Nodaļa — Dzīvesstāsts

Igetas dzīves stāsts
«Ievas Stāsti»

Igeta Purenkova — rehabilitoloģe. Jauna meitene, kura, pati būdama neredzīga, palīdz citiem neredzīgajiem. Acu gaismu viņa zaudēja tikai pirms četriem gadiem Vācijā.

Par to fotografēšanos... Vēl pirms tikšanās Igeta gribēja ar visu tikt skaidrībā: žurnālam taču vajadzēšot arī viņas bildi, tāpēc viņa esot ar mieru pat pozēt kā modele... Es gan klusībā biju iecerējusi citu sižetu: Igeta stāv pie sava masēšanas galda, darba gaisotnē. Gribēju, lai viņa ar savu stāstu fotogrāfijā atšķirtos no citām smukām meitenēm, ar kurām ir pilna prese.

«Bet es nevēlos atšķirties no citām smukām meitenēm!» Un atskan Igetas skaļie smiekli. «Jo uz to jau tiek balstīts cilvēku viedoklis: o, viņa neredzīga... Bet tad lai visi arī redz mani pilnā plaukumā! Lai skatās, ka tas neredzīgais ir tāds pats cilvēks kā visi citi — normālā izskatā, normālās drēbēs. Ka es mīlu sevi, ka par sevi rūpējos. Tāpēc, ka slikti redzu, es taču ne ar ko neatšķiros!» Un atkal sulīgi smiekli. Nē, Igetas tiešumu nav iespējams ņemt ļaunā.

Migla
Viņa ir no Līvāniem. Pirms tam Igeta strādāja Bērnu slimnīcā Vienības gatvē — viņa bija beigusi masieru kursus. Un tad meitenei piedāvāja auklītes darbu Vācijā. Protams, viņa neatteicās. «Es auklēju mazu, mazu bērniņu. Tur arī sākās mans lielais nelaimes sākums ar redzi, lai gan glaukoma man bijusi kopš dzimšanas. Tā ir slimība, kad paaugstinās acs iekšējais spiediens. Bet līdz tam mani tas netraucēja. Katru dienu pilināju acīs zāles, un viss bija, kā nākas, varēju lasīt un darīt. Vienīgi — ja jau toreiz būtu zinājusi, ka glaukoma ir ļoti nopietna kaite, es nebūtu nonākusi situācijā, kādā esmu pašlaik. Jo par glaukomu ir jārūpējas kā par zīdaini. Bet es tomēr vairāk rūpējos par zīdainīti, nevis par savām acīm...

Bērniņš bija maziņš, trīs mēnešus veca meitenīte Jozefīne. Vecāki — ļoti nepieredzējuši. Abiem pāri trīsdesmit, abiem pirmais bērninš, abi ļoti aizņemti savos darbos, un meitenītei tika maz vecāku uzmanības. Es jau smējos: pedantiskie vācieši. Rakstāmgalds nokrauts ar grāmatu kaudzēm par zīdaiņu kopšanu, un savā brīvajā laikā, kad varēja lieku reizi pavadīt kopā ar bērnu, viņi studēja šīs enciklopēdijas, kā rūpēties par bērnu un ko ar viņu darīt...

Bet mani nebiedēja mazi bērni. Kā jau nākusi no desmit bērnu ģimenes, māku zīdaiņus gan pabarot un mazgāt, gan apģērbt un audzināt. Patiesībā visa atbildība par Jozefīni uzgūla maniem pleciem.

Dzīvoju vāciešu ģimenē. Pusgadu Berlīnē skaistā dzīvoklī, pēc tam mēs visi pārcēlāmies uz Hamburgas apkaimi. Tie it kā skaitījās lauki, bet izskatās kā jauka, kopta pilsētiņa: privātās mājas, asfaltēti celiņi un ezers turpat blakus.

Meitenītei bija sava istaba, man — sava. Vecāki dzīvoja pirmajā stāvā, mēs abas — otrajā. Pie manas un Jozefīnes gultas bija piestiprināta rācija, lai dzirdu, kad viņa ieraudas. Meitenīte ļoti juta, ka atstāta istabā viena, viņai trūka mātes un tēva tuvuma, tāpēc naktīs bieži raudāja. Piecas, sešas reizes. Un man pie viņas bija jāceļas. Mamma pirmajā stāvā gulēja — viņa zināja, ka bērniņš ir drošībā.

Visas dienas bija pilnīgi vienādas: meitenīte naktīs raudāja, un es pie viņas skrēju, mierināju. Jo vecāki teica, ka viņi negrib, lai es bērnu ņemtu sev blakus vai ucinātu uz rokām — bērniņam jāaizmieg turpat savā istabā, gultiņā.

Bet tad man beidzās acu spiediena pilieni pret glaukomu. Ieminējos saimniekiem, ka gribu tikt pie ārsta uz konsultāciju, bet saimniece paskaidroja, ka Vācijā tas ir ļoti dārgi. «Nu, beidzās tie pilieni,» nodomāju. «Dievs dārgais, kāda problēma?!» Bet glaukomai ir ļoti svarīgi lietot zāles katru dienu.

Negribu neko sliktu teikt par vāciešu ģimeni, bet manī auga stress par bērnu, vai es visu daru pareizi. Jo arvien vairāk sapratu, ka man tiek nodota atbildība izaudzināt svešu bērnu, auga arī acs iekšējais spiediens. Es to fiziski jutu. Man sāpēja galva, acs ābols kļuva ciets, bieži asaroja acis. Jā, to es jutu. Bet... Atzīstu, mana vaina — neko lietas labā nedarīju. Pilieni beigušies, spiediens ceļas, bet es turpinu katru nakti mierināt meitenīti. Tiklīdz rācijā dzirdu viņas balsi, esmu jau pie viņas. Nomierinu, aizmidzinu un sev skaidroju: Jozefīne guļ, ej tu arī gulēt... Un tad it kā atmostos, un izrādās, ka esmu jau savā gultā. Bet, kā līdz tai tiku, vairs neatceros.

Tā vairākus mēnešus. Biju izmocījusies. Pa dienu arī nesanāca gulēt. Un pēkšņi! Ļoti labi atceros to rītu. Pamostos, atveru acis un vairs nesaprotu, kas notiek. Acīm priekšā aizkars. Migla! Centos atgrūst aizkaru. Tā arī neatgrūdu. Es vairs neredzēju.»

Atgriešanās
Tobrīd Igetai bija divdesmit divi gadi. «No vācu saimniekiem sapratnes nebija, un es arī to negaidīju. Nezinu, laikam pati necentos savas problēmas demonstrēt, vai arī man bija tik liels šoks par notikušo, ka, nedod Dievs, kaut ko vēl vairāk sarežģīt. Vārdu sakot, labāk ātrāk prom: būs mazāk problēmu, kur manis nav!

Pēc redzes zaudēšanas ātri vien tiku atsūtīta uz Latviju.»

Par ceļu uz mājām Igeta nevēlas runāt. Tik vien pasniedz man papīra lapu. Uz tās viņas dzejolis. Tapis autobusā, braucot atpakaļ no Vācijas...

Sūcas smeldzoša sāpe,
Nespēj sirds pierast pie tās...
Man nespīd zvaigznes naktī
Un neaust saule no rīta...
Man apstājies laiks,
Vai zudis ir viss,
Bet iekšējā balss cerēt vēl lūdz.
Gurst jūtas, gurst prāts...

«Ceļš bija briesmīgs. Šausmīgākās bailes. Labi vēl, ka tālsatiksmes autobusos ir tualete — kad tas piestāja pilsētās, es, protams, ārā nekāpu, lai nepakluptu, nepazaudētu autobusu, neapmaldītos...

Rīgas autoostā mani sagaidīja draudzene. Ļoti pārdzīvoju. Bija bail par notikušo runāt. Bail kādam stāstīt, atzīties, kas ar mani noticis. Mājās tētis ar mammu neko īsti nezināja, vienīgi pēc kustībām, ka, piemēram, cukurtrauku nevaru nolikt vietā, sāka nojaust. Savu neredzēšanu slēpu — jā, slēpu. Man šķita, ka man tā būs izdevīgāk. Es pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Bērnībā nebiju cietusi ne no pazemojumiem, ne atgrūšanas. Man patika mana bērnība. Kad dzīvojām Līvānos, zēni mani regulāri ņēma savā komandā, jo es diezgan labi spēlēju futbolu. Man pat bija iesauka — Gulits! Bija tāds futbolists gariem, tumšiem matiem, vienmēr sasieti astē...

Arī ģimene mums tiešām ir laba — lai citiem būtu tik sirsnīgas un mīļas attiecības! Tāpēc tiešām neprotu izskaidrot savas rīcības motivāciju. Kas man iedvesa tās lielās bailes, ka mani — neredzīgu — nepieņems, atgrūdīs un es palikšu viena?... Man šķita, ka pašai jātiek ar visu galā. Ka negribu nevienu ar sevi apgrūtināt.

Kādu laiku dzīvoju pie draudzenēm, tad mājās pie vecākiem. Sāku iet pie ārstiem, un ātri vien man piešķīra pirmo invaliditātes grupu.

Glaukomas dēļ noslīdēja plakstiņš... Man ir taisītas operācijas, lai regulētu acs spiedienu un saglabātu to, kas vēl no redzes atlicis. Varbūt ne viss arī perfekti veicās. Bet ko es drīkstu vainot? Ņemot vērā, ka pati savas acis biju tik tālu aizlaidusi... Tāpēc tagad, atceroties pusnomoda naktis Vācijā, saprotu: lai ko cilvēks dara pa dienu, bet ļoti svarīgi ir naktī gulēt. To es varētu visiem ieteikt. Vienalga, kādus kalnus gāžat, bet pa naktī — guliet!

Taču man bija jāsāk pierast dzīvot no jauna. Lai kā man trūka redzes un lai cik lielas bija bailes, es tik un tā gribēju dzīvot. Jo man patika šī dzīve. Un joprojām ļoti patīk. Super vienkārši!

Kā invalīdei man piešķīra sociālo pabalstu, un es piepelnījos ar masāžām. Ne salonos, bet privāti — informācija izplatījās no mutes mutē. Klienti paši nāca pie manis uz mājām vai arī draudzenes mani pavadīja pie viņiem. Tad šo to uzzināju par neredzīgo cilvēku rehabilitācijas centru Juglā, tur izgāju rehabilitācijas kursus. Apguvu neredzīgo Braila rakstu, datoru. Visus taustiņus zinu no galvas: kur ir alt, control, delete... Daudzi redzīgie raksta nepareizi — ar vienu vai diviem pirkstiem. Bet es visu daru, kā nākas — pirkstiņiem jābūt uz galvenās tastatūras rindas, un es perfekti rakstu ar abām rokām un visiem pirkstiem.»

Kad Igeta savām vajadzībām pati nopirka datoru un tam uzinstalēja īpašo teksta lasīšanas programmu, viņa iestājās arī Paula Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžā.

«Dzīvoju kopmītnēs, gandrīz blakus skolai. Saskenēju grāmatas datorā, tad tik spiedu podziņas, un datorprogramma man tās lasīja priekšā. Varēju veļu gludināt, klausīties un mācīties! Savukārt lekcijas ierakstīju diktofonā, bet mājās pārrakstīju Braila rakstā vai arī datorā. Klasē gan Braila mašīnu nekad neizmantoju, jo skaļa — taisa troksni.

Kopumā man labi gāja — kursabiedri atsaucīgi, arī pasniedzēji. Vienīgi neliela saķeršanās sanāca ar diplomdarba vadītāju. Mazliet pasprēgāja, ka manā darbā, kurš bija par neredzīgiem cilvēkiem, trūkstot ētikas par viņiem. Bet, manuprāt, tāda vispār neeksistē! Uzskatu, ka ir lielā ētika, kas attiecas uz pilnīgi jebkuru cilvēku.

Bet nekas, diplomdarbu aizstāvēju, bija izlaidums, bija kleita, frizūra, puķes, atbrauca māsa apsveikt. Tā arī beidzās mans mācību laiks.

Vasarā nelegāli strādāju salonā par masieri, bet rudenī atradu darbu neredzīgo ciematā Juglā. Tur arī šobrīd strādāju par sociālo rehabilitoloģi. Šogad paiet gads. Un šogad iestājos arī Latvijas Universitātē Psiholoģijas un pedagoģijas fakultātē, mācos par sociālo pedagoģi. Jauni cilvēki, jaunas emocijas — viss citādi. Tagad studēju neklātienē, maksāju par mācībām, gadā tie ir astoņi simti. Nupat paņēmu kredītu, jo ar savu algu tomēr nav iespējams izvilkt.

Daudzus kursabiedrus vēl nezinu, jo mācības notiek tikai četras reizes mēnesī. Cenšos, gatavojos, gaidu. Man tiešām patīk mācīties. Varbūt ne visās lekcijās visu saprotu, bet no tā man nav ne bail, ne kauns — normāli, cilvēks nevar zināt visu. Taču man patīk pats process, ka esmu studente!»

Igeta atkal smejas. «Ai, nevaru — pašai prieks!»

Pavadonis
Pedagoģijas fakultāte atrodas Imantā, Jūrmalas gatvē, tāpēc Igetai no Juglas jābrauc cauri visai Rīgai. Viena viņa to nevar izdarīt, vajadzīgs kāds cilvēks, kas pavada. Bet kur tādu dabūt? Reizēm izlīdz māsas, taču viņām arī pašām sava dzīve. Viena māsa strādā Valsts Ieņēmumu dienestā, otra ir fizioterapeite, bet trešā — mediķe un strādā privātklīnikā par administratori. Savukārt brālis ir ģeologs, urbj akas. Otrs brālis beidza galdniecības skolu un tagad gatavo koka mēbeles. Bet pārējie četri brāļi un māsas mācās skolā: viens divpadsmitajā klasē, otrs astotajā, bet abiem jaunākajiem ir divpadsmit un astoņi gadi.

Ko Igeta? Rakstīja Labklājības ministrijai. Par to, ka viņai ir pirmā invaliditātes grupa, ka ir vājredzīga, ka studē un viena nespēj izbraukāt uz studijām. Varbūt ministrija varētu piešķirt kādu palīdzību? Ja ne neredzīgu cilvēku pavadoni, tad kaut nelielu materiālo atbalstu... No Labklājības ministrijas pienāca vēstule, ka tikai 2008. gadā tiks akceptēts likums par asistentu palīdzību. Vārdu sakot, šobrīd viņi neko nevarot līdzēt.

Bet Igeta jau nebūtu viņa, ja nolaistu spārnus. Viņa devās uz Vidzemes priekšpilsētas Sociālo nodaļu. «Centos paskaidrot, ka strādāju, cik varu, ka arī studēju. Un... ko es dzirdēju? «Neviens taču nespieda to darīt! Brīva izvēle! Jūs ar savu naudu, ko gribat, to arī darāt. Kādas zeķbikses vēlaties sev pirkt, tādas arī pērkat!» Stulbi, jāsaka tā. Ja cilvēks, kas strādā sociālā darbā, var atļauties ko tik banālu teikt. Manuprāt, būtu jāpriecājas par tādiem kā es un vispār — par jebkuru jaunu cilvēku, kurš grib mācīties. Jo ne jau visi to vēlas, lai gan apstākļi viņiem būtu.

Bet par pavadoni... Man tagad palīdz kāda pensionāre, kurai es pati no savas kabatas maksāju — viņa mani labprātīgi vadā uz skolu. Ļoti patīkama, jauka kundzīte. Man viņu ieteica kāds cilvēks. Sieviete dzīvo turpat Juglā. Kad man vajag, es viņai piezvanu, abas satiekamies norunātajā vietā, un viņa mani aizved uz skolu. Nevis viņa mani aiz rokas ved, bet es pie viņas pieturos — tā labāk jūtu viņas kustības. Lekcijās — tad kursabiedrenes mani vāķī no viena kabineta uz otru. Kad lekcijas beidzas, viņas mani aizved uz vestibilu, lai pavadonei nebūtu mani jāmeklē pa auditorijām. Nē, ar nokļūšanu fakultātē problēmu man vairs nav.»

Un ko pēc tam, kad Igeta pabeigs studēt?

«Neko konkrētāk nevēlos plānot. Katrā ziņā — vienalga, kā mana dzīve pagriezīsies, es vēlēšos strādāt ar neredzīgiem cilvēkiem. Tik un tā. Es šeit esmu savā pasaulē un labi izprotu šos cilvēkus. Esmu radīta viņiem. Man ir jābūt kopā ar neredzīgiem cilvēkiem. Jau tagad man ir tāds darbs, ka palīdzu citiem. Jaunajiem neredzīgo centra iemītniekiem, kas tagad iestājas, mācu, kā orientēties telpā, lai viņi zinātu, kur atrodas gulta, kur duša, kā aiziet līdz medpunktam.

Ir cilvēki, kas baidās pat soli paspert — nedod Dievs, aizķersies un pakritīs. Tāpēc vispirms izstāstu maršrutu, kur mēs iesim. Vēl es mācu visādas mājturības iemaņas. Kā pagatavot omleti vai tēju. Jo cilvēks, kas laika gaitā zaudē redzi, zaudē arī prasmes. Viņš uzskata, ka ir akls, viņš neredz un neko nemāk. Bet patiesībā tā nav. Var, visu var izdarīt. Tāpēc ar katru strādāju individuāli — lai cik arī jocīgi būtu, jo pati esmu neredzīga, mācu citiem maizīti smērēt un desas šķēli nogriezt.

Bet par studēšanu... Ja kāds ievēro, ko daru, priecājos, un, ja kompliments nav glaimi vai liekulība, tad paldies. Bet vispār nealkstu, lai man glaudītu galviņu: «Malacītis, ka tu cīnies.» Es to daru vairāk vai mazāk sev, jo man to vajag. Citiem prieks vai vienaldzība, bet man būs tas diploms! Man būs tā izglītība! Man.»

Draudzenes un draugs
Igeta savā stāstā bieži piemin draudzenes... «A ko jūs domājāt, kāpēc es tik smaidīga?! Redz, viena māsa man gela nagus regulāri liek. Tā jau arī savā ziņā ir palīdzēšana! Es viņu par to atkal masēju... Bet nagi ir stilīgi un smuki. Man patīk. Un kāpēc ne?! Es vēl piebāžu pie acīm, tad kaut ko saredzu. Beidzot man uzlikts neitrāls tonītis. «Pietiek tev kā žagatai būt!» māsa teica. Bet viņa man visādus taisa, ar zelta spīdumiņiem, ar sudraba...

Esmu aizņemta meitene. Ir darbs, ir mācības, arī šad tad masēju. Man ir internets, skaips. Tiekos ar draudzenēm, cenšos apmeklēt ballītes, klubiņus, eju uz dejām. Nu, protams! Nejūtos tik ierobežota, ka man tagad vajadzētu noslēpties un sēdēt stūrī. Nē, es lienu sabiedrībā un jūtos brīvi. Kaut vai manā dzimšanas dienā, kad biju ar draudzenēm klubā un mums no blakus galdiņiem uzsauca šampaniešus, dīdžejs pieteica mani kā jubilāri un daudzi mani dancināja. Tāda uzmanība, ka likās: tiešām esmu to pelnījusi! Jutos lieliski. Man nebija nekādu kompleksu, kā mans dibens grozās un kur manas rokas paliek. Es izjutu sevi. Nesen mācījos arī vēderdejas! Skolotāja ar mani nodarbojās individuāli.»

Taču ne visi draugi ir izturējuši pārbaudi. Igeta draugus arī pazaudēja. Vienu īpašu draugu. Savu puisi. «Mūsu attiecības beidzās tieši tāpēc, ka sākās tik lielas redzes problēmas.»

Un atkal par šo tēmu — vairs ne vārda. Vienīgi dzejolis...

Sirds tik vārīga kā aizlauzts rozes zieds
Kliedzot tavu vārdu, zemē krītu...
Nespēju es tevi mīlēt, garām ejot...
Nezinu, ko drīkstu vainot,
Savu likteni vai tomēr savu spītu...
Man sāpju nav, tik sastindzis ir smaids...

«Tomēr... kā lai saka... Tagad esmu iepazinusi kādu puisi un pamazām pildām tukšo attiecību trauku. Cenšamies saprast viens otru. Es ļoti lēnām viņu radinu pie sevis. Tāpat arī viņš...

Ja es vēlos attiecības, tad tiešām gribu, lai tās būtu patiesas un skaistas. Lai starp mums būtu dziļa un īsta mīlestība. Šos vārdus, kurus tagad teikšu, varu veltīt savam draugam... Mīlestība nenozīmē nejaušas jūtas. Tajās nav pieļaujama paviršība un liekulība.

Mīlestībā cilvēks pārvar aizspriedumus un skaudību, caur mīlestību cilvēks iemanto drosmi... Es kaut ko tādu vēlos veidot... Un es centīšos to lēnā garā sevī attīstīt, lai otrs cilvēks, kas ar mani būs kopā, tiešām pildītos no mana tuvuma, no maniem vārdiem. Lai viņš manī neredzētu vājredzīgu sievieti, bet pilnvērtīgu, spēcīgu un tiešām varošu, interesantu cilvēku, ar kuru viņam ir labi. Gribu veidot ko tādu, ko pati līdz šim neesmu piedzīvojusi. Un es nekautrējos no sava sapņa. Viņš ir normāls vīrietis, redzīgs. Mums ir bijuši jau randiņi.»

Lūzums
«Kurā brīdī notika lūzums? Vēlējos — tiešām ļoti, ļoti vēlējos — lai pret mani izturētos kā pret cilvēku. Un tad sapratu, ka man pašai jāpanāk citiem pretī. Sākumā attiecības ar pasauli — radiem un draugiem — bija saspringtas, kamēr apkārtējie saprata, kā pret mani izturēties, kā būtu pareizi. Kaut vai tas, ka jāpasaka konkrēti, kur kas nolikts, nevis «es tev virtuvē atstāju maisiņu ar produktiem».

«Es tev noliku maisiņu uz ledusskapja blakus televizoram.» Vai arī — konkrēti pie lielā skapja, istabas stūrī. Tad es zinu, kur. Bet cilvēki uzreiz to nesaprot, ka man viss tik smalki un sīki jāizstāsta. Taču ar laiku, ja tu pati viņiem to atgādini — nākamreiz dariet tā... —, cilvēki pierod. Viņi jau zina, kas un kā. Tāpat arī savas kursabiedrenes tagad uzreiz informēju: «Man vieglāk, ja pati pieturos — tāpēc, ja nav grūti, vediet mani gar lentera pusi.» Un arī meitenēm vieglāk — man nevajag pie viņām pieķerties! Līdz ar to es pati cenšos veidot ikdienu tā, lai ar sevi neapgrūtinātu citus.

Nezinu, taču šķiet, ka mana dzīve ir sākusies tikai tagad, kad esmu zaudējusi redzi. Lai cik dīvaini tas izklausītos. Varbūt kāds domā, ka es nekad neraudu. Nē, raudu kā visi cilvēki — ar asarām. Nekaunos atzīt, ka arī man sāp un tiešām gribas kaut ko tādu, ko nevaru sasniegt. Sapņos braucu ar mašīnu. Kad atjēdzu, ka neredzu un nevaru vadīt mašīnu, iestūrēju grāvī. Sapņos redzu grāmatas, lasu reālus burtus. Taču tad pamostos, un acis man ir iežmiegtas spilvenā — dziļi, dziļi.

Varu atklāt, pēc kā es alkstu visvairāk. Tā ir vientulība. Jo nemitīgi man apkārt ir cilvēki. Lai kur es ietu, man blakus ir cilvēks, jo viena nekur nevaru aizbraukt.»

Telpa ap Igetu atkal piepildās ar skaļiem smiekliem. «Raudāt tikai tāpēc vien, ka man ir šis trūkums — ka neredzu?! Nē, tā nebūs. Pārāk stipri man patīk šī dzīve! Šī pelēkā ikdiena!»