«Es dejoju ar savu skolotāju!»
Gunta Bite
VA «Latvijas Neredzīgo bibliotēkas» Braila
raksta nodaļas vadītāja

Šodien, kad lielākā daļa Latvijas sēž pie «zilajiem ekrāniem» un seko līdzi jau trešās pakāpes šovam «Dejo ar zvaigzni», te pat Strazdumuižā 18. februārī notika daudz spilgtāks, emocionālāks un «tīrāks» šovs — «DEJO AR SKOLOTĀJU». Tas bija pasākums, kurā vienojās skolēna, skolotāja un skatītāja sirdis. Vienā ritmā kustējās kājas un pukstēja sirdis gan dalībniekiem, gan žūrijas locekļiem.

Man bija tā vienreizējā iespēja būt šajā pasākumā kā žūrijas loceklim, taču es nejutos kā vērtētājs, bet gan kā šova dalībnieks. Varbūt tas bija tāpēc, ka žūrijas locekļi sēdēja kopā ar skatītājiem tālu viens no otra, bet varbūt tas bija tāpēc, ka priekšnesumi bija tik aizraujoši, ka dažubrīd bija grūti nosēdēt uz vietas, nemetoties kopīgā dejā. Svarīgi bija tas, ka pasākuma vadītāja Daina Skuja ar apbrīnojamu vieglumu spēja emocionāli apvienot abas puses— skatītājus un dalībniekus.

Viena no dejām, kas mani pārsteidza, bija skolotājas Ilonas Ābolas un Popgrupas dejotā THAT’S JUST THE WAY WE ROLL. Biju tā aizrāvusies ar dejas baudījumu, ka tikai tās vidū atskārtu — dziesma tiek dziedāta «dzīvajā». Attīstot savu dziedāšanas prasmi un apgūstot skatuves mākslu, Jāni Ugodņikovu un Laimu Liepiņu noteikti gaida lielā estrāde ar visām no tās izrietošām sekām, tāpēc turēšu īkšķus par viņu nākotni.

Otrs pārsteigumu pilns priekšnesums bija skolotājas Aigas Tīzenkopfas un 7. Grupas dejotā deja VISS KĀRTĪBĀ. Tajā izmantoti vienkārši elementi gan horeogrāfi jā, gan tērpos, bet panākts grandiozs efekts. Visi dejotāji bija tērpušies kā bitītes — melnā apģērbā ar dzeltenām kreppapīra svītrām un maziem, mīļiem spārniņiem. Dejojot Aishas izpildītās dziesmas «Bitīt matos» pavadījumā, ikviena sejā bija smaids un gandarījums.

Ne mazāk pārsteidzoša bija arī ZOBENU DEJA, kuru dejoja Jānis Lejnieks ar skolotāju Aiju Treimani. Šis priekšnesums bija izcils gan vizuāli (Jānis uz zirga ar paceltu spožu zobenu rokā dodas kaujā), gan emocionāli (tēlotās sāpes sejā mūzikas pieklusinājumos lika skatītājam pārdzīvot līdzi notiekošajam). Noteikti jāuzteic Jāņa ritma izjūtu.

Šī pasākuma 12 parādītajos priekšnesumos viens izcēlās ar maksimāli pietuvinātu «Dejo ar zvaigzni» motīvu. Dejas TANGO ievadā bija etīde, kurā pie viena restorāna galdiņa sēdēja divi puiši, pie otra — meitenes. Attīstoties darbībai, viens no puišiem uzlūdza meiteni uz tango, un viņi sāka burvīgu deju. Tango ir deja, kas piesaista skatītāju uzmanību un raisa viņos pārdzīvojumu, taču manu kā skatītājas uzmanību piesaistīja kas cits — pie galdiņa palikušais puisis. Viņš žēli raudzījās uz dejotājiem — psiholoģi Ilonu Ginteri un Mārtiņu Vizuli — un, vientulības mākts, virpināja pirkstos šampanieša glāzi. Vērojot ilgāk šo priekšnesumu, domāju par tā veselumu. Cik gan bieži mēs paši neesam nonākuši līdzīgās situācijās, kad paliekam vieni pie galdiņa? Skatoties šo deju, mana uzmanība bija dalīta, un, ja tas nebūtu deju konkurss, es noteikti uzlūgtu vientuļo puisi uz deju.

Īpaši priecēja dejas, kurās tika iesaistīti daudz bērniņu. Šīs dejas bija maigas, mīļas un prieka pārpilnas. ZAĶĪŠU UN KAĶĪŠU DEJA un priekšnesums LĀCĒNS — MUZIKANTS sniedza skatītājiem mīļuma un sirsnības sajūtu. Abas dejas konkursā ieguva 3. vietu, bet 2. Vietas ieguvēji ar priekšnesumu SĀC SEKOT LĪDZI LAIKAM pārsteidza skatītājus ar visai interesantu skatījumu uz paaudžu attiecībām.

Priekšnesums sākās ar vecmāmiņas (skolotāja Baiba Pika) ikdienas pienākumiem — ve-ļas gludināšanu. Fonā skanēja 80. gadu mūzika, un vecmāmiņa, domādama, ka ir viena, gludināja veļu, kustoties mūzikas ritmā. Sākumā nedaudz, tad drošāk un drošāk, līdz vairāk dejoja nekā gludināja. Kā parasti tādos brīžos, istabā ienāca mazmeitiņa (Elvita Čižauska) un izbrīnā iepleta acis. Mazmeitiņai nepatika tas, ko viņa redzēja un dzirdēja, tāpēc nomainīja dziesmu un sāka dejot repa stilā. Attīstoties darbībai, vecmāmiņa iemācījās dejot kā jaunieši un pat vēl labāk. Vērojot priekšnesumu, skatītājs varēja gūt baudījumu gan no šova, gan no dejas, kā arī pārdomāt dzīves svarīgākās problēmas — attiecības starp paaudzēm. Manuprāt, ikviens jaunietis varētu vēlēties, kaut arī viņu vecmāmiņas tik ātri iemācītos ne tikai izprast viņus, bet arī pieņemt jaunās paaudzes dažādību un atšķirību.

Pasākumā emocijām bagātākā deja bija BUGI, VUGI, kuru skolotājas dejoja ar C klases (ar kompleksiem traucējumiem) bērniem. Tas bija īsts emociju mikslis: skatītāju sajūsmas saucieni, dejojošo skolotāju uztraukuma un gandarījuma smaidi, pašu bērnu prieka, kautrības un neizpratnes dzirkstis acīs. Dejas pirmā daļa bija sarežģīta un horeogrāfi sku elementu bagāta, bet otrā daļa — mierīgāka, kaut mūzikas temps nemazinājās. Sākumā nevarēju saprast, kā to var panākt. Tikai vēlāk es sapratu, ka C klases bērniem dejas pirmā daļa bija liela darba, atbildības un uztraukuma piesātināta, bet otrā daļa, kad varēja apsēsties ar magnetofona kaseti rokās, sniedza mierinājumu, ka «esmu visu paveicis un viss ir beidzies». Šī deja ieguva pirmo vietu šovā DEJO AR SKOLOTĀJU, taču, manuprāt, tā ir pelnījusi Grand Priz.

Skolotāju ieguldītais darbs, kas palicis skatītājam neparādīts, neizpausts, nav novērtējams. Tas ir kaut kas cilvēka prātam neaptverams, kas ir palīdzējis šīm skolotājām paveikt to, ko redzējām šovā. Kāda meitenīte, dejojot šo deju, nemaz necentās slēpt savā sejā nepatiku pret notiekošo. Viņas seja pauda vēlēšanos būt kaut kur citur, tikai ne uz deju grīdas, taču viņa izpildīja visus dejas elementus: ikvienu plaukstas sitienu, ikvienu pagriezienu, ikvienu palēcienu. Tas nozīmē, ka viņas seja teica dejai «nē», bet sirds priekā gavilēja un priecājās, ka viņa tur ir. Paldies par to jāsaka skolotājām Ingrīdai Šķurevskai un Airitai Bušai, kā arī Lailai Kantānei.

Tāds bija godalgoto vietu sadalījums pēc žūrijas ieskatiem, taču pasākumā arī skatītājiem bija iespēja balsot par sev tīkamāko deju, piešķirot tai titulu Skatītāju simpātija. Arī es savu skatītājas žetonu iemetu par deju LIETUSSARGU ELĒĢIJA, kas ieguva lielāko daļu skatītāju simpātiju, un kuru dejoja skolas direktore Ligita Ģeida ar Edgaru Kļaviņu. Tā bija deja, kas aizrāva visu priekšnesuma laiku un lika par to domāt un diskutēt vēl ilgi pēc pasākuma noslēguma.

Tās idejas pamatā bija visiem labi pazīstamā un nīstamā neuzticība. Jauns, skaists puisis bija iemīlējies kādā jaukā meitenē. Izmisīgi gaidot tikšanos ar viņu, puisis pieļāva liktenīgu kļūdu: kādā lietainā dienā saskatīja savu mīļoto pavisam citā meitenē. Viņi dejoja maigas, mīļas dejas gan lietū, gan saulē, taču, kad puisis atskārta, ka tā nav īstā meitene, bija jau par vēlu, jo bija iemīlējies svešajā un izbaudīja laimes mirkļus kopā ar viņu. Jauneklis nenojauta, ka vieglprātīgā meitene tikai spēlējās ar viņa jūtām, tāpēc piedzīvoja smagu triecienu, kad ieraudzīja viņu kopā ar citu — gados vecāku vīrieti. Puiša sirds salūza. Viņš dziļās sāpēs smagiem soļiem devās lietū prom no jaunā deju pāra. Un tad... dejas noslēgumā negaidīts pavērsiens! Meiča pamet veco vīru un dodas atpakaļ pie jaunekļa, kurš neuzticēdamies, tomēr pieņem viņu atpakaļ. Deja beigusies, bet skatītājam paliek jautājums: kāpēc? Kāpēc meitene tā rīkojās, kāpēc puisis to pieļāva, kā šajā situācijā būtu rīkojušies paši?

Šajā priekšnesumā bija apvienota deja ar šovu, kas uzrunāja skatītāju un lika par to domāt. Ja priekšnesuma sākumā es pati vēlējos būt meitenes vietā un dejot juteklisko deju, tad noslēgumā es meiteni ienīdu par viņas jūtu un vēlmju nepastāvību. Vēl vairāk! Es ienīdu puisi, kurš pieņēma viņu atpakaļ, jo zināju, ka tādā veidā viņš piesakās uz sāpēm mūža garumā.

Tās bija emocijas, kas uzvirmoja noskatoties LIETUSSARGU ELĒĢIJU, taču kopējās pasākuma emocijas nav aprakstāmas. Tās nav novērtējamas nevienā ballu sistēmā. Ikviens bija ieguvējs gan skatītājs, gan dalībnieks. Nav jābūt izcilam dejotājam, ir jābūt mīlestībai un priekam. Paldies Strazdumuižas skolotājiem un viņu audzēkņiem par fantastiskām sajūtām, kādas es guvu šajā šovā! Ja šova «Dejo ar zvaigzni» veidotājiem ir izsīkušas idejas, ar ko pārsteigt skatītājus, tad viņiem jāatnāk uz DEJO AR SKOLOTĀJU pasākumu, jo šeit nekas nekad neatkārtosies un nekļūs vienmuļš!