Nodaļa — nekrologs

Hertai Lūsei mūžībā aizejot
Kristaps Āboliņš, Ida Kronberga

Lapas no koka krīt,
Pelēkas, rudas, brūnas;
Tev jāiet bij’ šoreiz,

Varbūt man būs jāaiziet rīt,
Lapas cita pēc citas krīt,
Kā miruši putni uz sūnām.

Kad aizsaulē viens aiz otra aiziet divi tuvi cilvēki tad saka, ka tas pirmais aizsauc līdzi otro.

Š. g. 24. septembrī mūžībā aizgājusi Herta Lūse. Viktors ir aizsaucis pie sevis savu mīļo draugu.

Atkal abi ir kopā aizsaulē. Mums tika sava prieka tiesa no viņu kopīgās muzicēšanas, lai arī Dieviņam tiek viņa tiesa. Šai saulē aizgājējai bija lemts nodzīvot 71 gadu, gluži tikpat, cik viņas Viktoriņam.

Herta dzimusi 1939. g. 9. martā Smiltenē, mājās «Veczellītēs», kur dzīvoja Lūšu ģimene: vecāki Jūlijs un Olga, kā arī viņu trīs bērni — Marģers, Herta un Valīna.

Visa Hertas bērnība pagājusi laukos, kur tika iepazīta lauku dzīve, daba un dzīvnieki.

Liktenis Hertai piedzimstot to nežēloja, jo veselības problēmas viņu pavadīja visu mūžu.

Redzes trūkuma dēļ meitene devās uz Strazdumuižu, kur uzsāka mācības neredzīgo skolā. Tolaik skola atradās tagadējās Neredzīgo bibliotēkas ēkā.

Sliktās veselības dēļ jauniete nevarēja turpināt mācības vidusskolā. Pēc skolas absolvēšanas Herta atgriezās vecāku mājās. Tāpat viņa dzīvoja līdzi visam, kas notika Strazdumuižā, jo tur palika skolas un dziesmu draugi.

Arī mazā māsa mācījās neredzīgo skolā.

Visi, kas dzirdēja Hertu runājam varēja just viņas stipro balsi, jau skolas laikā tika dziedāts, jo «Herta un dziesma» ir nedalāmi jēdzieni. Viņa dziedāja sev un citiem par prieku. Hertiņa zināja visām dziesmām vārdus un melodijas tā kā pārējiem atlika tikai dziedāt līdzi.

Draugu pulkā skanēja dziesmas par mīlestību, draudzību, sapņiem, ilgām un dzimteni. Hertas draugi zināja aizgājējas kvēlāko sapni, kādreiz satikt puisi, kurš spēlētu akordeonu vai bajānu. Puisis spēlētu, bet viņa dziedātu.

Saka, ka izteikta vēlēšanās nepiepildās, bet Hertiņas vēlēšanās piepildījās. 1958. g. sāka veidoties estrādes ansamblis «Rondo», kurā ar patiesu sirds degsmi aktīvi sāka darboties Viktors.

Draugi rakstīja meitenei uz Smilteni, ka pietiek dzīvoties pa laukiem un ir kāds, kurš varētu viņu interesēt. Draugu mudināta Herta atgriezās Strazdumuižā. Ansamblī «Rondo» pirmās dziedātājas bija Herta Lūse un Velta Pečūra. Tur arī notika pirmā tikšanās ar mūža mīlestību Viktoru Gusevu.

Visu šai dzīvē izvērtē laiks un tas ir parādījis cik stipra mīlestība un draudzība vienoja šos cilvēkus. Izrādījās, ka jūtu pārbaudei gredzenam nav nekāda vērtība.

Dziesma nepieviļ:
Tā uzticīga kā īsta mīla,
Kas mazu bērnu miegā ieaijā
Un aizgājēju pavada pēdējā gaitā.

Tagad jums abiem dziedās vēji,
Kapu kokos putniņi,
Bet mūsu sirdīs vienmēr skanēs
Jūsu izpildītās dziesmas.

Herta sāka strādāt Rīgas MRU-I suku, otu cehā par suku ievilcēju. Sākumā dzīvoja kopmītnē, bet vēlāk saņēma dzīvokli. Visus brīvos brīžus tika dziedāts korī «Jolanta», krievu dziesmu korī, sievu vokālajā ansamblī un neskaitāmajās aģitbrigādēs cehos. Viņa aktīvi darbojās arī esperanto valodas pulciņā.

Rīgas MRU-I Herta nostrādāja 38 gadus, jo pēc skolas beigšanas ņēma mājās darbu no uzņēmuma. Darba mūžs aizgājējai ir bijis ļoti garš.

Pēdējos dzīves gados Hertiņa ar sirdi un dvēseli dziedāja pansionāta ansamblī «Prieks». Tā bija dziesma, kas deva prieku dzīvē, lai cik grūti gāja.

Aizgājējai patika stāstīt visādus neparastus humora pilnus atgadījumus no dzīves, jo Dievs bija devis viņai labu atmiņu. Un nepiespiestā stāstīšanas maniere papildināja kāda sarīkojuma vai tikšanās brīža norisi.

Imants Ozols vēl dzīvs būdams pateica lielu paldies Hertai un Viktoram par viņa dziesmu dziedāšanu un iznešanu tautā.

Pateicoties Lienei Šmukstei, Hertas un Viktora draudzības stāsts ir iemūžināts Jaunā Rīgas teātra izrādē — «Herta».

Viņsaulē ir aizgājusi mūžam draudzīgā, labsirdīgā, līdzjūtīgā Hertiņa. Izsakām dziļu līdzjūtību Valīnai, Laimdotai, Jānim, Emīlam un Kevinam, kuriem ļoti pietrūks aizgājējas mīlestība un atbalsts.

Jūdziet bērus, jūdziet rudus,
Vediet mani smiltainē,
Pārnāks bēri, pārnāks rudi,
Es vairs mājās nepārnākšu.

Palikšu es kapu kalnā,
Te, kur mans mīļais dus,
Tagad abi roku rokā
Ieiesim mēs mūžībā.

Nu mūs aijās Zemes māte,
Kapu kokos šalkos vēji,
Ziemas uzsegs baltas segas,
Pavasaros ziedi plauks.