Nodaļa — Veselībai
Redzes uzlabošana pēc Beita metodes
Sarma Pārstrauta
no kvalifikācijas darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
(2. turpinājums)
Šičko metode
Pēterburgas zinātnieks, psihofiziologs, medicīnas zinātņu kandidāts G. A. Šičko Pavlova skolnieks, daudzus gadus pētīja nosacījuma refleksus un izstrādāja unikālu metodi, kura palīdz cilvēkiem atbrīvoties no kaitīgajiem ieradumiem.
Kā mums rodas kaitīgie ieradumi?
Bērniņš piedzimst tikai ar beznosacījuma refleksiem, bet apmēram gada vecumā apkārtējās vides iespaidā viņam sāk attīstīties nosacījuma refleksi (programmas).
Mūsu laikos reti kurā ģimenē ģimenes svētki notiek bez alkohola lietošanas. Pieaugušie dzer, smēķē, bet bērnam ielej limonādi, sakot, ka vēl ir maziņš un kad paaugsies, tad tāpat kā pieaugušais varēs dzert vīnu. Bērns domā — dzert un pīpēt bērni nedrīkst, bet, kad paaugšos, drīkstēšu, un tik grūti ir sagaidīt to paaugšanos! Ne velti jau skolas gados notiek iedzeršanas, ko nu runāt par pīpēšanu, tik ļoti gribas ātrāk būt pieaugušam.
No kurienes tad visas mūsu negācijas, no kurienes mūsu kaitīgie ieradumi?
Sākumā šķiet — tas viss liekas primitīvi, bet paiet daži gadi un bērni sāk pīpēt, dzert, lamāties, laužot dabas ieliktās bioloģiskās barjeras.
Attiecībā uz brillēm bērnu apziņā jau no mazām dienām tiek ielikta programma — brilles nepieciešamas vecmāmiņām, vectētiņiem, daudzos gadījumos arī tēviem un mammām.
G. A. Šičko atklāja sociāli psiholoģisko visu cilvēku uzvedības programmējumu. Mēs visi esam pārliecināti, ka esam brīvi cilvēki, ko gribam, to darām, kā gribam, tā dzīvojam. Šī pārliecība ir tālu no patiesības, jo mēs darām un dzīvojam pēc programmām, kuras ir mūsos, un šīs programmas mūsos ir ieliktas no ārienes, tās nav mūsu iekšējās programmas. Ne velti saka, ka cīņa pašam ar sevi ir pati smagākā cīņa un visvislielākā uzvara ir uzvara pār sevi.
Šīs zemapziņā ierakstītās programmas cilvēks lieto savā dzīvē, kaut arī tās neviens viņam neuzspiež. Cilvēki paši nav vainīgi pie saviem kaitīgajiem ieradumiem, viņi nav vainīgi, ka smēķē, dzer, nēsā brilles, pārēdas, ka viņiem ir kaitīgie ieradumi — viņus šādi ieprogrammēja, uzskata G. A. Šičko.
Cilvēki ir viltus programmu vergi, un G. A. Šičko metodes pamatā ir pašattīrīties no visām viltus programmām, atbrīvoties no cilvēka-verga.
Metodes pamatā ir paša cilvēka darbs ar nepareizajām zemapziņas programmām, attīstot jaunas programmas, kas palīdz atbrīvoties no kaitīgajiem ieradumiem.
G. A. Šičko izstrādāja zinātnisku metodi, kā atbrīvoties no visiem šiem kaitīgajiem ieradumiem, mainot savus uzskatus un pašam psiholoģiski iedarbojoties uz savu zemapziņu. To visu veic ar treniņu, autotreniņu un pašiedvesmu, pats sev izveidojot brīnišķīgu veselas psihes un ķermeņa pasauli. Šajā programmā ir paredzēts ar savu zemapziņu strādāt ar dienasgrāmatas palīdzību, kā arī ar pašiedvesmas formulas izstrādāšanu.
Domu, ka redzes problēmas pamatā ir acu muskuļu nepietiekams treniņš, mazkustīgums un nepietiekama acu higiēna, izteica Maskavas Medicīniski ķirurģiskās akadēmijas adjunkts F. Giļtenbrandts jau 1804. gadā.
Nav nekāds noslēpums, ka viss, ko mēs darām, ko ēdam, kā dzīvojam, arī biežās kļūdas, ko pieļaujam, atstāj neizdzēšamas pēdas uz mūsu veselības un redzes pasliktināšanos, pat līdz redzes zaudēšanai.
Formulas pašiedvesmai un redzes korekcijai
— Es esmu mierīgs un līdzsvarots cilvēks.
— Es protu atslābināties, atpūšoties un strādājot ar acu vingrinājumiem.
— Es cenšos uzlabot savu redzi un veselību.
— Es ļauju savām acīm atpūsties katru dienu 5—10 min.
— Es katru dienu veicu vingrinājumus un masāžu, lai noņemtu kakla un galvas muskuļu spriedzi.
— Es bieži mirkšķinu un aizveru acis.
— Es palielinu acu tonusu ar aukstu ūdeni katru rītu.
— Es trenēju atmiņu un iztēli.
— Es lasu un rakstu ar minimālo un maksimālo attālumu līdz tekstam.
— Es katru dienu jūtu redzes uzlabošanos. Manas acis kļūst spodras, mirdzošas, skaidras, redzošas, tīras.
— Es sīkas detaļas redzu gan tuvu, gan tālu.
— Mana redze atjaunojas.
— Mana veselība nostiprinās.
— Saulīte un dabiskais apgaismojums — manu acu draugi.
Mīlestība un pacietība
Šičko metodei ir vairāk nekā desmit gadu. Rezultāti, kurus iegūst, strādājot ar šo metodi, ir brīnišķīgi. Viss atkarīgs tikai no paša cilvēka — cik viņš vēlēsies palīdzēt sev, no ticības bez zāļu palīdzības uzlabot savu veselību un redzi, no neatlaidības, no pārliecības, ka, ja pats cilvēks nemainīs attieksmi pret sevi, pret dzīvi, pret savu problēmu, nekas un nekad nevarēs viņam palīdzēt.
Protams, tikai ar apziņas un zemapziņas programmēšanu redze neuzlabosies. Lai gūtu panākumus, vajag pilnībā apgūt optimisma psiholoģiju, pacietību, gudrību, uzmanīgu attieksmi pret paša organismu. Šeit varētu palīdzēt amerikāņu psihoterapeites Luizas Hei programma, kuras pamatā ir mīlestība un labvēlīga attieksme pašam pret sevi. Pats par sevi saprotams, ja vēlamies mainīt nepilnības savā organismā, vispirms mums jāmīl šis unikālais dabas veidojums, vajag palūgt piedošanu par neprātīgu attieksmi pret to un jāpalīdz tikt laukā no sarežģītās situācijas, kurā paši arī esam to ieveduši.
Kā uzskata alternatīvie redzes un veselības uzlabošanas speciālisti, kursu klausītāji, pielietojot neatlaidību, ir sasnieguši labus rezultātus, pārliecinoties, ka tikai intensīvs darbs var palīdzēt atgūt zaudēto redzi. Pieredze rāda, ka tas, kurš nenoguris strādā un tiešām vēlas atgūt redzi, mērķi arī sasniedz.
Ar visu augstāk minēto sasaucas arī citu speciālistu domas par cilvēka veselību vispār un jo sevišķi par to, ka katram pašam ir jāuzņemas atbildība par savu veselību.
Siņeļņikova noslēpums
Mūsdienās, attīstītas psihotronikas laikmetā, pat visiesīkstējušākais materiālists zina, ka doma ir matērija. Maskavas zinātnieks, psihologs Jakovs Galperins pētījis domas spēku, izdarīdams dažādus eksperimentus. Viņš noskaidroja, ka doma ir ne tikai matērija, bet tai ir arī svars un enerģija.
Ar domas palīdzību var dziedināt jebkuru slimību, taču ar domas spēku var arī ievainot un pat nogalināt. Ļaunas domas ir kā bumerangs, kas atgriežas atpakaļ ar desmitkārt lielāku spēku. Ļoti kaitīga ir negatīvā enerģija — naids, ļaunums, sliktas domas, pelšana, skaudība, nelabvēlīgums, kā arī burzma, steiga, alkatība, mantu kults, nelīdzsvarotība, mānīšanās.
Kā uzskata ievērojamais krievu praktizējošais psihoterapeits V. Siņeļņikovs: «Katram cilvēkam viņa slimībai ir savs iemesls. Tomēr ir dažas kopējas pazīmes slimību iedīgļiem. Slimība — tas ir signāls par līdzsvara zudumu. Nervu gali dod mums ziņu par to, ka noteiktā mūsu organisma vietā kaut kas nav kārtībā.
Sāpes ir tikai veselīga nervu reakcija, un, ja cilvēks tam nepievērš pienācīgu uzmanību vai apslāpē sāpes ar tabletēm, tad cilvēka zemapziņa sāpes pastiprina. Nesteidzieties lamāt savu organismu un savu slimību! Atsakieties no cīņas ar slimību! Gluži otrādi, pateicieties par šo slimību. Pateicieties par šo slimību Dievam, savam zemapziņas saprātam. Pateicieties pašai slimībai. Pat ja tas izklausās dīvaini — dariet to.»
Mūsdienu klasiskā medicīna nevar izārstēt cilvēkus tieši tāpēc, ka ar slimību cīnās, tā uzskata psihoterapeits V. Siņeļņikovs. Mūsu kultūrā pieņemts uzskatīt slimību par ļaunumu, par kaut ko no mums neatkarīgu, meklēt tās rašanās cēloņus kaut kur ārpusē. Tas ļauj ieņemt ļoti ērtu pozīciju: «Es par savām slimībām neatbildu. Lai šo problēmu risina ārsti.» Ja cilvēks nevēlas uzņemties atbildību par savām slimībām, tad tās kļūst neizārstējamas vai arī pāriet viena otrā. Un tad cilvēks sāk vainot apstākļus, sliktu laiku, radiniekus, cilvēkus vispār, darbu, ārstus. Tā vietā, lai vērstos sevī un palīdzētu sev.
«Oficiālajā medicīnā ir vērojama ļoti interesanta situācija,» uzskata V. Siņeļņikovs. «Tiek tērētas milzīgas summas jaunu preparātu, jaunu izmeklēšanas metožu radīšanai, tomēr slimības ne tikai neiet mazumā, bet daudzas no tām sāk pieņemt hronisku raksturu un parādās arvien vairāk jaunu. Slimība netiek ārstēta, bet tiek apspiesta. Pat modernās iekārtas, iedarbojoties uz cilvēka enerģētiskajām struktūrām, nenovērš saslimšanas cēloņus. Tās iespiež slimību smalkākajos zemapziņas līmeņos.
Un tik ilgi, kamēr zinātniskie pētījumi un atklājumi tiks veikti vecā modeļa ietvaros, situācija slimību ārstēšanā ne vien nemainīsies, bet vēl pasliktināsies. Mūsdienu medicīna ar tās ķīmiskajām ārstēšanas metodēm aizvien retāk un retāk pievēršas cilvēka iekšējai būtībai. Trūkst individuālas pieejas. To veicina pārmērīgā specializācija, kad viens ārsts it kā atbild tikai par noteiktu orgānu vai organisma sistēmu.
Cits faktors — medicīnas pakļautība farmaceitiskajai rūpniecībai, kas, dzenoties pēc peļņas, ko nesīs kārtējais veiksmīgi reklamētais preparāts, aizmirst par cilvēku. Un daudzi ārsti pārvēršas par tās vai citas firmas preparātu pārdošanas dīleriem. Es nebūt nenoliedzu medicīnas nopelnus,» saka V. Siņeļņikovs, «un neaicinu atteikties no mūsdienu sasniegumiem. Medicīna ir iemācījusies atvieglot ciešanas, un jau tas ir labi.»
«Tas ir pilnīgi jauns apziņas stāvoklis — vienkārši būt veselam,» autors piedāvā saglabāt un izmantot noteiktus medicīnas sasniegumus un sākt darboties jaunā modeļa ietvaros, kurā slimnieks iesaistās nevis kā pasīvā, gaidošā puse, bet viņam tiek viena no galvenajām lomām. Un ārstam šajā modelī dotas nevis feldšera funkcijas, bet gan domājošas, radošas personības loma.
«Cilvēki paši rada sev slimības un pēc tam cer, ka kāds cits atrisinās viņu problēmas. Kad tas neiedarbojas, viņi sāk izteikt pretenzijas ārstiem, kaut gan ar ārstiem tam nav nekāda sakara. Vēl neviens ārsts nav izārstējis nevienu slimību. Kā teicis kāds no dižajiem — daba dziedē, bet ārsti piedēvē sev nopelnus!»
Šādā kontekstā, pēc Siņeļņikova domām, acis simbolizē spēju skaidri saredzēt pagātni, tagadni un nākotni. Acu slimības atspoguļo nevēlēšanos redzēt. Jums nepatīk tas, ko jūs redzat vai ko negribat redzēt savā dzīvē. Dvēselē uzkrājas tādas agresīvas emocijas kā naids, niknums, dusmas, un tas rada problēmas ar acīm. Jo acis ir dvēseles spogulis. Cilvēks nesaprot, ka savā pasaulē redz slikto tikai tāpēc, ka raugās uz pasauli caur savu agresīvo emociju prizmu. Izeja ir viena — attīrīt savus nodomus, tad arī pasaule kļūs labāka. Radiet paši sev tādu pasauli, uz kuru jums būtu patīkami skatīties.
Cerot uz veiksmīgu redzes un veselības uzlabošanos, nedrīkst aizmirst par redzes problēmas cēloni un tādēļ nedrīkst dot priekšroku vienai atveseļošanās metodei, atsakoties no citas. Tikai pastāvīga uzmanība nervu un fiziskās spriedzes noņemšanā, racionālas diētas ievērošana un acu spriedzes atslābināšana var novest pie vēlamajiem rezultātiem — redzes un veselības uzlabošanās. Svarīgi ir izpildīt galveno uzdevumu — iemācīties atslābināties, kad tas ir nepieciešams.
(Turpinājums sekos)
