Nodaļa — Mediķu viedoklis

Šķielēšana jāārstē, pati tā nepāriet!
Dace Rudzīte,
«Veselība»

Šķielē aptuveni 2—4% bērnu. Pirmie gadi — izšķirošie.

Lai gan nereti vecākiem šķiet, ka šķielēšana pirmajā dzīves gadā un bērnībā ir defekts, kas ar laiku pāriet, tā nenotiek. Redze izveidojas pirmajos 7 dzīves gados, un, ja mazajam viena vai abas actiņas šķielē, tās nespēj iemācīties redzēt pareizi. Ja šķielē pieaudzis cilvēks, viņam attēls dubultojas. Kad šķielē bērns, viņam attēls nedubultojas un viņš neredz arī savu deguntiņu, bet visu bildi skata tikai ar vienu actiņu. Līdz ar to otra acs nespēj skatīties un kļūst slinka — ambliopa — un redze tajā neattīstās.

Savlaicīgi neārstējot šķielēšanu, labākajā gadījumā actiņa redzēs 2—5% no tā, ko normāli redz cilvēks. Arī smadzenes no šķielējošās acs saņem nepilnvērtīgu impulsu un, ja tas notiek ilgstoši, it kā atsakās no acs, kura rada sarežģījumus. Tāpēc pirmie dzīves gadi ir izšķirošie, lai bērniņam izveidotos pilnvērtīga redze. Ar acīm ir tā — jo agrāk problēmu atklāj, jo labāki ārstēšanas rezultāti! Ja nekādu sūdzību nav, actiņas visiem bērniem pārbauda gada, trīs un sešu gadu vecumā.

Lai pārbaudītu, vai bērns skatās ar abām acīm, iedod viņam abās rokās zīmuļus un tie viņam jāsaliek kopā no 30 cm attāluma. Ja zīmuļi saiet kopā, viss kārtībā. Ja bērnam nav izveidojusies kopredze, viņš zīmuļus salikt kopā nevar.

Dažādi šķielēšanas cēloņi
Pastāv dažādi šķielēšanas veidi, arī tās cēloņi var būt ļoti dažādi. Šķielēšana var rasties, piem., acs muskuļu traucējumu dēļ, nervu traucējumu dēļ. Ir šķielēšana, kas radusies neskatīšanās dēļ. Ir šķielēšana, kas sākotnēji parādās ļoti reti, piem., tikai kad bērns aizdomājas, actiņa it kā aizslīd prom no centra. Reizēm šķielēšana kļūst izteiktāka, kad palielinās acs slodze, pēc tam tā atkal samazinās. Katrs gadījums ir individuāls un prasa individuālu pieeju. Ja redzes traucējumi vai šķielēšana bērnībā bijusi kādam no vecākiem vai vecvecākiem, vai pat vecāku brālēniem un māsīcām, tad mazais noteikti jāvēro, jo pastāv lielāka iespēja, ka arī mazais šķielēs.

Ja šķielēšana ir iedzimta, tas nenozīmē, ka tā noteikti parādīsies pirmajā dzīves gadā. Tā var parādīties arī vēlāk. Kurā vecumā tas notiek, ir atkarīgs no šķielēšanas formas. Šķielēt bērns var sākt gan pirmajā dzīves gadā, gan jebkurā brīdī vēlāk — pat 10, 15 un 25 gadu vecumā, kad neviens vairs neko tādu negaida. Kad bērns sāk šķielēt, to uzreiz var pamanīt. Tikko parādās kaut nelieli redzes traucējumi (pat ja šķielēšana ir neuzkrītoša), jādodas pie ārsta.

Šķielēšanas veidi
Visbiežāk sastopamais šķielēšanas veids (apm. 40% gadījumu) ir esotropija. Tā ir šķielēšana uz iekšu, kas parādās līdz gada vecumam. Ja tā ir iedzimta esotropija, tā parasti parādās līdz sešu mēnešu vecumam. Mazajam grūti paskatīties uz sāniem, var būt spontānas acs ābolu kustības — horizontālas vai rotējošas, paralēli var būt arī šķielēšana uz augšu. Ja ir iedzimta esotropija, bieži vien redzei nav nepieciešama nekāda korekcija, taču jākonsultējas ar oft almologu (acu ārstu, kas specializējies acu slimību un redzes traucējumu diagnosticēšanā un ārstēšanā) un jāseko līdzi redzes asumam abās acīs.

Ja operācija tomēr nepieciešama, to iesaka veikt agrīni — līdz gada vai pusotra gada vecumam. Oft almologi iesaka vecākiem nebaidīties un vest mazo uz acu operāciju, jo tai parasti ir ļoti labs rezultāts (to apliecina arī divu māmiņu pieredze tālāk rakstā). Šķielēšana uz āru jeb eksotropija sastopama apmēram 20% šķielēšanas gadījumu. Bieži vien šī šķielēšana parādās tikai tad, kad mazais ir noguris vai uztraucies, un tad vecāki ievēro, ka actiņa novirzās uz āru. Parasti brilles un operācija nav nepieciešama. Ķirurģiska iejaukšanās izdarāma tikai tad, jašķielēšana kosmētiski izteikti traucē.

Atlikušajos 40% ietilpst dažādas šķielēšanas formas, piem., mehāniskās, paralītiskās šķielēšanas u. c. Šajos gadījumos šķielēšanas ārstēšana ir sarežģītāka, bieži vien tā ir ne tikai bērna, bet arī pieaugušo vecumā.

Ārstēšana
Šķielēšana ir daudzveidīga, tāpēc ārstēšana katrā gadījumā ir atšķirīga. Citam bērnam vajadzīgas brillītes un oklūzijas (acu aizklāšana), cits iztiks bez tām, citam nepieciešama operācija, citam — ne. Ir šķielēšanas veidi, ko parasti operē (piem., iedzimtu šķielēšanu uz iekšu), un šķielēšanas veidi, ko neoperē (piem., ja ir akomodatīvā šķielēšana), ko var labot ar brillēm. To, vai šķielēšanas labošanai vajadzēs nēsāt brilles, nosaka individuāli, izmērot acs uzbūvi.

Galvenais nosacījums, lai ārstētu šķielēšanu — vispirms jāiegūst laba redze (un tikai tad var labot šķielēšanu). Iegūt labu redzi bērniņam var palīdzēt ilgstošs vecāku, ārsta un bērniņa darbs un sadarbība, kas prasa milzu pacietību. Šķielēšanas labošana nav iespējama dažos mēnešos — parasti kopā ar redzes nostiprināšanu, process ilgst vairākus gadus — līdz pat skolas gaitu sākumam. Tāpēc svarīgi, ka ģimene apmeklē un uzticas vienam acu ārstam, kas seko līdzi, kā mainās bērniņa redze, un nosaka ārstēšanas taktiku vairākus gadus uz priekšu.

Acs aizklāšana
Lielākajai daļai šķielētāju jāveic oklūzija — tas nozīmē, ka acs, kura ir čakla un labi redz, tiek aizklāta ar speciālu oklūderu. Tad slinkajai acij nekas cits neatliek, kā piepūlēties un mācīties redzēt. Taču aizklāšana — tas nav tik vienkārši, jo bērniņam vispirms jāpierod staigāt ar aizklātu actiņu, jāiemācās skatīties ar slinko actiņu. Lai bērns pierastu, sākumā actiņu aizklāj uz 15 min., kad mazais to var izturēt, laiku pakāpeniski pagarina līdz ārsta noteiktajam laikam. Laiks, cik ilgi katram bērnam actiņa jāaizklāj, atšķiras. Parasti oklūders jānēsā, sākot no vienas stundas dienā līdz pat visai dienai. Tā kā veselā acs, kas labi redz, ir aizklāta, jāseko, lai šī actiņa nekļūst slinka un labo redzi saglabā.

Ja zīdaiņa actiņas jau kopš dzimšanas skatās uz iekšu, nevajag gaidīt līdz obligātajai redzes pārbaudei gada vecumā, bet tūlīt doties pie acu ārsta. Ja aci neārstē, tā redzēs 2—5%. īpaši tam jāseko līdzi, ja oklūders jānēsā bērnam ap gada, divu gadu vecumu. Sešu gadu vecumā tas vairs nav aktuāli. Bērns regulāri jāved pie acu ārsta, kas novērtē, kā attīstās redze. Lai gan speciālisti oklūderus uzskata par ļoti labiem palīgiem cīņā ar šķielēšanu, gadās, ka oklūziju nēsāšana nedod rezultātu.

Ja gada laikā redze nav uzlabojusies, jāmeklē iemesls. Varbūt mazajam uzreiz pēc dzimšanas bijis asins izplūdums tīklenē vai kāda iedzimta vaina, vai trauma pirmajā dzīves gadā. Tāpat iespējams, ka mazais nēsā neatbilstošas brilles vai acs aizklāšana netiek veikta kārtīgi. Piemēram, katru dienu noteikto trīs stundu vietā actiņa ir aizklāta tikai stundu vai arī mazais ik pa laikam aizsegu atlipina un skatās ar otru actiņu. Ja bērns nēsā arī brilles (to nosaka ārsts katrā konkrētā gadījumā), lielākam bērnam oklūderu pielīmē pie brilles stikliņa. Mazajiem actiņu aizlīmē un brilles liek virsū.

Ja brilles nav vajadzīgas, oklūderu var pielikt pie acs bez brillēm. Oklūzijas ir dažādas — ar lipeklīšiem, ar leikoplasta aizdari, gumijas. Tā kā bērna ādiņa ir ļoti maiga, reizēm oklūderi mēdz bojāt sejas ādu. Tāpēc speciālisti iesaka iegādāties mazliet dārgākus, bet augstākas kvalitātes oklūderus. Gumijas oklūderus neiesaka nēsāt ilgstoši, jo tie mazliet sviedrē un rada nepatīkamas sajūtas. Oklūderus no kvalitatīva leikoplasta var izveidot vecāki paši. Lai bērniņam būtu arī prieks acs aizsegu nēsāt, to var apzīmēt, izkrāsot, izšūt.

Operācija
Kad šķielējošajā actiņā attīstījusies pilnvērtīga redze, ja tas nepieciešams, veic operāciju. Tās laikā netiek skarta vide, kas atbild par redzi — tīklene, lēca, bet gan operēti acs muskuļi. Tāpēc pēc operācijas parasti nav un nevajadzētu būt redzes komplikācijām. Parasti operācija ilgst apmēram stundu. Ir bērniņi, kuriem nepieciešama arī otrā un trešā operācija. Tāpēc ārsts vecākiem laikus izstāsta, kādi ir iespējamie varianti, atbild uz visiem jautājumiem par operācijas gaitu un izskaidro pēcoperācijas laiku. Ir gadījumi, kad bērni pēc operācijas var iztikt bez brillēm, bet ir mazie, kam kādu laiku tās nākas nēsāt īpaši cītīgi.