Kad ziema sniega kurpēm staigā
Aivaram Lorencam 75 gadu jubilejā

Kad Juglā sniega kurpēm staigā ziema,
Gan tīrumā, gan pagalmā kļūst vēss.
Tev lielā jubileja atnāk ciemā
Un kautrīgi pie durvīm pieklauvē.

Tu durvis atver, pasniedz viņai roku,
Jo tāda diena tikai vienreiz nāk.
No debesīm, šķiet, zvaigznes lejā nokāpj
Un tev par godu, spožāk mirdzēt sāk.

Bet tu joprojām senās takās staigā,
Jo šajās takās katrs staigāt drīks.
Tev rūpju rievas iezagušās vaigā,
Vēl solis mundrs, drošs, kaut nesteidzīgs.

Ir darba dienas bagātas un skaistas,
Tās sveicina ikkatrs austošs rīts.
Tu vēlies, lai šīs dienas neizgaistu
Un lai šīs dienas allaž nāk tev līdz.

Kad mājās atgriezies pa krēslas takām,
Daudz vairāk vajadzēja izdarīt.
Daudz vairāk nekā izdarīji vakar,
Bet sevi mierini ar domu «Varbūt rīt!»

Kad daudzus izdevumus veram vaļā,
Tur zelta burtiem ierakstīts Tavs vārds.
Šis vārds kā dienvidzemes palma zaļo
Un liesma tā kā Jāņu pusnakts sārts.

Mēs jūtam dzīves mirkļus garām zibam,
Un nemanot par pagātni tie kļūst.
Tev tik daudz labu vārdu pateikt gribam,
Bet vai šie vārdi tiešām īstie būs?

Kad Juglā sniega kurpēm staigā ziema,
Gan tīrumā, gan pagalmā kļūst vēss.
Tev lielā jubileja atnāk ciemā
Un kautrīgi pie durvīm pieklauvē.

Imants Smirnovs