P. Luidži (Luigi). «Arābu zēns un neredzīgais»
Dr. habil. psych. Vitauts Gudonis

(no lietuviešu valodas tulkojusi Solvita Štekerhofa)

Šī mazpazīstamā glezna ir itāļu mākslinieka P. Luidži 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma darbs. Glezna atklātībā parādījās 2001. g., kad tā tika atnesta no privātas kolekcijas pārdošanai Kristija izsoļu namā Londonā. Savādi, ka mākslinieks gleznas nosaukumā pirmo minējis arābu zēnu, neredzīgā pavadoni, nevis kompozīcijā redzamo galveno figūru — veco vīru.

Mākslinieks neredzīgo ir izrotājis ar iespaidīgām drēbēm: smaragdzaļas krāsas platroku uzsvārci, kas uzvilkts virs garas sarkanas krāsas veļas. Virs halāta neredzīgais nēsā izsmalcinātu un skaistu rūsganas krāsas krokotu krītošu apmetni, ar ko apsegta arī galva. Baskājis neredzīgais labajā rokā tur garu, tumšu koka nūju, ar kreiso roku viņš ir atbalstījies pret sienu un pacietīgi gaida līdz, galvu pie strūklakas pabāzušais, mazais ceļabiedrs remdēs slāpes. Zēna, kas pastiepies pie tikko sasniedzamās sienā esošās caurulītes, garā, baltā veļa sniedzas gandrīz līdz zemei un sarkanais galvas lakatiņš rotā viņa galvu.

Arkas formas padziļinājums ar durvīm sienā aiz neredzīgā muguras norāda, ka gleznā attēlotā darbība patiesi notiek arābu pilsētā. Varbūt neredzīgais ir dervišs — tie ir zemākās kārtas mūki, kas māk no galvas visu Korānu un, ceļodami no nama uz namu, skaidro lasīt un rakstīt nepratējiem savu patiesību. Kaut gan derviši bagātības ziņā bija salīdzināmi ar ubagiem, viņi bija cienījami un saudzējami, jo musulmaņu reliģijā aklums ir traktējams kā laba Dieva lēmuma zīme. Tādēļ musulmaņu zemēs līdz šim brīdim viedoklis par neredzīgajiem ir pozitīvs.

Vēl minūte un ceļotāja slāpes būs remdētas un viņi dosies tālāk pa saules nokaitēto ielu.