Esmu atradusi savu ceļu.
Sandra Vīka, 25
«Gegenwart», Nr. 2, 2011
No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Kad man bija pieci gadi, man tika diagnosticēts pigmentretinīts (Retinitis pigmentosa, RP — tīklenes distrofija, kurai raksturīga tuneļveida redze, samazināts redzes asums, grūtības redzēt tumsā un pielāgoties apgaismojuma maiņai). Pēc tam, kad bērnudārza audzinātājas manai mammai norādīja uz to, ka es neveikli pārvietojos, viņa mani aizveda pie acu ārsta, kurš tikai varēja apstiprināt aizdomas. Mammai tie bija šausmīgi jaunumi, jo viņa arī cieš no tās pašas slimības.

Neskatoties uz manām redzes problēmām, es apmeklēju vispārizglītojošo skolu savā dzīvesvietā. Es nevarēju izlasīt to, kas rakstīts uz tāfeles, tomēr nevienam par to neteicu, tāpēc mans sniegums arī vidusskolā nebija īpaši veiksmīgs, un es nesaņēmu saprotošu attieksmi par savu uzvedību. Ja man vajadzēja, piem., kaut ko lasīt priekšā, es vienkārši pateicu «Nē». Šis fakts tika nostādīts pret mani, it kā tā būtu mana attieksme pret mācībām. Pedagoga, kurš strādā ar redzes invalīdiem, konsultāciju es nekad neesmu saņēmusi. Vislabprātāk kļūstu neredzama un apsēstos pēdējā solu rindā.

Vidusskolu es kaut kā pabeidzu, tomēr nepieciešamo sekmju līmeni nesasniedzu. Lai iegūtu nepieciešamo izglītības līmeni, turpināju mācības pieaugušajiem paredzētā izglītības iestādē. Tur gan es sēdēju pirmajā rindā. Beidzot šo skolu, es 2007. g. nokārtoju eksāmenus un sāku praksi bankā Diseldorfā. Tolaik jau dzīvoju kopā ar draugu parastā dzīvoklī un katru dienu braucu no Dortmundes uz Diseldorfu. Tur man bija bail, ka bankā mani nepieņems, un es noklusēju to, ka slikti redzu. Man tas bija kā sviestmaizei nokrist ar sviestu uz leju! Kad es strādāju pie monitora savu iespēju robežās, priekšnieks pajautāja, vai man nav kas slēpjams. Pēc tam manas izglītības attiecības maigi «pēc savstarpējās vienošanās» beidzās.

Pēc tam sāku strādāt par pārdevēju beķerejā. Pēc pusgada mana redze manāmi pasliktinājās kataraktas dēļ, kas tika operēta 2008. g. novembrī. Komplikāciju dēļ es pēc tam redzēju vēl sliktāk. Tolaik nonācu pie secinājuma: «Acīm izglītībā nav nozīmes!» Es nezinu, kā tam vajadzēja turpināties... Par laimi draugs mani uzmundrināja, un es atkal ieraudzīju savai dzīvei perspektīvu. Es atklāju, ka ir tāda lieta — integrācija. Es vienojos par tikšanos, un konsultante ieteica mācīties par biroja komunikācijas pārdevēju. Tā es nolēmu mācīties profesionālās izglītības iestādē Zoestā.

Pēc vēl vienas acu operācijas es 2009. g. augustā pirmo reizi braucu uz Zoestu. Laikā, kad iepriekš biju tikai kaut kā kūlusies uz priekšu, pēkšņi par mani rūpējās. Bija jāpierod pie tā, ka pasniedzēji vienmēr skatījās man līdzi. Man piešķīra invaliditāti, mana nespēja tika atzīta oficiāli. Bija jau patīkami, ka netiku izsmieta, ja nevarēju kaut ko izlasīt, pārskatījos vai paklupu. Varu apspriesties ar kolēģiem, kuri arī slikti redz, justies saprasta, meklēt risinājumus dažādām problēmām, nevis tikai uzklausīt frāzi: «Būs jau labi».

Profesionālā ziņā man biroja pārdevējas mācības problēmas nesagādā, atzīmes ir labas. Neesmu vairs samulsusi, ja nevaru nolasīt no projektora, un datorā arī varu likt tik lielus burtus, cik nepieciešams. Darbošanās masāžas praksē un apgabala pārvaldē man sagādā prieku. Kā nākamo es vēlētos apgūt kādu amatu. Mans mērķis ir labi pabeigt profesionālo izglītību. Pēc tam es vēlētos darbu, kurā būtu personisks kontakts ar cilvēkiem. Tagad slimība savu šausmīgumu ir pazaudējusi, un es ticu, ka varu dzīvot savu dzīvi!