Nodaļa — Nekrologs

Visvaldim Streņģem mūžībā aizejot

Šais dienās, kad zem ziemas saules dej krāšņi sniega pārslas,
Šais dienās, kad zem ziemas saules mūsu logos leduspuķes plaukst,
Klāt kādai mīļai sirdij nāve zogas;
Ne atvairīt, ne aizdzīt, ne aizkavēt mums nav ļauts.

2010. g. 27. novembra agrā rītā mūžības ceļos devies Visvaldis Streņģe. 35 gadus Visvaldis ar ģimeni dzīvoja Strazdumuižā. Kas tad ir dzīve? Tā ir skrējiens, kurā mēs nepārtraukti traucamies uz priekšu. Un šajā skrējienā mums lemts satikt ļoti daudz un dažādu cilvēku. Vieni mums paliek atmiņā, bet citi no atmiņas izgaist kā nebijuši. Tie, kuriem bija gods iepazīt Visvaldi, viņu neaizmirsīs. Tiem, kuri pazina Visvaldi, šobrīd ir skumji. Ir aizgājis labsirdīgs, kluss, draudzīgs, atsaucīgs, izpalīdzīgs un čakls cilvēks. Kā tautā sakām — cilvēks ar zelta rokām, cilvēks ar izgudrotāja spējām un cilvēks, kuram liktenis bija lēmis uz savas ādas izbaudīt arī Latvijas vēstures līkločus — leģionāra gaitas. Cik Visvaldim bija laba atmiņa! Un kā viņam patika stāstīt par savā mūžā piedzīvoto, par satiktajiem cilvēkiem! Viņam bija daudz ko stāstīt. Savus atmiņu stāstus viņš ierakstīja kasetēs un sūtīja ārzemju latviešu žurnālam «Dzintars». Aizejot cilvēkam, ar viņu nebūtībā aiziet vesela brīnišķīga pasaule, kuru nekad mums vairs ne atklāt, ne iepazīt. Mums paliek tikai atmiņas par kopā pavadītajiem jaukajiem, interesantajiem brīžiem, par labajiem darbiņiem, noderīgajiem padomiem. Daudziem no mums mājās ir Visvalža salabots vai izgatavots sadzīves priekšmets, to uzskatot vai paņemot rokās, vienmēr atcerēsimies Visvaldi.

Ne atsaukt tevi vairs, ne panākt,
Ne atvadu vārdus tev līdzi dot;
Vien baltu sēru sveci aizdegt
Un skatīties, kā tā klusi raud.

Jo zeme deva, zeme — ņēma,
Bet zeme visu nepaņēma.
Labi darbi, mīļi vārdi —
Tie palika šai saulē.

Visvaldis nāk no Kurzemes. Liepājas rajona Medzes ciemā Annas un Andreja Streņģu ģimenē piedzima četri bērni — Kārlis, Visvaldis, Melita un Irma. Kārlim šai saulē bija lemts nodzīvot tikai deviņus mēnešus. Pagājušajā gadā aizsaulē aizgāja māsa Melita, šogad — Visvaldis. Paliek tikai māsa Irma.

Tik savādi šais dienās saģist,
Kā sēru zvani dun un dun;
Tā vēsts: Tu zudis, spēks tavs irst,
Bet kaut kur gaisos liegi zum
Tā gaisma, kas no tevis staro,
Tāds cilvēcības saulriets īsts,
Tas vienmēr paliks liepu zaros,
Tas tava mūža vizums ir.
Ai, paņemiet pa saujai gaismas
No pagājušām dienām vēl,
No mūža vienkāršā un skaistā
Stāv zeltains mākonis tur pamalē.

Visvaldis Žanis Streņģe dzimis 1925. g. 10. augustā. No Medzes ģimene pārcēlās uz Liepāju. Tēvs bija ugunsdzēsējs. Visvaldis Liepājā pabeidza skolu un tehnikumu, izmācījās par elektriķi. Savā mūžā Visvaldis nekad nav vairījies no darba. Visu enerģiju, darba iemaņas, prasmes, savas zelta rokas, izgudrotāja talantu Visvaldis ir mantojis no sava tēva Andreja, bet gudrību saimniekojot virtuvē — no savas mammītes Annas. 1940. g. ģimene pārcēlās uz Durbi. Tagad abi vecāki atdusas Durbes kapos. 14 gadu vecumā Visvaldis izslimoja masalas, pēc slimības pasliktinājās redze. Neskatoties uz to, 19 gadu vecumā (1944) Visvaldi iesauca latviešu leģionā un nosūtīja uz Berlīni. Kaujās par Berlīni netālu no viņa sprāga lādiņš un Visvaldi kontuzēja. Šīs kontūzijas sekas viņš izjuta visu turpmāko mūžu. Bija jāizmanto dzirdes aparāts. Pēc kara redze vēl pasliktinājās.

1961. g. viņš iestājās Neredzīgo Biedrībā Liepājā, 1964. g. Liepājas neredzīgo uzņēmumā iepazinās ar Indru — meiteni no Saldus, ar kuru 1967. g. 15. aprīlī nosvinēja kāzas. Jau 43 gadus mīļākais un tuvākais cilvēks viņam bija Indra. Izaudzinātas divas jaukas meitas, sagaidīti septiņi mazbērni — seši puikas un viena meitenīte, un viena mazmazmeitiņa. 1975. g. radās izdevība apmainīt dzīvokļus un pārnākt uz dzīvi Rīgā, Strazdumuižā. Līdz 1990. g. Visvaldis strādāja Rīgas Neredzīgo uzņēmumā 4. cehā. Visvalža labajiem darbiem mūsu vidū ir daudz liecinieku. Viņam patika izgudrot un pielāgot ne- redzīgo cilvēku ikdienas vajadzībām daudzas dažādas lietiņas. Viņam bija nags uz to, patika radīt palīglīdzekļus, kas atvieglotu neredzīgajiem ne tikai maizes darbu, bet arī sadzīvi, mājas darbus. Var teikt, ka Visvaldis bija meistars visās lietās, grūti būtu nosaukt kaut ko, ko viņš neprata. Tas nebūtu Visvaldis, ja neizdomātu, kā to paveikt. Ja kāds vērsās pie viņa ar lūgumu palīdzēt, tad Visvaldis vienmēr izdomāja, salaboja, salika, saskrūvēja, sanagloja vai pievīlēja, piesita, pielīmēja — palīdzēja, kā vien mācēja. Šķiet, viņš zināja, kāda ir neredzīga cilvēka ikdiena, jo pats pamazām zaudēja redzi. Pēdējā gada laikā, kad slimība pamazām pieveica Visvaldi, viņam ļoti grūti nācās samierināties ar domu, ka vairs pats neko nevar padarīt — ka ne rokas, ne kājas vairs neklausa. Bet bija laiks, kad, neskatoties uz slikto redzi, vājo dzirdi, neviens ceļš viņam nebija par grūtu, neviens darbs viņam nebija nepaveicams, ne rokas, ne galva nebija radušas stāvēt dīkā.

Es zināju — viss reiz beigsies,
Es zināju — viss rims,
Jo katrai skaņai ir izskaņa,
Katram mūžam savējā balss.
Kad pārtūkst skanošās stīgas,
Tad izlīst viss dzīves kauss.

Visvalža Streņģes izvadīšana notika 2. decembrī no Čāpātāju kapu kapličas Saldus novadā. Izsakām līdzjūtību sievai Indrai, meitām, mazbērniem un draugiem.