Nodaļa — Strazdumuižas internātvidusskolas skolēnu domas un atziņas

Sapnis par Latviju
Anete )irse
11. klase

Iemigu, tikai uz īsu brīdi, bet sapnī redzēju ko tādu, kaut ko apbrīnojamu. Redzēju sevi no malas, redzēju, cik ļoti spēj mainīties vesela tauta, ja tās iedzīvotāji cenšas padarīt savu valsti labāku. Redzēju, kā nepazīstami garāmgājēji palīdz gados vecākajiem līdzcilvēkiem panest smagās somas, neprasot par to atalgojumu.

Redzēju, kā bērni spēlējās vienā smilšukastē, ķiķina, jokojās, bet iztiek bez kaušanās. Nezinu, kuru gadu biju nosapņojusi, bet tā nebija nākotne, tā nebija arī pagātne, varbūt tagadnē. Es gāju pa ielu, un man pretī nāca pilnīgi svešs cilvēks. Es viņu nepazinu, bet viņš apstājās kā sastindzis. Arī es apstājos. Tad sekoja klusums un viņš teica: «Cilvēku neizmainīsi, ja viņam pašam nebūs vēlēšanās. Bet, redzi, viņi grib, lai Latvija būtu skaistāka un cilvēki spētu saprasties bez kliegšanas, vardarbības, meliem un liekulības.»

Kopā mēs varam to izdarīt, atliek tikai ticēt, ka Latvija būs tāda, kā mēs to vēlamies. Es nezināju, ko atbildēt, tāpēc neteicu neko, bet tad, paspērusi pāris soļus, apstājos, paskatījos pār plecu, bet cilvēka vairs nebija, palikusi tikai papīra lapa, uz kuras rakstīts viņa sapnis. Pamodos un nekādi nevarēju saprast, sapnis vai īstenība. Pavēros pa logu un ieraudzīju to pašu smilšukasti, tikai tā bija aizaugusi ar nezālēm, un vecičņu, kura viena nesa savu smago iepirkumu somu. Nekas nebija mainījies.

Tā bija vīzija par skaistāku un labāku nākotni, kuru gribētos īstenot dzīvē. Rodas jautājums, vai gribam to realizēt jeb iedomāties, ka tas piepildīsies pats.