Nodaļa — ENS Braila eseju konkursa laureāti

Kamišibai kā dzīves stils
Masumi Hirayama
63 gadi, Japāna

Kad es biju vēl mazs bērns, nepārtraukti visur, kur atrados, valdīja nekārtība. Reiz kāda no manām radiniecēm, kas strādāja kurlmēmo bērnu skolā, sacīja maniem vecākiem, ka man noteikti vajadzētu iegūt profesionālo izglītību skolā, kas domāta neredzīgajiem. Vecāki nolēma aizsūtīt mani turp uz gadu, lai gan biju tam vēl par jaunu un skolā nebija bērnudārza.

Tolaik daudzas ģimenes nesūtīja savus neredzīgos bērnus šādās skolās, nogaidot vēl vismaz četrus vai piecus gadus, tāpēc lutinot mani īpaši pieskatīja.

Mācību otrajā gadā es pateicu savai skolotājai, ka jūtos nespējīga un vāja. Mana audzinātāja par to jutās ļoti pārsteigta un sacīja, ka mazam bērnam ir neparasti tā justies, tāpēc manā gadījumā tam ir jābūt kādam īpašam iemeslam. Skolotāja aizsūtīja mani pie skolas ārsta, kurš man atklāja tuberkolozi. Biju spiesta atstāt skolu, lai neļautu infekcijai izplatīties, tāpēc atgriezos mājās pie vecākiem.

Kādu laiku man nebija nekādas vēlēšanās jautri rotaļāties, tomēr, pateicoties manai nemierīgajai dabai, es reizēm tomēr aizbēgu no mājas, lai paēstu kanēļa lapas, pakāpelētu kokos un vietējos pauguros. Lai gan mamma ne reizi vien tika mani brīdinājusi, ka kanēļa lapas nāk par sliktu kuņģa darbībai, neņēmu to vērā un turpināju rotaļāties uz pauguriem vai pie jūras. Neviens man netuvojās, jo visi baidījās saslimt ar tuberkolozi. Tā kā lielākā daļa bērnu bija skolās, man nebija iespējas ar viņiem tikties.

Reiz kādā pēcpusdienā es izdzirdēju savādus klaudzienus, ko radīja koka nūjiņas. Visi bērni, kas bija tikko atgriezušies no skolas, steidzās turp, un es viņiem sekoju. Mēs nonācām kopējo sapulču nama iekšpagalmā. Visi savācās tur, lai paskatītos uz cilvēku, kurš radīja šīs dīvainās skaņas. Arī es piegāju viņam klāt. Viņš man sacīja: «Tā kā Tev ir slikta redze, Tu vari atrasties man blakus. Ja Tev kaut kas nebūs skaidrs, es paskaidrošu.» To sacīdams, viņš man iedeva divas karameles. «Tu vari tās ēst, kamēr klausies notiekošajā.»

Dziļā, drebošā balsī viņš izstāstīja stāstu par «Zelta vēderu» un «Mazo sērkociņu meitenīti». Pabeidzis stāstu, viņš sacīja: «Labi, šodienai pietiks. Paldies visiem!» Viņš paspieda man roku un apsolīja atkal atgriezties. Es paklanījos viņam pateicībā un devos rotaļāties ar citiem bērniem, ko jau sen nebiju darījusi. Tagad viņi mani vairs neraidīja prom un spēlējās ar mani, kā agrāk. Tā bija mana pirmā saskaršanās ar Kamišibai (jeb papīra teātra izrādēm). Mēs, bērni, palikām rotaļāties arī pēc šīm izrādēm. Tā kļuva par mūsu pastāvīgu aizraušanos.

Reiz pie pusdienu galda mans brālis sacīja mammai, ka apskauž mani. «Man nebija naudas, lai noskatītos Kamišibai, tāpēc es visu laiku skatījos no attāluma un slēpos no citu acīm, bet viņa sēdēja labākajā vietā, pie tam — neko nemaksājot.» Viņa vārdi mani ļoti satrauca. Es pēkšņi sajutos vainīga, it kā tīšām būtu izmantojusi cilvēku labvēlību pret neredzīgajiem.

Es domāju, ka cilvēks, kas rāda Kamišibai, ir vienkārši cilvēks, kurš zina daudz dažādus stāstus un grib izklaidēt cilvēkus. Pēc mana brāļa vārdiem mamma jau nākamajā dienā aizgāja pie šī cilvēka, lai atvainotos un piedāvātu naudu par manu klātbūtni. Taču viņš pasmaidīja un sacīja, lai neuztraucas. «Viņa ir kara upuris. Tas ir tikai tāds mazumiņš, ko es varu darīt, tāpēc ļaujiet man arī turpmāk pieņemt viņu!»

Tajā laikā es nesapratu vārdu «upuris» vai «karš» īsto nozīmi, taču labi atceros manas mātes asarās aizlūstošo balsi, kad viņa pateicās cilvēkam. Pirms četriem gadiem, kad kādā dienā aizdomājos par to, kā man nodzīvot atlikušos gadus un ar prieku sagaidīt savu nāvi, man izdevās parunāt ar K. kundzi. Viņa ir aktrise un raksta Kamišibai komiksus.

Vina nedaudz padomāja, pirms pateikt: «Tas nebūs viegli, bet kāpēc gan tev pašai nepamēģināt rādīt izrādes? Ierodies uz nākamo pasākumu (Japānas Starptautiskajā asociācijā) un padomā par to! Es pastāstīšu viņiem par Tevi.» Es iesniedzu dokumentus, kas nepieciešami, lai ņemtu dalību šajā pasākumā, un tāpat arī nolēmu iet uz sagatavošanas kursiem, kur tiku ļoti laipni uzņemta. No tā laika mans vīrs, kurš ir pavisam neredzīgs, arī mūsu suns-pavadonis un es mācījāmies. Stundas notika reizi mēnesī no plkst. 18:30 līdz 21:00.

Mēs devāmies turp ar autobusu, noklausījāmies stundu un tajā pašā dienā atgriezāmies. Mēs turpinājām mācīties sešus mēnešus. Beidzot pienāca diena, kad varējām saņemt savus sertifikātus. Atgriezāmies mājās vienos naktī. Mēs bijām pirmie studenti ar ierobežotām iespējām, kas mācās Kamišibai. Un mēs lepojāmies ar saviem unikālajiem sasniegumiem. Var jau arī nestāstīt, ka mēs visi trīs līksmojām un svinējām, kaut arī aiz loga jau bija tumša nakts.

Tagad mēs organizējam Kamišibai asociāciju, arī plānojam daudz ko darīt turpmāk. Mums šķiet, ka varam nodot draudzīgas, siltas jūtas kā cilvēkiem ar ierobežotām spējām, tā arī pilnīgi veseliem cilvēkiem. Ceram, ka ar to tiešām varēsim atainot vārda «mīlestība» patieso nozīmi.

/No angļu valodas tulkoja Kristīne Lapuha/