Nodaļa — LNB aktualitātes

Uz 2011. gadu atskatoties. Darbīgā vasara
Faina Mennika

Salacgrīvas novada redzes invalīdu grupas vadītāja

Mūsu grupa ir neliela, bet tās dalībnieki nespēj mierīgi mājās nosēdēt, rokas klēpī salikuši. Agri pavasarī jau sākām plānot, ko darīsim siltākā laikā. Sazvanījāmies, diskutējām, lēmām. Nedzīvojam vienā pilsētā, grupas biedri ir pat no Siguldas, Pāles pagasta un mūsu novada attālākajiem centriem, kur dzīvo pa kādam neredzīgajam. Jauni cilvēki, protams, ne visi, nevēlas kontaktēties ar veciem, tomēr, kad sanākam kopā, grupas biedri smaida un priecājas, bet, kad jāšķiras, dažs pat raud.

Lai priecīgu brīžu būtu vairāk, kaļam plānus par sezonas aktivitātēm. Vislabāk jūtamies, kad esam visi kopā.

Pirmais lielais pasākums bija jūnija beigās manā dārzā, kur kārtējo reizi mācījāmies gatavot ēdienu, apguvām galda kultūras gudrības, iepazinām radošās pašizpausmes veidus saskarsmē un izzinājām stila un imidža smalkumus. Uz pasākumu bija ieradusies Cēsu TO sociālā rehabilitētāja Aija Rīvīte un cēsniece Anita Zariņa.

A. Rīvīte atklāja, ka ēdienu receptes viņai iesaka profesionāls pavārs no Cēsīm. Galvenais lai ēdiens būtu viegli un ātri pagatavojams, labi izskatās un tā gatavošanā iesaistītos visa grupa. Svarīgi, lai katrs kaut ko darītu. Visi strādāja kā bitītes. Bija prieks skatīties, ar kādu aizrautību un smaidu viss tika griezts un maisīts. Rezultāts bija kolosāls! Pēc tam pie tējas galda degustējām pagatavoto, un visi bija apmierināti.

Pēc tam mums bija iespēja iepazīties ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, kas neredzīgajiem atvieglo ikdienas dzīvi. Tur bija rokas pulksteņi ar runas sintēzi un labi saskatāmu ciparnīcu, runājošs ķermeņa termometrs un asinsspiediena mērītājs, magnetola, runājoši virtuves un vannas svari, šķidruma līmeņa mērītājs. Aija atgādināja: «Galvenais ir apzināties, ka mēs neatšķiramies no pārējiem. No pašu attieksmes ir atkarīga sabiedrības nostāja pret mums.».

Pēc tam stila un imidža speciāliste A. Zariņa vadīja nodarbību un palīdzēja arī kā šuvēja. Liekot dāmām sejas maskas no māliem, viņa palīdzēja saposties un justies labāk. Mums visiem ir svarīgi, kā izskatāmies. Anita ikvienai sievietei iesaka šādas sejas maskas, tas ir brīnišķīgs līdzeklis jebkurā vecumā, jo padara seju tvirtāku un jaunāku.

Diena visiem iecerētajiem pasākumiem bija par īsu. Noslēgumā A. Rīvīte uzaicināja Salacgrīvas nodaļas biedrus doties uz Beverīnas novadu Valmieras pusē. Un tā 11. augustā devāmies ekskursijā. Šis brauciens visiem paliks atmiņā vispirms jau ar to, ka uz dzejnieka Kārļa Eliasa dzimtajām mājām uzdrīkstējāmies doties pa dabas taku. Redzes invalīdiem nebija viegli kājām pārvarēt 3,5 km garo taku, toties pēc tam ikviens priecājās par šo piedzīvojumu, draudzīgumu un izpalīdzību, kāda valdīja grupā.

Redzes invalīdi, kam ir salīdzinoši mazākas iespējas izklaidēties, prot priecāties par katru jaunu izjūtu, par iespēju būt kopā ar sev līdzīgiem. Šoreiz par laiku, kas tika pavadīts pie kopēja ugunskura, klausoties cēsnieka Aigara un viņa drauga Ulda izpildītajās dziesmās. Abi dziedātāji labprāt izpildīja ekskursantu iemīļotas dziesmas.

Nākamā tikšanās bija 9. septembrī. Salacgrīvas bibliotēkā kopā ar literārā klubiņa «Noskaņa» dalībniekiem norisinājās tikšanās ar mūsu novadnieci — dzejnieci Intu Purvu, kura no 1951. g. dzīvo Toronto, Kanādā. Tā bija aizkustinoša tikšanās. Dzejniece klātesošos iepazīstināja ar savu jaunāko dzeju, stāstīja par savu dzīvi Kanādā, aizrunājāmies pat līdz politiskajai situācijai. Sanākušie interesenti kopā ar viešņu arī uzdziedāja. Dzejniece katru gadu iegriežas savā dzimtajā pusē, lai ne tikai priecētu ar savu daiļradi, bet arī nodarbotos ar labdarību, palīdzot Salacgrīvas novada trūcīgajām ģimenēm.

Noslēdzot vasaras sezonu, 21. septembrī invalīdi ar diviem autobusiem brauca uz Bīriņu dzērveņu audzētavu. Mūs mīļi sagaidīja un ierādīja piemērotu ogu lasīšanas vietu 20—25 m2 lielā laukā. Apmēram pusotras stundas laikā katrs salasīja gandrīz 20 litrus lielu garšīgu dzērveņu. Pēc tik ražīgas lasīšanas visi kā viens nonācām pie atziņas, ka galvenais ir gribēt, tad padarīt var visu, arī darbus, kas baida un ir nezināms. Atvadoties no skaisto ogu dārza, norunājām, ka nākamgad brauksim atkal, jo šī kopā būšana bija adrenalīns sirdīm. Paldies Irēnai Lācei, kas ogu dārzā bija kopā ar mums! Visas redzes invalīdu grupas vārdā saku paldies Salacgrīvas novada atsaucīgajiem darbiniekiem, «Agencies Baewil Andersson» kolektīvam un Aijai Kirhenšteinei! Paldies Aijai Rīvītei, Irēnai Lācei un Anitai Zariņai, kuras vienmēr cenšas būt kopā ar mums!