Nodaļa — Māksla

G. Dobrovs “Stāsts par medaļu”
Dr.habil.psych. Vitauts Gudonis

(no lietuviešu valodas tulkojusi Solvita Štekerhofa)

Sarežģīts ir bījis mūsdienu krievu gleznotāja Genādija Dobrova daiļrades ceļš. Beidzot Surikova mākslas institūtu vienā no viņa noslēguma darbiem bija attēlots zēns ar molbertu uz jumta. Eksāmena komisijai nepatika gleznas otrais plāns, kurā bija redzams grauzts, tādēļ gala darbu topošais mākslinieks aizstāvēja tikai pēc diviem gadiem.

Ja 1974. gadā Valaama invalīdu pansionātā G.Dobrovam tapa pirmie četri portreti, tad jau pēc sešiem gadiem, 1980.gadā, viņš Karēlijā pabeidza četrdesmito. Visos portretos attēloti kara nomocīti cilvēki. Šā laika G.Dobrova darbus krievu akadēmiķis Dmitrijs Lihacovs dēvē par varoņdarbiem. Bet kas par to? Kā izrādās, tad daži no šiem portretiem bija atlasīti izstādei un izstādes katalogam, taču nekad nav tikuši demonstrēti publikai, jo personālizstādes nosaukums netika apstiprināts.

Aplūkojot II Pasaules kara invalīdu portretus komisija kļuva nikna: „Viņam nevis izstādē būtu jāpiedalās, bet pašam rokas vajadzētu noraut. Ne, kam mūsu skatītājiem šie kropļi?” Šajos Genādija Dobrova portretos kūsāja dzīves jēga. Mākslinieks ir izbraukājis visu Krieviju un tie nebija radošie komandējumi — par visu maksāja viņš pats. Viņš veselu mēnesi dzīvoja invalīdu pansionātā, kur ievietoja tikai invalīdus. Mākslinieku izbrīnīja un sāpināja tas, cik daudz karā cietušo cilvēku tagad ir aizmirsti un nevienam nevajadzīgi.

Tikai 1989. gadā G.Dobrova darbi atnesa augļus — personālizstādi. Šī izstāde skatītājus satrieca — redzi un dzirdi zaudējušais, bez rokām un kājām II Pasaules kara invalīds — visu aizmirsts vada savu atlikušo dzīvi invalīdu namā. Kurš gan varēja mierīgi noskatīties uz „Nezināma karavīra” portretu? Kara zaudētās rokas un kājas, atmiņa un valoda, gluži kā bērnam, acu plakstiņi kaujas redzējuši un skatījuši savas lielās, tagad jau tumšās, neko neredzošās, acis.

Portrets „Stāsts par medaļu” neprasa plašus komentārus. Ierindnieks Ivans Zabara. Dziļā, krunkām izvagotā neredzīgā cilvēka seja, norauta kreisās rokas plauksta, novārdzinātie labās rokas atlikušie pirksti skar medaļas „Par Staļingardu”. Ak, tur bija īsta elle...

Un cik gan patiesi un neapstrīdami ir žurnālista Viktora Antonova vārdi: „ No dzīves viņi aiziet neko neizjaucot mūsos, un mākslinieks ir iztraucējis šo sazvērniecisko klusumu, lai ar līdzjūtību atcerētos kara aizskartos, izkropļotos un sabiedrībā aizmirstos cilvēkus“. Šajā izstādē cilvēki raudāja, asaras neslēpjot.