Nodaļa — Ceļojums

Libāna. Skarbi un skaisti
Dace Terzena
www.la.lv

Man fantastiski veicās divkārt — pirmoreiz, kad «Lauku Avīzes» Vecgada ballē kādai loteriju dievībai labpatika tieši manās rokās ielikt kāroto balvu — dāvanu karti ceļojumam, un, otrkārt, kad izvēlējos ceļamērķi — Libānu. Savu veiksmi pilnā mērā, protams, apjautu un izbaudīju, būdama šajā zemē pašā civilizāciju krustpunktā.

Libāna joprojām dziedē rētas — pēc smagā pilsoņu kara (1975—1990) un kara ar Izraēlu (2006). Neilgi pēc tam, kad iegādājos ceļazīmi, Libānas teritorijā tika nolaupīti riteņbraucēji no Igaunijas... Draugi un paziņas gluži pamatoti vaicāja — un tu tiešām brauksi? Adrenalīna par maz? Jā, es tiešām braucu un ne mirkli nenožēloju. Jo, cik nu nepilnā nedēļā iespējams, iepazinu satriecoši interesantu — zaļu, košu, pretrunīgu — zemi un cilvēkus.

Tuvo Austrumu Šveice. Līdzsvara mācības
Bet sākumam — mazs Libānas «momentfoto» — no gidu stāstītā, lasītā un pašas ievērotā.

Libānieši lepojas, ka viņu valsts ir visdemokrātiskākā visā arābu pasaulē. Iespējams, to sekmējis arī gandrīz vienādais kristiešu un musulmaņu skaits, neizbēgamā nepieciešamība prast sadzīvot un vienam otru ikdienā respektēt. Tā kā Libānā ir daudzkonfesionāla sabiedrība, tad politiskā sistēma veidota pēc konfesionālā principa. Piem., valsts prezidents noteikti pārstāv kristiešus. Libānas musulmaņu kopienā lielākoties ir sunnīti, tāpēc premjerministrs ir viņiem piederīgs, bet parlamenta priekšsēdētājs ir šiīts.

Protams, kristiešu un musulmaņu apdzīvotie apgabali ievērojami atšķirās. Kristiešu pilsētās un ciematos valda mūsu uztverei līdzīga izpratne par lietu kārtību, bet musulmaņu teritorijās skats uzreiz pieķeras ārēji atšķirīgajam — te par mājas fasādi, ielu un vides sakoptību parlieku norūpējušies nav. Piem., tikai pārdesmit kilometrus no Libānas ziemeļu galvaspilsētas, musulmaniskās un austrumnieciski skaļās Tripoles, kur ik uz soļa jūties kā balts un nopētāms zvirbulis, klusajā kristiešu pilsētiņā Batrunā Vidusjūras krastā attopies, it kā pēkšņi būtu katapultējies kaut kur Grieķijā vai varbūt Itālijā...

Divi pasaules, kas parliekā sirsnībā neapkampjas, bet grūto līdzsvara mākslu, kaut arī caur smagiem un nejēdzīgiem upuriem, tomēr ir apguvušas.

Ar ko aptuveni Kurzemes lieluma valsts, kuru šķērso divas — Libānas un Antilibānas — kalnu grēdas, kur ievērojamās lauksaimniecības platības ir tikai Bekaa ielejā, nodrošina savu pastāvēšanu? Rūpniecības Libānā faktiski nav nekādas, toties spēcīgi attīstīts banku bizness, tirdzniecība, pakalpojumu sfēra. Ne velti Libānu dēvē par Tuvo Austrumu Šveici. Arī dabas apstākļu ziņā — pateicoties Vidusjūrai un kalniem, pat vasarā šeit ir patīkams un paciešams klimats, tāpēc uz Libānu atpūsties un veldzēties dodas tūkstošiem krietni smilšaināku un karstāku teritoriju iemītnieki. Bagāti arābi par miljoniem pērk gan villas kalnos, gan dzīvokļus Beirutā, līdz ar to nekustamo īpašumu cenas uztriekušās debesīs.

Arābu atpūtnieki Libānā meklē un atrod arī krietni liberālākas izklaides, nekā tas būtu iespējams stingri islāmiskajās valstīs. Kazino, naktsklubi, alkohols — ja vien ir vēlēšanās, šeit var «atrauties» pēc pilnas programmas. Taču ielās iedzērušus cilvēkus neredz.

Diez vai kādā citā arābu valstī publiskajā telpā ieraudzīsiet tik daudz, turklāt eiropieša acīm tik pierastās atbrīvotības pakāpes reklāmas — piem., atkailinātas skaistules, kuras vilina iegādāties apakšveļu, zeķes, kāzu tērpus. Arī attiecībā uz sieviešu ietērpu te nevalda tik stingri kanoni kā citviet arābu pasaulē. Redzēju pilnu amplitūdu — gan dāmas ar pilnīgi vai daļēji aizsegtām sejām, gan jaunās kristiešu un musulmaņu meitenes T-kreklos un džinsos ar košām, izrakstītām un pat dārgakmeņiem izrotātām galvassegām — hidžabiem, kas drīzāk izskatās vien kā grezns un koķets apģērba papildinājums.

Maija vakars Džūnī
Džūnī ir mūsu pastāvīgās apmešanās vieta Libānā — nelielā kūrortpilsētiņā aptuveni 30 km no galvaspilseētas Beirutas, kur ik vakaru atgriežamies savā viesnīcā pašā Vidusjūras krastā.

Pirms brauciena bija solīts, ka brīvajā laikā varēsim baudīt atpūtu pie Vidusjūras. Nu, gluži melots jau nebija — par godu tūristiem no tālās un saltās Latvijas viesnīcas baseinā pat ielaida ūdeni — sak, ja jau kāds ir tik traks un maija sākumā grib peldēties... Taču uz Vidusjūru vairāk gan iznāca tikai skatīties — no baseina vai akmeņainā krasta. Un pludmales pie viesnīcas bija tieši tik, cik uz uzpirksteņa — apmēram 3 × 3 m liels pelēcīgu smilšu laukumiņš starp teritoriju ierobežojošu sienu un jūru. Līdzīgs skats arī citviet Džūnī — jūras piekraste blīvi apbūvēta, ja kaut kur pavīd kāds tukšs gabals, tad noteikti tam sēta priekšā un nepārprotama norāde, ka caurstaigāt, tātad nokļūt pie jūras, aizliegts.

Pa pilsētiņas galveno ielu nepārtraukta straume, pīpinot un visriņķī izplatot dramatisku izplūdes gāzu smaku, veļās auto straume. Atvērtās mašīnas dārd austrumnieciski ritmi, ļoti daudz ļoti lielu un droši vien dārgu džipu, pa vidu — sagrabējuši satiksmes autobusi un arī vecas, saskrāpētas un samīcītas mašīnas. Libānā sabiedriskā transporta mūsu izpratnē nav gandrīz nemaz, tāpēc neviena ģimene bez sava braucamā vai pat vairākiem iztikt nevar. Arī vadītāja tiesības te ļoti daudzi neuzskata par obligātām. Bet visi brauc, un visi nonāk no punkta A līdz punktam B, un avārijas uz ielām neredz.

Džūnī tāpat kā citviet Libānā pārliecinājos, ka šī valsts ir īsta smēķētāju paradīze — kafejnīcā vai restorānā pirms ēdienkartes uz galda uzliek pelnutrauku. Smēķēt var pat Beirutas lidostā zem īpašiem dūmu nosūcējiem. Ar cigareti vienmēr bija redzama arī mūsu impozantā viesnīcas saimniece — iespaidīga matrona ratiņkrēslā, kas, allaž savu radinieku ielenkumā un viesnīcas kalpotāju aptekāta, sēdēja viesnīcas hallē un kuras vērīgo, tumšo acu skatienam, šķiet, neievērots garām nepaslīdēja nekas.

Viss paiet
Vienurīt ceļojuma biedrene neapmierināti pukst — vai tad šodien atkal vedīs uz drupām? Tikai drupas un drupas! Jā, to te patiešām netrūkst, īsta «klondaika» senatnes cienītājiem! Šajā stāstā — tikai divas «drupu» epizodes — uz spilgta un daudznozīmīga mūsdienu fona.

Dodamies uz Balbeku — visgrandiozāko tempļu kompleksu bijušās Romas impērijas teritorijā. Tā kā tempļi atrodas Bekaa ielejā, kur nesen nolaupīti Igaunijas velobraucēji un situācijas noteicēja šeit ir šiītu islāmistu politiskā un paramilitārā organizācija «Hezbollah», mūsu autobusu divos džipos ar kaucošām sirēnām pavada Libānas policisti. Puiši kā bildes, draudzīgi un smaidīgi, gandrīz vai visas ceļotājas vēlas ar viņiem kopā nofotografēties.

Bekaa ielejā nokļūstam pa atjaunotu tiltu — tas bijis pilnībā sagrauts 2006. g., kad Izraēla bombardēja Libānu. Šā kara rētas ir dziļas un sapīgas, turklāt situācija joprojām ir sprādzienbīstama, jo Libānā bēgļu nometnēs mīt ap pusmiljons palestīniešu. Šajā vidē Libānas likumi faktiski nedarbojas, palestīniešiem ir sava pārvalde, savi militārie formējumi, un pietiek tikai ar kādu neuzmanīgu dzirksteli, lai trauslais miers sagrūtu.

Bekaa ieleja ir 120 km gara un 30 km plata. To dēvē par Libānas maizes klēti. Cik tālu vien acis redz, plešas visdažādāko dārzeņu lauki un augļu dārzi.

Pa vidu šai idillei dažādas mūsdienu civilizācijas izpausmes — līdz malām piemēsloti novadgrāvji, stihiski «getliņi» lauku malās, būvniecība, kas aizvien vairāk izplešas auglīgajā sarkanbrūnajā zemē.

Starp atkritumu kaudzēm zāles kumšķus cenšās atrast kazu bariņi un arī pa kādai govij. Šur tur redzamas no lēveru lēveriem un gabalu gabaliem sastiķētas čigānu apmetnes — viņi te lielākoties ieradušies no Sīrijas darba meklējumos.

Pirms «ieniršanas» Balbekas valstībā — «šopings» ar «Hezbollah» piesitienu. Suvenīru bodīte, ja vēlās, var iegādāties T-kreklus un citus priekšmetus ar šīs organizācijas simboliku — Kalašņikova automātiem, kareivīgiem saukļiem u. tml. Tikai pārāk plātīties ar šiem suvenīriem nevajadzētu — daudzās pasaules valstīs «Hezbollah» uzskata par teroristisku organizāciju, tāpēc tā ir aizliegta.

Netālu no tempļa itin kareivīgos austrumnieciskos ritmos saskanīgi dejo melnā tērptu vīru pulciņš. Varbūt kāds hezbollahiešu rituāls, ko nejauši izdodas vērot arī mums?

Bet tempļi tiešām iespaidīgi. Par visa kompleksa simbolu kļuvušas sešas gigantiskās kādreizējā Jupitera tempļa kolonnas, bet Bakha templī, kas itin labi saglabājies, notiek slavenie Balbekas vasaras festivāli. Viss paiet — šķiet, te vēsta katrs akmens. Gadu simti, tūkstoši? Vara, nauda, slava? Mūžības putekļi.

Laikmetu sadure
vēstures dekorācijas
Dodamies uz Tīru — senatnē visslavenāko feniķiešu pilsētu.

Šodien Tīra ir diezgan panīkusi, izteikti musulmaniska pilsēta Libānas dienvidos, pamatīgi cietusi pēdējā kara laikā ar Izraēlu. Apstājāmies papusdienot kādā nelielā kafejnīcā. Apkārtējās ēkas ārēji izskatās visai bēdīgi — pelēkas un noplukušas, visapkārt vienas smiltis un akmeņi. Taču Austrumu pasaulē ārējais bieži vien viļ. Tā arī šeit aiz gauži necilās fasādes atklāju mirdzošu konditoreju — marmora grīdas, visdažādākie saldumi — kūkas un tortes, daiļas un laipnas pārdevējas. Vēl var vērot, kā aiz lielas stikla sienas gluži kā uz skatuves cepās libāniešu tradicionālā maize.

Šobrīd no pilsētas daudzu tūkstošu gadu vēstures saglabājušās vien romiešu un bizantiešu laikmeta liecības. Tā nu dodamies uz nekropoli un iespaidīgu hipodromu, kur savulaik vietas bijušas 20 000 skatītāju. Tas viss atrodas necilā pilsētas nomalē, turklāt nekropole tieši robežojas ar palestīniešu bēgļu nometni.

Augsta sēta, palestīniešu karogi, plakāti un saukļi. Grūti iedomāties uzskatāmāku laikmetu saduri! Ejot cauri nekropolei, jašķērso arī kāds sen aizaudzis sliežu ceļš — kādreiz dzelzceļa līnija savienojusi Libānas pilsētu Tripoli ar Haifū Izraēlā. Starp citu, kopš pilsoņu kara laikiem dzelzceļš Libānā vairs nedarbojas. Liela daļa sliežu tika demontētas un izmantotas karadarbības vajadzībām — arī barikāžu būvei.

Daudz kas, protams, ir vienkārši izvazāts. Pekšņi mūsu gremdēšanos pagātnes apcerē pārtrauc diezgan strups uzaicinājums atgriezties autobusā un doties mājup. Pie ieejas nekropolē rūc celtniecības un militārā tehnika, grozās vīri Libānas armijas formās, ceļmalas kafejnīcās pulcējas arvien vairāk ziņkārīgu un saasināti ieinteresētu vīru. Šķiet, ar katru brīdi aizvien vairāk nospriegojās gaiss. Kas noticis? Izrādās, palestīniešu bēgļu nometnē uz valsts zemes nelikumīgi sabuvētas ēkas. Atkarībā no politisko spēku samēriem varas pārstāvji uz to vai nu raugās caur pirkstiem, vai arī liek jaukt nost.

Izskatās, ka šoreiz apņēmība ierobežot palestīniešu patvaļības ir nopietna, taču tūristi kā skatītāji šajā scēnā ir vismazāk vajadzīgi... Un mūs ved prom — strauji un bez ierunām.

Cedrus libani
Ja man vaicātu, kurā vietā sajutos «vislibāniskāk», bez šaubīšanās atbildētu — Libānas ciedru mežā, Kuadišas ielejā valsts ziemeļos. Kādreiz ciedri klāja visus Libānas kalnus, bet gadu tūkstošu gaitā šie unikālie koki nežēlīgi izcirsti, un neviens nav domājis, ka ciedru audzes atjaunot. No Libānas ciedra feniķieši būvējuši kuģus, ēģiptieši — pilis, tas nodrošinājis daudzu seno pilsētu — Tīras, Sidonas (Saidas), Biblosas — labklājību, vēl salīdzinoši nesen ciedru sliežu ceļu būvei izmantoja angļi un franči. Neparspīlējot var teikt, ka bez ciedra — koka, kas aug tūkstošiem gadu, nav iedomājama civilizācijas attīstība. Un ne jau velti šis mūžības simbols attēlots Libānas karogā. Mūsdienās Libānā saglabājušies tikai nedaudzi ciedru meži. Arī klimats salīdzinājumā ar antīkajiem laikiem ir mainījies — kļuvis siltāks. Ciedram labāk patīk vēsuma, un pavisam komfortabli tas jūtās 1800—1900 m augstumā.

20. gs. vidū Libānā sāka atjaunot ciedru stādījumus, un šobrīd tikai kādi 5% ciedru platību augušas dabiski, visi pārejie ir stādīti. Faktiski tas ir ieguldījums nākotnei, jo kaut cik brangs koks izaug tikai pēc gadsimtiem. Šodien Libānā stingri aizliegts cirst ciedrus, ozolus un egles. Un ārpus Libānas neviens Cedrus Libani vairs nav sastopams... Mežā, pa kuru dodamies burvīga pastaiga, vairākums koku ir tūkstošiem gadu veci, tātad bijuši Romas impērijas un vēl senāku laiku liecinieki! Ziemā ciedru mežs apmeklētājiem ir slēgts — lai tikai nejauši nenolauztu kādu zem sniega paslēpušos ciedriņu. Tāds maziņš kociņš pirmajā brīdī atgādina parastu eglīti, ciedram raksturīgais grandiozais zaru plētums parādās tikai, kad koks jau liels. Aizkustinoši, ka augstākajiem, tātad vecākajiem ciedriem, piestiprināti zibensnovedēji — lai zibenstēva bultas nenodarītu pāri.

Ģimenes stiprā pils
Pāris dienas Libānas apceļošanā mums pievienojās jauka latviete, kas precējusies ar libānieti — musulmani. Viņai ir divi bērniņi, kopā ar ģimeni dzīvo valsts dienvidos. Kad sākās karš ar Izraēlu, kopā ar bērniem pārcēlusies uz Latviju. Tās šausmas nav aprakstāmas, viņa saka. Tomēr pēc trim gadiem nolēmusi atgriezties. Skaistā, eiropeiskā sieviete, brīvi runā arābiski un mazliet paver mums libāniešu ikdienas dzīves priekšskaru.

Vaicājam ceļabiedrei, kāpēc Libānā tik uzkrītoši daudz kāzu tērpu reklāmu? Arī senajā feniķiešu pilsētā Biblosā redzējām vairākus supergrezni tērptus jaunos pārus un modeles, kas piedalījās kāzu tērpu fotosesijā.

Jā, viņa apstiprina, ģimenes tradīcijas un vērtības te aizvien ir ļoti stipras. Ģimenē vidēji ir pieci bērni — ne velti pēc Otrā pasaules kara Libānas iedzīvotāju skaits dubultojies. Agrāk, īpaši musulmaņu kopienās, meitenes pie vīra izdeva ļoti jaunas — 14, 15 gadu vecumā. Tagad gan tā robeža pabīdījusies augstāk. Kristietes mūsdienās vairāk tiecās pēc karjeras, taču musulmaņu meitenes lielākoties paliek mājās pavarda turētājas.

Musulmaņu vidē precības ir nopietns darījums starp meitas un puiša vecākiem. Un tikai tad, kad iedzīta pēdējā nagla un nopirkta pēdējā krūze mājai, kur dzīvos jaunlaulātie, nosaka kāzu dienu.

Kristiešu ģimenēs precību tradīcijas daudz neatšķiras no mums pierastajām — saderināšanās ilgst ne vairāk par gadu, tomēr vecāki ļoti cenšās savas meitas izprecināt turīgiem cilvēkiem. Libanietēm patīk šika un nodrošināta dzīve, viņas necenšās visu sasniegt pašas un mierīgi ļauj vīriešiem par sevi rūpēties. Pēdējos gadu desmitos gan aizvien vairāk sieviešu strādā par ārstēm, skolotājām. Šajās profesijās algas ir aptuveni 700 USD, bet vidējā alga Libānā ap 400 USD. Apmēram puse Libānas sieviešu ir mājsaimnieces. Tāpēc arī centieni noskaidrot kādu bezdarba statistiku esot visai bezjēdzīgi.

Nekur neredzējām ubagus ar pastieptu roku vai kādu, kas rakātos pa atkritumiem iztikas meklējumos. Jā, mūsu ceļvede skaidro, sociālās apdrošināšanas sistēmas Latvijas izpratnē te nav, šo lomu uzņemās un garantē ģimene šā jēdziena visplašākajā nozīmē. Tas ir goda un morāles jautājums, lai nevienam no ģimenes nebūtu jāiet ubagot. Tieši ģimene, radi, arī reliģiskā kopiena ir vissvarīgākā un arī vienīgā sociālās sadarbības un atbalsta sistēma. Neatbalstīt savējo Libānā uzskata par sliktu toni.

Beirūta. Aku vietas
Ir piektdienas rīts. Cauri megasastrēgumiem laužamies uz Beirūtu. Pīpināšana, izplūdes gāzes, cīņa par katru sprīdi uz brauktuves. Taču atjaunotajā pilsētas centrā nonākam it kā pavisam citā pasaulē.

Šobrīd — tieši tur, kur pilsoņu kara laikā gājusi frontes līnija, slejas caurcaurēm izpostīts un sašauts bijušā kinoteātra vraks. Tieši tad, kad sākās karš, bija paredzēta tā atklāšana. Nepaspēja. Ir doma ēku saglabāt šā brīža stāvoklī — ka sāpīgu atgādinājumu kara nejēdzībai un rūgtajām mācībām.

Elegantas ielu kafejnīcas, smalku zīmolu veikali, perfekti atjaunoti nami, iestāžu un banku ierēdņi dārgos uzvalkos un kostīmos, mošejas un kristiešu baznīcas cieši līdzās, vienādi ģērbtu skolēnu grupiņas mūķeņu pavadībā — Libānā ir daudz klosterskolu, lieliska promenāde gar Vidusjūru, bet arī haotiski apbūvētas nomales un mājas ar ložu pēdām, tik dažādu ieraudzīju Beirūtu mirdzošā maija dienā, īsajā vēstures acumirklī, ko piedzīvojām mēs. Tūkstošiem gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē Beirūta ir vairakkārt gan cilvēku roku, gan dabas spēku pilnīgi nopostīta. Bet seno feniķiešu valodā Beirūta nozīmē «aku vietas». Tur, kur ir aka, tātad ūdens, cilvēks ātrāk vai vēlāk atgriežas. Un dzīve turpinās.

Derīgi zināt
• Ar Izraēlas zīmogu pasē Libānā neielaiž.

• Libānas armijas un NATO spēku kontrolposteņus fotografēt aizliegts!

• Vislabāk saziņā izmantot angļu un franču valodu.

• Valūta — Libānas mārciņa (LBP). 1 lats — aptuveni 3000 LBP, 1 USD — attiecīgi 1500 LBP. Tirdzniecības vietās ļoti labprāt ņem pretī dolārus, arī eiro. Rūpīgi jarēķina līdzi.

• Krāna ūdens nav dzerams, jāiegādājas dzeramais ūdens pudelēs.

• Noteikti nogaršojiet vietējā ražojuma mango sulu un skābpiena produktu airanu!