņš pats izteicās, mācīties mūziku ir viņa dzīves sapnis.
Dimas stāstījums
«Mani 9-gadīgu zēnu, brālis piesēdināja pie bungām, tanī laikā Dubnas klubā bija estrādes ansamblis. Kad paaugos, mani piesaistīja ģitāras spēle. Pirmos akordus ierādīja atkal brālis. Skolas laikā mans ģitāras skolotājs bija Valdis Rēbuks, tagad grupas «Klaidonis» ģitārists. Bieži piedalījāmies skolas pasākumos, pēc tam pašmācības ceļā sāku apgūt sintezatoru. Doma par muzikālo izglītību bija jau pasen. Un ar vecāku atbalstu un draugu uzmundrinājumu nolēmu pamēģināt.
Pirmās nedēļas koledžā bija stresa pilnas. Viss svešs un nezināms, viens neredzīgs starp veselajiem. Tad pamazām viss nostājās savās vietās. Radās draugi no vecākiem kursiem, dažus es jau zināju. Pateicību esmu parādā Raisai Lārmanei, kura man nostiprināja dienas centrā apgūtās orientācijas prasmes, palīdzēja apgūt orientāciju koledžā un mani pavada, cik nu viņai atļauj laiks, neatsakot palīdzību pat, ja ir vajadzīgs, brīvdienās. Elitai paldies par atbalstu visos jautājumos! Elita, tu mums esi kā labais gariņš, kas sniedz redzes invalīdiem drošu atbalstu!
Pēc pilsētas domes īstenotā projekta Elita nokārtoja, ka projekta laikā apmācībām iedalītie diktofoni palika mūsu rīcībā. Šī ierīce man mācībās ļoti palīdz. Ierakstu stundās mācību vielu un pēc tam pārrakstu nepieciešamo datorā. Veiksmīgi esmu nokārtojis vairākas ieskaites. Mums 1. grupas redzes invalīdiem, kas iegūst izglītību, nepieciešams no valsts apmaksāts asistents. Tad nebūtu jādomā, kā tikt tur vai tur. Vienmēr uz līdzcilvēku palīdzību arī nevar paļauties. Tagad visi ir aizņemti ar savām rūpēm. Dzīvoju kopmītnē, un pats ar visu tieku galā, ja kas, man steidzas palīgā kopmītnes biedri.
Patstāvību iemācījos Rīgas rehabilitācijas centrā. Sveiciens skolotājai Natālijai, paldies par jūsu sirds siltumu! Jūsu darbam jūtams rezultāts, es kā piemērs. Tagad varu tikt galā bez lielām pūlēm. Paldies visiem labiem cilvēkiem, kas mani atbalsta un palīdz tikt līdz zinību virsotnēm!
Un ticiet — man ir grūti, bet nav neiespējami. Ja mīlestība sirdī un apkārt labi cilvēki, tad dzīve nemaz nav tik draņķīga.»
