Vides pieejamība redzes invalīdiem Rīgā
Baiba Čunčiņa
no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
Invalīdi veido lielāko sociālās atstumtības riska grupu. Atstumtības pamatā ir šo cilvēku veselības stāvoklis, kas ierobežo iesaistīšanos nodarbinātībā un citās aktivitātēs. 2006. gadā Pasaules Veselības organizācija izstrādāja jaunu invaliditātes termina skaidrojumu: «Invaliditāte ir vispārējs jēdziens, ar kuru saprot trūkumus un faktorus, kas ierobežo darbību un piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē. Slimība var radīt trūkumus, kas invalīdu nostāda nelabvēlīgā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem sabiedrības locekļiem.»
Sabiedrībā ar invaliditātes jēdzienu vairāk saistās ilgstošas veselības problēmas, kas traucē ikdienas aktivitātes. Tomēr ne vienmēr, kad cilvēkam ir ilgstoši funkcionāli ierobežojumi, viņam tiek piešķirta invaliditātes grupa. Līdz ar to zināma iedzīvotāju daļa Latvijā, kuriem ir redzes traucējumi, bet par kuriem nav veikta statistika, ir gados veci cilvēki, kuriem vairs nepiešķir invaliditāti.
Veselības statistikas dati Latvijā liecina, ka pēdējos gados pieaudzis pirmreizēji par invalīdiem atzīto personu skaits (jāpiebilst, ka pirms tam bija vērojams samazinājums), savukārt 2005. gada datos ir kritums, kuru sociologi izskaidro ar migrāciju. Tālāk nedaudz padziļinātāk aplūkosim redzes invalīdu statistiku. Par indivīdiem, kuri ieguvuši grupu pirmreizēji, salīdzinot ar Latvijā kopumā iegūto invaliditātes grupu skaitu un Rīgā dzīvojošiem un strādājošiem redzes invalīdiem.
Jābilst, ka 2004. gadā redzes invalīdi, kuri ieguvuši grupu pirmreizēji, bet kuri nestrādā ir 118 cilvēki. No kā izriet, ka nestrādājošo redzes invalīdu skaits ir trīs reizes lielāks nekā strādājošo.
Sabiedrībā vispārpieņemts viedoklis, ka invaliditātes cēlonis ir traumas, bet saskaņā ar datiem, kuri pieejami, var secināt, ka invaliditātes cēloņu pamatā ir slimības.
Raksturīgākās redzes invalīdiem: glaukoma, katarakta, diabētiskā retinopātija, miopija jeb tuvredzība, hipermetropija, jeb tālredzība, astigmātisms (tīklenes atslāņošanās).
«Ar glaukomu slimo apmēram 7,5 miljoni visā pasaulē, un tas ir viens no galvenajiem akluma cēloņiem. Pārsvarā slimo cilvēki pēc 40 gadu vecuma, īpaši augsta saslimstība ir vecuma grupā virs 60. Savukārt, diabētiskās retinopātijas attīstības biežums palielinās, pieaugot diabēta stāžam. Ar laiku diabētiskā retinopātija attīstās 90% diabētiķu. Cilvēkiem pēc 55 gadu vecuma — katarakta, un tas ir galvenais redzes pasliktināšanās iemesls.»
Ir arī slimības, kuru blaknes ir īslaicīgs, pilnīgs vai daļējs redzes zudums. Tas nozīmē, nonākot nezināmā vietā, šie cilvēki nav droši, viņi ir apjukuši un neveikli, ja viņiem nepalīdz vide (šeit domājot gan fizisko, gan sociālo). Tātad var palīdzēt līdzcilvēki, kuri gan ne vienmēr zina un prot palīdzēt, un paša cilvēka atvērtība. Ja viņš ir intraverts, tad situācija ir sarežģītāka.
Nozīmīga ir paša izveicība un drosme, pārbaudot vidi ap sevi. Arī mums ir bijuši gadījumi, kad pārvietojamies tumsā bez apgaismes un pasaule ap mums iegūst citus apveidus. Priekšmeti kļūst lielāki, izplūdušāki, toties mēs — mazāki un nedrošāki. Nezinām, vai ceļā, pa kuru ejam, mūs nesagaida kāda bīstama bedre, pelēkā dūmakā neparādās negaidīts pelēks stabs vai dažkārt pat vairakkārt staigāti pakāpieni būs trīs vai četri.
Lai arī šie cilvēki ir blakus un veido nelielu sabiedrības daļu, uzlabojot viņu dzīves kvalitāti un fizisko vidi, mēs uzlabojam vienlaicīgi arī savējo.
Kā atzīst Latvijas invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» prezidents Ivars Balodis: «Latvijā ir daudz sabiedrisku būvju, kuras noteiktai sabiedrības daļai — cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem, redzes traucējumiem, māmiņām ar bērnu ratiņiem, gados veciem cilvēkiem — ir grūti izmantojamas, tāpēc vajadzētu tikties ar lēmējvaru, dažādām pašvaldību institūcijām un uzņēmējiem, lai skaidrotu universālā dizaina principus un to nepieciešamību.»
Daudz tiek runāts par vides pieejamību ikvienam, ko varētu arī nosaukt par universālo dizainu. Tajā pievērš uzmanību: ēkām, kuras būtu viegli pieejamas ikvienam invalīdam, tai skaitā arī neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, transporta līdzekļiem un iespējām saņemt nepieciešamo informāciju. Šobrīd tiek celtas jaunas būves, renovētas vecās, tiek paplašināti ceļi un lielceļi, bet ar visu to brīžiem liekas, ka šī vide tiek pielāgota vairāk braucējiem, nevis gājējiem, it īpaši, ja tiem ir kādas veselības problēmas. Ir patīkami dzīvot sakoptā un līdzcilvēkiem draudzīgā vidē, kad skaņu luksofors dod ziņu pāriešanai, kad, nonākot svešā telpā, vari justies drošs par negaidītiem šķēršļiem, kad stiklotas durvis būs pamanāmas.
Šodien būvnieki rēķinās ar cilvēkiem ratiņkrēslā, mazāk pievēršot uzmanību cilvēkiem ar citu invaliditāti. Vides pieejamība, vai precīzāk sakot, nepieejamība, ar kuru saskaras neredzīgi un vājredzīgi cilvēki, sastopama bieži.
Latvijā ir ap 8000 neredzīgu un vājredzīgu cilvēku. No tiem ap 3800 cilvēku ir LNB biedri, no kuriem pēc pēdējiem (2008.01.01.) datiem — 852 dzīvo Rīgā un ir sadalīti divās organizācijās:
1. LNB Rīgas pilsētas organizācija (634 redzes invalīdi);
2. Vidzemes priekšpilsētas Strazdumuižas organizācija (214).
Jāņem vērā, kā vēsturiski radusies LNB. 1884. gadā Rīgas rātskunga R. L. Pihlava atraitne dāvina biedrībai savu Strazdumuižas vasarnīcu un kalpu māju, kas atrodas Juglas ezera krastā 5 ha lielā teritorijā. Šis īpašums biedrībai pieder vēl šobrīd, un šeit atrodas Latvijas Neredzīgo biedrība. Vēsturiski šeit ir biedrības uzņēmums, internātskola un bibliotēka. Šajā teritorijā atrodas LNB Rehabilitācijas centrs, kurā neredzīgi un vājredzīgi cilvēki var apgūt sociālo rehabilitāciju, biedrības klubs, Centrālās valdes ēka un Strazdumuižas organizācija. Laika gaitā šajā teritorijā izveidojies neredzīgo ciematiņš, kurā vide ir maksimāli pielāgota neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Šajā teritorijā ir nepieciešamās vadmargas, uz galvenajām ielām ir skaņu luksofori, izliktas ceļazīmes ar brīdinājumu, ka ceļu var šķērsot neredzīgi cilvēki. Savukārt daudz lielākas problēmas ir pārējā Rīgas teritorijā, kur šādi cilvēki dzīvo plašākā teritorijā un ir skaitliski vairāk.
Problēma ir arī tā, ka LNB ir brīvprātīga organizācija, un ne visi cilvēki ir šīs institūcijas locekļi, līdz ar to pastāv pieņēmums, ka šo cilvēku skaits varētu būt vēl ievērojami lielāks.
Tomēr Rīgas ielās tikai retais luksofors ir nodrošināts ar skaņas signālu. Nedaudz ir arī to sabiedrisko transportlīdzekļu, kuri izlikuši pieejamā redzes līmenī un pietiekami lielus maršruta numurus. Lietuvā katram redzes invalīdam tiek nodrošināta pults, ar kuras palīdzību transports, piestājot pieturā, pasaka savu maršruta numuru. Lietuvieši nonākuši pie secinājuma, ka tas ir dārgs jaunievedums.
Rīgas pilsētas teritorija praktiski nav aprīkota ar vadmargām (izņemot Strazdumuižas teritoriju). Maz ir to ēku, kuras būtu piemērotas neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, gan kontrastējošo krāsu ziņā, gan liftu pielietojamībā. Neredzīgi un vājredzīgi cilvēki izrāda nesapratni par iespēju izmantot bankomātus, jauniekārtotās bankas, pastus, kur informācija pārsvarā ir tikai vizuāla.
(Turpinājums nākamajā numurā)
