Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai
Pēteris Locāns

no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»

(1. turpinājums)

Suņa-pavadoņa tiesiskā statusa un pakalpojuma izmantošanas kārtība ārvalstu normatīvajos aktos
Daudzus gadus likumdošana, kas aizsargāja neredzīga cilvēka tiesības ieiet sabiedriskajā iestādē kopā ar suni-pavadoni, pastāvēja un darbojās tikai ASV. Tur bija vislabākā augsne izpratnei, ka cilvēkam, kurš izvēlējies izmantot suņa-pavadoņa pakalpojumus, jārada optimāli apstākļi maksimāla labuma iegūšanai no tā. Tās ir iespējas ceļot dažādos sabiedriskā transporta līdzekļos, apmeklēt tādas sabiedriskās vietas kā veikali, restorāni, viesnīcas, moteļi, atpūtas centri, baznīcas, skolas un citas izglītības iestādes.

Neredzīgiem cilvēkiem, kuri strādā algotu darbu, būtiska ir iespēja iekļūt kopā ar suni savā darbavietā. Tie, kuri suņu-pavadoņu kustību aizsāka pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, jau tad saprata, ka, apgādājot neredzīgo cilvēku ar labi apmācītu suni-pavadoni, lai nodrošinātu iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, tiek vienkāršota vienādojuma viena puse. Lai vienādojumu atrisinātu, vajadzēja ar likumdošanas aktiem nodrošināt iekļūšanas iespējas biznesa un komercdarbības vietās, izglītības, izklaides iestādēs u. c.

Bija jāpanāk, lai neredzīgi cilvēki tiešām šajās vietās būtu gaidīti, lai viņiem nedraudētu incidenti un sankcijas. Tagad visos 50 ASV štatos ir ieviesti normatīvie akti, kas veidoti saskaņā ar pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ASV Nacionālajā neredzīgo federācijā izstrādāto «Baltā spieķa» parauglikumu. Pēc ASV aprobētā modeļa savu likumdošanu ir veidojušas daudzas Eiropas valstis (tajā skaitā Lielbritānija), Kanāda un Austrālija.

Cita veida likumdošanas aktu uzdevums ir nodrošināt suņiem-pavadoņiem papildu aizsardzību pret noziedzīgi noskaņotu cilvēku vai viņu īpašumā esošo dzīvnieku uzbrukumiem un ļaundarībām, lai panāktu suņa-pavadoņa saimniekam nodarītā kaitējuma kompensēšanu. Pēdējos gados daudzās pasaules valstīs likumdošanas prasības aizsardzībai pret šāda veida gadījumiem ir kļuvušas stingrākas. Izņēmuma statuss ir arī attiecībā uz starptautisku ceļošanu, kur suņi-pavadoņi daudzos gadījumos tiek atbrīvoti no obligātā karantīnas režīma, kam pakļauti citi šajās valstīs ieceļojošie dzīvnieki. Šeit tomēr gadās konfliktsituācijas valstu starpā, kas patlaban tiek novērstas. Piemēram, neredzīgie ASV iedzīvotāji, kuri izmanto suņu-pavadoņu pakalpojumus, ar nepacietību gaida brīdi, kad varēs ceļot uz Lielbritāniju. Līdz šim to traucē Lielbritānijas likumdošanas normas, kas ierobežo suņu-pavadonu ceļošanas tiesības lidmašīnas salonā.

Tomēr visās pasaules valstīs piekļuves likumdošana nav bijusi un nebūs vienādi pretimnākoša neredzīgiem cilvēkiem ar suņiem-pavadoņiem. Tas ir katras valsts un attiecīgās tautas kultūras ziņā — kādi uzskati un stereotipi ir par redzes zudumu un suni, kāda vieta sabiedrībā ir neredzīgiem cilvēkiem.

Eiropas valstīs suņa-pavadoņa piekļuves tiesības sabiedriskajām vietām un objektiem netiek regulētas viendabīgi, un atšķirības starp valstīm ir visai lielas. Kādā valstī var būt dažādi noteikumi dažādās ģeogrāfiskajās teritorijās, citās regulējošo normatīvo aktu var nebūt vispār, tādēļ, ieceļojot citā valstī, jārēķinās ar negaidītiem pārsteigumiem, piemēram, sunim-pavadonim var tikt liegta iekļūšana restorānā vai kinoteātrī tādēļ, ka iestādes īpašnieks (apsaimniekotājs) nav iejūtīgs pret neredzīgo cilvēku pārvietošanās grūtībām vai arī nezina par normatīvo aktu spēkā esamību attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā. Šādu pārpratumu pastāvēšana, protams, nerada stabilitātes un drošības sajūtu un rada šķēršļus suņu-pavadoņu izmantotāju ceļā uz iekļaušanos sabiedrībā, tādēļ pēdējos gados pieaug kustība par saskaņotas likumdošanas izveidi visā Eiropas Savienībā, kas nodrošinātu suņu-pavadoņu īpašnieku vienādas iekļūšanas un piekļūšanas iespējas visā tās teritorijā.

Eiropas Neredzīgo savienības, kas ir starptautiskā neredzīgo un vājredzīgo cilvēku organizācija, pārskatā tiek sniegtas detalizētākas ziņas par suņiem-pavadoņiem un to tiesisko statusu dažās atsevišķās Eiropas valstīs.

Beļģija
Tiek rēķināts, ka aktīvo suņu-pavadoņu pakalpojuma izmantotāju skaits ir no 350 līdz 400. Lai gan attiecībā uz ēku pieejamību nav kāda īpaša normatīvā akta, iekļūšana sabiedriskajās celtnēs nerada problēmas. Neliels izņēmums ir slimnīcas, kur suņi jāatstāj uzņemšanas telpās. Sunim-pavadonim ar normatīvajiem aktiem ir noteiktas tiesības iekļūt sabiedriskajā transportā (autobusos, vilcienos, metro vilcienos, kuģos, lidmašīnās), kinoteātros, muzejos, restorānos, viesnīcās, suņa īpašniekam uzrādot invalīda apliecību. Suņi sabiedriskajā transportā var ceļot bez maksas. Runājot par taksometriem, situācija ir dažāda atkarībā no taksometru kompānijas. Piemēram, lielākā taksometru kompānija, kas apkalpo Briseli, nodrošina suņiem-pavadoņiem īpašas segas. Taksometra šoferim ir tiesības atteikties uzņemt suni, ja viņš no suņiem baidās.

Kultūras un sabiedriskās pulcēšanās objektu (kinoteātru, muzeju, restorānu, viesnīcu utt.) pieejamība atkarīga no darbinieku informētības un labās gribas. Dažos veikalos ir zīmes, kas liek suņu-pavadoņu īpašniekiem pieteikt savu vizīti iepriekš. Vienīgā obligātā vakcinācija Beļģijā ir pret trakumsērgu. Beļģijā nav karantīnas režīma. Parasti par suņiem nav jāmaksā, lai gan situācija var mainīties atkarībā no suņu skolu specifiskajām prasībām.

Francija
Francijā ir 1500 aktīvo suņu-pavadoņu pakalpojuma izmantotāju. Ar 1987. gada 1. jūliju likums atļauj sunim iekļūt visās sabiedriskajās vietās. Likums tomēr nosaka sanitāros ierobežojumus suņu iekļūšanai slimnīcu nodaļās, sabiedrisko ēdināšanas iestāžu virtuvēs utt. Sabiedriskajā transportā suņa-pavadoņa īpašniekam var tikt lūgts uzlikt sunim uzpurni. Dažas privātās kompānijas ir piemērojušas piekļuves aizliegumus. Francijā nav karantīnas režīma. Jebkurā gadījumā suņa-pavadoņa īpašniekam vienmēr jābūt līdzi invalīda apliecībai. Suņi klientiem pienākas bez maksas.

Īrija
Ap 120 suņu-pavadoņu pakalpojuma aktīvu izmantotāju, bet lietotāju skaits strauji pieaug. Nav likumdošanas normu, kas regulētu suņu-pavadoņu statusu. Sabiedriskā transporta kompānijām ir izstrādājusies prakse, ka suņi-pavadoņi ceļo bez maksas. Neredzīgajiem cilvēkiem ir bezmaksas braukšanas dokuments, kas apliecina viņu tiesības. Taksometriem, lidmašīnām un kuģiem ir īpaši noteikumi, kas ir dažādi atkarībā no kompāniju politikas. Piekļūšana kinoteātriem, muzejiem, teātriem un bibliotēkām mainās atkarībā no individuālās pieejas. Parasti suņiem-pavadoņiem netiek liegta iekļūšana, ja vien suns ir nepārprotami atpazīstams kā suns-pavadonis. Jāuzrāda gan klienta, gan suņa-pavadoņa identitāti apliecinoši dokumenti, lai nebūtu šaubu, ka suns patiešām ir suns-pavadonis.

Suņi-pavadoņi, kam ir izsniegta Īrijas vides un veselības darbinieku identitātes karte, ir izņēmuma statusā attiecībā uz veselības noteikumiem, kas regulē sabiedriskās ēdināšanas iestāžu (restorānu, pabu utt.) darbību. Tomēr dažkārt nākas rēķināties ar darbinieku labo gribu, jo dažās iestādēs ir bijuši gadījumi, kad piekļuve tiek liegta. Pieeja lielveikaliem un supermārketiem arī atkarīga no īpašnieku informētības un labās gribas. Īrijā nav īpaša karantīnas režīma. Visi ar suņa-pavadoņa uzturēšanu saistītie pakalpojumi ir bez maksas. Par suni jāmaksā salīdzinoši niecīgs nodoklis.

Itālija
Ar 1980.gada 25.augusta likumu ir noteikts: «Neredzīgam cilvēkam ir tiesības uz to, ka viņu pavada suns-pavadonis braucienos ar jebkuru sabiedrisko transportu.» Ceļojums ir bez maksas. Likums tāpat nosaka, ka suņiem-pavadoņiem ir atļauts iekļūt sabiedriskajās celtnēs un veikalos. Itālijā nav karantīnas režīma. Suņiem-pavadoņiem (tāpat kā citiem suņiem-pavadoņiem, kas ieceļo Itālijā) jābūt viņu izcelsmes valsts veselības aprūpes iestāžu izziņai, kas apliecina to veselības stāvokli un vakcinēšanas faktu. Suņi-pavadoņi klientiem pienākas bez maksas.

Krievija
Ap 800 aktīvu suņu-pavadoņu pakalpojuma izmantotāju. Krievijā darbojas suņa-pavadoņa statusu regulējošie normatīvie akti, kas gan attiecas tikai uz sabiedrisko transportu un veikaliem. Suņu-pavadoņu ielaišana valsts un sabiedriskajās iestādēs nav problemātiska. Iekļūšana privātā sektora iestādēs ir atstāta īpašnieku labās gribas ziņā. Jau no padomju laikiem suņiem-pavadoņiem ir dotas tiesības bez maksas ceļot pilsētas transportā (izņemot metro un starppilsētu autobusos), kā arī lidmašīnās. Vilcienos un iekšējo ūdeņu pasažieru kuģos, pildot sanitāros un drošības noteikumus, sunim-pavadonim jāuzliek uzpurnis, tam jābūt pavadā un ar veterinārā ārsta izziņu. Krievijā nav karantīnas režīma. Tur ir tikai viena suņu-pavadoņu skola. Suņa apmācīšana izmaksā 3500 dolārus. Suns pienākas bez maksas Viskrievijas Neredzīgo biedrības biedriem, ja biedrs apņemas gādāt par suņa uzturēšanas izdevumiem, kā daļējai apmaksai pienākas arī valsts subsīdijas.

Lielbritānija
Ap 5000 aktīvo suņu-pavadoņu izmantotāju. Nav normatīvo aktu, kas regulētu suņu-pavadoņu iekļūšanas tiesības. Sabiedriskā transporta kompāniju praksē iegājies, ka suņiem vilcienos un autobusos atļauts ceļot bez maksas, saimniekam uzrādot bezmaksas braukšanas dokumentu. Taksometros, vilcienos un kuģos ir katram transporta līdzeklim piemītoši noteikumi. Kultūras un sabiedriskās pulcēšanās iestādēm var piekļūt atkarībā no konkrētas attieksmes katrā iestādē, kas atkarīga no darbinieku informētības, labās gribas un atbalsta. Lai ceļotu uz ārzemēm, sunim jātiek vakcinētam pret trakumsērgu un apgādātam ar īpašu mikroprocesoru (Microchip), kas apliecina viņa identitāti.

Nīderlande
Ap 500 aktīvu suņu-pavadoņu pakalpojuma izmantotāju. Arī šeit nav īpaša normatīvā akta, bet suņa-pavadoņa iekļūšana sabiedriskajās celtnēs nerada problēmas. Pieeja iestādēm, skolām, slimnīcām, viesnīcām, restorāniem, veikaliem, kinoteātriem un citām sabiedriskās pulcēšanās vietām ir atkarīga no darbinieku labās gribas un tikai retos gadījumos tiek liegta. Suņiem-pavadoniem atļauts ceļot ar sabiedrisko transportu. Protams, par nodomu ceļot kopā ar suni-pavadoni iepriekš jāinformē aviokompānijas. Kucēni tiek vakcinēti pret trakumsērgu, un Nīderlandē nav karantīnas režīma. Suņi-pavadoņi pienākas bez maksas.

Slovākijas Republika
54 aktīvi suņu-pavadoņu pakalpojuma izmantotāji. Lai gan nav specifisku normatīvo aktu suņiem-pavadoņiem, ir brīva iekļūšana valsts iestādēs, skolās un slimnīcās, sporta un citās sabiedriskajās iestādēs. Suņi var ceļot ar visu veidu sabiedrisko transportu. Ja vien iespējams, pasažieriem ar suņiem-pavadoņiem rezervē sēdvietu aiz transporta līdzekļa vadītāja. Turklāt, salīdzinot ar citiem suņiem, viņiem ir tāda privilēģija, ka atļauts izmantot vilcienu guļamvagonu servisu. Suņiem ir piekļuves tiesības visām kultūras iestādēm, atpūtas centriem, viesnīcām un restorāniem. Tiem ir pieejami arī veikali, tomēr pārtikas veikalos atrašanās ir ierobežota ap kases aparātu teritoriju. Visumā nav prasības suņiem-pavadoņiem sabiedriskajās vietās uzlikt uzpurņus. Vakcinēšana pret trakumsērgu ir obligāta. Suņi, kuru apmācīšanas vidējās izmaksas ir 2200 dolāri, klientiem ar ienākumiem, kas nepārsniedz iztikas minimumu divas reizes, pienākas bez maksas. Ja ienākumi iztikas minimumu pārsniedz sešas reizes, klients atmaksā visus suņa apmācībai un uzturēšanai nepieciešamos izdevumus.

Somija
Ap 200 aktīvo suņu lietotāju. Suņu-pa¬vadoņu īpašniekiem ir pieejama lielākā daļa sabiedrisko celtņu, sabiedriskās ēdināšanas un kultūras iestāžu, veikalu, viesnīcu utt. Arī sabiedriskais transports ir pieejams. Suņi tiek vakcinēti pret trakumsērgu. Somijā nav karantīnas režīma. Suņi klientam tiek nodrošināti bez maksas.

Spānija
Ap 570 suņu-pavadoņu pakalpojuma aktīvu izmantotāju. Visās Spānijas autonomajās kopienās, izņemot La Riohu, ir normatīvie akti, kas detalizēti regulē sabiedrisko vietu un iestāžu pieejamību suņiem-pavadoņiem. Tur nav karantīnas režīma. Suņi klientiem ir bez maksas.

Šveice
Aptuveni 350 suņu-pavadoņu pakalpojuma izmantotāju. īpašu normatīvo aktu nav, un vairumā gadījumu suņu iekļūšana sabiedriskajās un kultūras iestādēs ir atstāta to saimnieku labās gribas un izpratnes ziņā. Suņi var izmantot sabiedrisko transportu. Viņiem braucieni ir bez maksas, turklāt tajā pašā reisā vēl ir iespējams ņemt līdzi pavadoni cilvēku, kuran brauciens ir bez maksas. Pieejamību lielveikaliem un veikaliem regulē 1989. gada 1. aprīļa likums. Tas nosaka, ka nevienam dzīvniekan nav atļauts ieiet veikalos, izņemot suni-pavadoni, kas pilda darba pienākumus. Suņi jāvakcinē pret trakumsērgu. Karantīnas režīma nav. Suņu skolas tiek finansētas no veselības aprūpes un dažu privāto fondu līdzekļiem. Bet ne redzīgam cilvēkam suns pienākas bez maksas turklāt viņš regulāri saņem konkrētu naudas summu suņa pārtikas, aprīkojuma un veterinārās aprūpes izdevumu kompensācijai.

Vācija
Ap 1500 aktīvo suņu-pavadoņu pakalpojuma izmantotāju. Precīzu skaitu ir grūti iegūt, šādu suņu īpašnieki netiek reģistrēti. Lai gan īpaša normatīvā akta, suņu iekļūšana sabiedriskājās vietās nerada problēmas. Attiecībā uz skolām, slimnīcām un ārstu praksēm nav iemeslu liegt tām pieejamību neredzīgajiem cilvēkiem kopā ar suņiem, izņemot vietas, kur nepieciešama sterilitātes ievērošana. Ir atļauts ceļot ar Sabiedrisko transportu, kur par suņiem-pavadoņiem nav jāmaksā. Šad un tad rodas problēmas ar privāto autobusu kompānijām. Ir noteikumi kas uzliek taksometru šoferiem par pienākumu uzņemt suni-pavadoni. Iekļūšana kultūras iestādēs pamatā ir atkarīga no darbinieku izpratnes un labās gribas. Runājot par sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, direktīva par pārtikas higiēnu neparedz suņiem-pavadoņiem īpašas piekļuves tiesības, Tajā pašā laikā direktīvā ir atruna, ka nav pārtikas drošības apdraudējuma iemeslu, kādēļ suņiem-pavadoņiem varētu liegt piekļuvi šādām iestādēm. Tā iestāžu īpašnieki nedrīkst, ar šo direktīvu aizbildinoties, aizliegt sunim-pavadonim ieiet savā iestādē.

Iekļūšanai Vācijā suņiem nav karantīnas režīma, izņemot — jābūt vakcinētiem pret trakumsērgu. Suņi pienākas bez maksas, lai gan to apmācības izmaksas tiek lēstas uz 15500 eiro. Izmaksas sedz dažādas finansēšanas programmas — Veselības Valsts apdrošināšana, veterānu apdrošināšana, apdrošināšana pret negadījumiem.

Starptautiskā ceļošana ar gaisa transportu
Par to visaktuālāko informāciju koncentrētā veidā sniedza Eiropas Neredzīgo savienības godabiedrs Pauls Lunnebergs.

«Suņu-pavadoņu ceļošanu ar gaisa transportu Eiropas Savienībā nosaka Eiropas Komisijas regula 594/2004. No ES valstīm visstingrākie noteikumi ir Lielbritānijā. Tur (tāpat kā Īrijā un Zviedrijā) stingri noteikumi pastāv tālab, ka šajās valstīs nav suņu trakumsērgas. Līdzīgi stingri likumi ir arī Islandē un Norvēģijā. Ceļojot ar mašīnu, autobusu, vilcienu, lidmašīnu no vienas ES valsts uz otru, suņiem nu ir vajadzīga tā dēvētā mājdzīvnieka pase. Izņemot iepriekš minētās valstis, visām pārējām ar šo pasi pilnīgi pietiek. Tomēr pirms ceļojuma jākonsultējas ar attiecīgās valsts veterinārajiem dienestiem par stāvokli dotajā brīdī.»

(Turpinājums sekos.)