Nodaļa — RISAC «Jugla»

Cits skatījums uz RISAC «Jugla» svētkiem
Imants Bremze
RISAC «Jugla» iemītnieks

Kā vēstī vietējā hronika, Strazdumuižā pirmās neredzīgo patversmes novietnes atklātas 1893. gada maijā. Tad aizsākās praktisks redzes invalīdu rehabilitācijas darbs. Šo datumu uzskata par pansionāta dibināšanas dienu. Laika gaitā mainījušies iestādes nosaukumi, uzdevumi un prasības, arī vēsturiskie apstākļi, kas ienesa savas korekcijas.

Šogad maijā RISAC «lugla» atzīmē savas pastāvēšanas un attīstības 115. gadadienu. Kad jau simtam velk pāri, jubilejas reizēs ielūkojamies pagātnē, taču ikdienas darbi neapstājas, velk uz priekšu. Aprūpes centrs šobrīd uzkopts kā šokolādes kārbiņa, dārzs apčubināts līdz pēdējam pumpuram, kas nu jau veras vaļā.

Dārzniecei Mārītei Upmalei ar palīdzi Initu šopavasar īpaši karstas dienas, viņu veikums ienācējam redzams visupirms. Izravēti puķu lauciņi, izvietoti stādi. Dzirkstī strūklaka. Lūk, pie ieejas dzelteniem ziediem greznojas zelta lietus krūms, pats pirmais pavasara ziedētājs. Pārējie uzplauks vēlāk.

Dārznieks vienmēr bijis cienījama persona. Kādreizējā Strazdumuižā viņam uzcelts savs namiņš. Mārīte gan to neizmanto. Uzmanību piesaista rūpīgi koptie zālāji, blīva, mīksta zemsedze, kas izveidojusies ar laiku. Botāniķi varbūt izdomātu tādiem zālājiem latīnisku nosaukumu, zinātne jau visur iespraucas.

Darba pilnas rokas arī krāsotājiem Nadeždai Ponamoņenko un Ārijam Čimam, jāatjauno krāsojums soliem un arī žogam gar Juglas un Pāles ielu. Stiepuļu pinums tagad laistās koši zaļš, un betona stabiņi nopervēti balti.

Kādā sarunā direktors Andris Cīrulis piebilda, ka sociālās aprūpes centrā dažnedažādos pienākumus veic 71 profesijas 148 darbinieki, un visiem jābūt savās vietās, lai sarežģītais mehānisms funkcionētu. Ikdienas darbos aizņemta tehnisko lietpratēju brigāde. Kā neredzami rūķīši viņi parasti atrodami mehāniskajās un galdnieku darbnīcās un parādās ārpusē, ja kaut kas atgadās vai steidzami labojams.

Nereti gadās, ka ieķīlējas kāds no abiem liftiem, kas savu laiku jau nokalpojuši. Traucēklis nopietns, ja pēkšņi netiec augšup vai lejup. Nu ir klāt liftu mehāniķis Romualds Rukmanis, avārija tiek novērsta. Centrā nav gāzes vada, saimniecība balstās uz elektrisko enerģiju, apgaisme, virtuves darbi. Sarežģīto elektrosistēmu pārzin inženieris Aleksandrs Kaļiņins.

Ja pēkšņi aizpropējas kanalizācijas caurule kaut kur pazemē, atrast īsto vietu un dabūtt vaļā pa spēkam santehniķim Genādijam Artamonovam. Protams, nāk palīgos pārējie kolēģi. Atslēdznieki Ēriks Upītis un Ēriks Puide iesaistās visos centra darbos, kur jātiek galā ar metāla pretestību. Namdaris Ojārs Bite ar galdnieku Aleksandru Stepaņuku gaitenī klāj linoleju, uz kura neslīd pazoles.

Daudzveidīgajā bezpeļņas uzņēmumā, kur pulka tehnisko darbinieku, īpaša vērība tiek pievērsta darba drošībai, par ko rūpējas darba drošības speciāliste Biruta Cīrule. Negadījumu centrā nav bijis, darba kultūra ir augstā līmenī.

Neapšaubāmi, ka aprūpes centra nemitīgu izaugsmi nodrošina ilggadīgie darbinieki. Kaut pienākumi nav no vieglajiem, vairāk nekā pusgadsimtu pavāres darbu veic Helēna Gintere. Tas ir bijis liels pārvērtību laiks, kas pagājis. Kad atnāca, ēdienu iemītniekiem gatavoja pie primitīvas plīts, ko kurināja ar malku. Notika lielie celtniecības darbi, tukšā vietā auga pansionāta dzīvojamie korpusi, kādus tos redzam šodien.Tos nodeva ekspluatācijā 1972. gadā, arī jauno virtuves piebūvi.

Ēdiena gatavošanas apstākļi uzlabojās, taču klāt nāca jauna nebūšana. Kā celtniekiem gadījies, vai projektā aplam iezīmēts, ēdnīcas un virtuves māja bija uzbūvēta par metru augstāk nekā lielo korpusu pirmais stāvs. Tagad toverus ar ēdieniem nācās iznest no virtuves un vēl piecus pakāpienus lejup, lai novietotu uz rateļiem un izvadātu pa stāviem. Ak, vai! Ak, vai! Un tā divdesmit gadus. Stipras gan bijušas virtuves sievas!

1995. gadā centra vadību pārņēma Andris Cīrulis. Ar viņu ienāca «otrā elpa». Nekavējoties uzsāka kapitālo remontu virtuves piebūvē. Helēnai ar darba biedrenēm nācās uz laiku atgriezties pie ierastajām malkas plītīm. Tikmēr izbūvēja mehānisku pacēlāju, kas pārvietoja rateļus ar toveriem lejā un augšā.

Ēdamzālē ielika jaunus, šodienīgu materiālu materiālu logus, izveidoja tīkamu interjeru. Helēna nebeidz vien slavēt Andri Cīruli par gādību virtuves lietās! Sīkumi jau zināmi tikai šeit strādājošiem. Vēl pērn iegādāja jaunus katlus ar maināmu strāvas padevi, kas dod iespēju ekonomēt elektrību. Tagad Helēna vairs katlus neuzrauga, lai to dara jaunākās kolēģes.

Vairums iemītnieku dzīvo aprūpes centrā ļoti ilgi, visu mūžu. Viens no tādiem ir Jānis Morans, pazīstams kā aktīvs pašdarbnieks, teātra spēlētājs un dziedātājs. Strazdumuižā Jānis nonācis kā internātskolnieks, vēlāk strādājis rūpnīcā no tās uzcelšanas līdz slēgšanai. Šo laiku viņš atceras ar gandarījumu un patiku! Tolaik produkcijas ražošana notikusi arī centra korpusā, kur tagad atrodas sporta zāle — montējuši atsevišķus elektroiekārtu mezglus. Tādas ražotnes bija arī Jelgavā un citās vietās.

Brīvo laiku toreiz un tagad Jānis Morans veltī kora dziesmai, kļuvis īsts profesionālis. Senāk devušies tālos koncertbraucienos uz Kijevu, Krimu, Kaukāza kalniem. Tagad jāpietiek ar Strazdumuižu, ko padarīsi. «Jolanta» kļuvusi itin skanīgs koris, nupat gatavojas dziesmu svētkiem Lielajā estrādē.

Mazliet atkāpes — ko izsaka bieži lietotais svešvārds «rehabilitācija»? To pašu taču var pateikt bez šī «h» pa vidu. Vai izklausās smalkāk, ja izrunājot mēle aizķeras kā arābam? Reabilitēt nozīmē atjaunot kaut ko zaudētu — redzi, kustību spējas, tiesības utt.

Nesen pabiju 1. slimnīcā, uz daudzām durvīm tur redzama norāde «reabilitē» to un šito, atjauno veselību. Šarmantās meitenes Igeta un Alla, kas māca redzes invalīdiem staigāt ar balto spieķi, ir reabilitatores. Daudzi centra iemītnieki vēlētos iespēju robežās reabilitēties jebšu atjaunoties darba dzīvē.

Gatavošanās centra 115 gadu jubilejai maijā satrauc un pacilā vairāk nekā pašas svinības. Nu, ir klāt! Vestibilā smaržo plaukstošas bērzu meijas, apskatei izvietoti audēju un keramiķu darinājumi. Ierodas viesi, zālē pulcējas publika. Svētkus ievada kora dziesma «Nekur nav tik labi kā mājās».

Seko Andra Cīruļa uzruna. Kā vienmēr īsa, lietišķa un kodolīga. Direktors pastāsta ne visiem zināmo — savulaik baronese Pihlava novēlējusi Strazdumuižas īpašumu tolaik nomaļajā ezera krastā redzes invalīdiem. Vēl kas — nesen aprūpes centrā notikusi valsts kontrole, Labklājības ministrijas audits un Sociālo pakalpojumu pārvaldes pārbaude. Rezultāti iepriecinoši — itin viss esot labākajā kārtībā! Ilggadējiem darbiniekiem — apbalvojumi.

Ar nepacietību klātesošie gaida labklājības ministres Ivetas Purnes uzstāšanos. Izrādās, ministre bijusi sociālā darbiniece Gaiļezera pansionātā. «Tas ir skaists darbs,» apgalvo Purnes kundze, «kur jāliek sirds klāt. Strazdumuižas ļaudis var būt laimīgi, ka viņi ir šeit. Bagāts ir tas, kam dāsna dvēsele, ko dāvāt citiem. Paldies par jūsu nesavtīgo darbu!» Ministre ciemakukulim atvedusi Labklājības ministrijas atzinības rakstus Andrim Cīrulim, Aijai Zommerfeldei, dakterei Līvijai Āboltiņai, ēdnīcas vadītājai Helēnai Ginterei u. c. Diemžēl ilgāk ministre neuzkavējās, jo viņu gaidot pensionāri Dobelē.

Svētki turpinās, cits aiz cita priekšā nāk viesi ar jūsmīgiem vārdiem, laba vēlējumiem un ziedu pušķiem. Viņi paglaimo, ka centrs esot radies senāk vēl par Latvijas Neredzīgo biedrību un vairākām citām organizācijām. Tā uzslavējot teica arī ministre. Izjustus vārdus jubilāriem veltī LNB valdes priekšsēdētājs Egons Zariņš. Visi slavē aprūpes centra fantastisko dārzu — tas esot neredzēts brīnums, kur savienojas darbs ar ticību... Grūti jau noformulēt.

Centra dzejnieks luris Sjanita pastāsta, kā kopā ar direktora vietnieci Aiju Zommerfeldi risina iemītnieku sadzīves problēmas. Viņš sacerējis arī dziesmas vārdus. Savukārt Aldis mūziku, un pats arī nodzied jauno dziesmu.

Piemērots brīdis direktoram izdalīt iemītniekiem lentītēs karamās piemiņas medaļas. Dramatiskā pulciņa vadītāja Zinta Pētersone iestudējusi ar pašdarbniekiem daudzveidīgu programmu. Nāk talkā bajānu-akordeonu kvartets un ragu pūtēji. Par sevi atgādina Sūnuciema zēni ar savu izlutušo muižkungu.

«Priekam», centra korim, arī zīmīga jubileja — 25! Viņu izpildījumā skan «Skaista mana brāļa sēta».