Nodaļa — Bibliotētkas «Rīga» jaunumi

Uzdot jautājumu sev
Solveiga Isačenko

Valsts sociālā aprūpes centra «Rīga» bibliotekāre

2011. gadā LR Kultūras ministrijas Bibliotēku reģistrā tika iekļauta Valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» bibliotēka. Katras bibliotēkas sūtība ir sniegt tās lietotājiem informāciju un zināšanas, tādēļ viena no bibliotēkas darba formām ir filiāles «Jugla» iemītnieku informācijas vajadzību un interešu atbalstīšana, organizējot priekšlasījumus.

Sociālā aprūpētāja F. Cīrule filiāles «Jugla» iemītniekiem lasa žurnālu rakstus par Latvijā ievērojamiem cilvēkiem. Savukārt, bibliotekāre lasa grāmatās atspoguļotas biogrāfi jas, bet priekšlasījumi krievu valodā notiek, izmantojot materiālus no periodiskajiem izdevumiem. Klausīties priekšlasījumus pulcējas «Juglas» iemītnieki, kuri var pastāstīt, kādi notikumi Juglā ir risinājušies vairākus gadu desmitus atpakaļ un tie, kas šeit mīt vien dažus mēnešus. Pasākumu laikā mēs pārliecināmies, ka «Juglas» iemītniekiem ir dažādi gan raksturi, gan intereses. Individualitāte izpaužas arī grāmatu un laikrakstu autoru darbos, jo katram no viņiem ir savi literāri paņēmieni un stils, ar ko lasītājs tiek ievests autora radošās darbības literārajā izpausmē.

Aktīvākie priekšlasījumu apmeklētāji ir Vladimirs Semeņuga un Jānis Kronbergs, kuri piedalās gan latviešu valodā, gan krievu valodā organizētajos priekšlasījumos. Viņiem ir vispusīgas intereses, turklāt, V. Semeņuga lasīto materiālu papildina ar iepriekš gūtu informāciju vai dzīves laikā gūtām atziņām. Viņš stāsta, ka ir dzimis Baltkrievijā, Vitebskas apgabalā, bet kopš piecu gadu vecuma dzīvo Latvijā. Rūpnīcā VEF viņš ir nostrādājis 11 gadus, bet rūpnīcā «Straume» — 22 gadus. Vladimirs ir dziedājis «Straumes» korī, ir piedalījies automotorallijos. «Juglā» viņš dzīvo kopš 2002. gada, darbojas folkloras pulciņā, piedalās arī daiļdarbu iestudējumos. Savukārt, J. Kronbergs «Juglā» mīt kopš 2011. gada. Viņš ir dzimis Cēsu rajona Mārsnēnu ciemā (tagad Priekuļu novada Mārsnēnu pagasts), ir strādājis Latvijas Neredzīgo biedrības uzņēmumā. Bet Oļegs Aleksandrovs apmeklē visus priekšlasījumus krievu valodā. Oļegs ir strādājis celtniecībā, tādēļ viņu interesē arhitektūra. Jo īpaši Vladimiru, Jāni un Oļegu interesē Rīgas un visas Latvijas vēsture.

Dzīvespriecīgā Vija Zviedre bibliotēkā ierodas ar dziesmu, netiek aizmirsti arī dienas gaviļnieki. Viņas biogrāfi ja ir pieejama interneta resursos. Bet Jāņa Morāna dzīves pieredze ir atspoguļota Latvijas Neredzīgo biedrības žurnālā «Rosme». Priekšlasījumus apmeklē arī Ligita Strazdiņa, Aldis Riekstiņš, Dace Zvīgule, Longīna Baumane, Gaļina Sikirņikova u. c. Lasīšanai paredzēto materiālu, izvēle notiek, uzklausot ikkatra pasākuma dalībnieka viedokli un visiem kopīgi vienojoties.

Jau ir izlasīta V. Artmanes grāmata «Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves», L. Freimanes dzīvesstāsts «Es stāstu saviem bērniem» un I. Neimanes grāmata «Nepalikt vienai tumsā. Nora Bumbiere». Patlaban tiek lasīta Dž. Londona grāmata «Lielās Mājas mazā saimniece». Krievu valodā ir izlasīti franču aktieru Ž. P. Belmondo un Ž. Depardjē dzīves apraksti un 2. pasaules kara varoņstāsti.

Laikrakstā ≪Час≫ tiek atspoguļoti vēsturiski notikumi saistībā ar Rīgas arhitektūru, krievu tirgotājiem, ievērojamām personībām, kuru izcelsme ir saistīta ar mūsdienu Latvijas Republikas teritoriju. Jau esam izlasījuši par tirgotāja F. Sadovņikova finansēto un arhitekta J. Felsko projektēto patversmi pareizticīgajiem, kas atradās Mazajā Dzirnavu ielā, par skulptūrām Latvijas teritorijas tālākajos punktos, arī žurnālista A. Gurina sniegto informāciju par to, kas kopīgs ir Krišjānim Valdemāram un Krievijas caram Pēterim Pirmajam. Bet pēc autora K. Soklakova sniegtās informācijas par 1821. gadā Rīgā dzimušo Emīliju Timmu, O. Aleksandrovs pauž domu, ka preses izdevumos ir jūtama tendence atklāt cilvēku personīgās dzīves noslēpumus, bet V. Semeņuga piebilst, ka šis process ir visaptverošs, turklāt, bieži vien, informācija tiekot sniegta pilnīgi pretēja.

Informācijas sniedzēju subjektīvs situācijas redzējums, minimāla neprecizitāte vai problēmas atspoguļojums kādā šaurā aspektā liek mums aizdomāties par kritiskās domāšanas un zināšanu nozīmi jebkuras informācijas izvērtēšanā. Pirms secinājumu veidošanas ikvienam lasītājam un klausītājam būtu sev jāpajautā, vai es esmu pietiekoši zinošs šajā jautājumā, vai mani secinājumi nav pārsteidzīgi.

Laikrakstā ≪Час≫ Rīgas Centrāltirgu vērot no filozofiskā aspekta piedāvā autore Oksana Dementjeva. Viņa uzskata, ka tirgus ir ideāla vieta dzīves filozofi skai apcerēšanai. Priekšlasījuma laikā Vladimirs piebilst, ka ne katrs zina, ka Rīgas Centrāltirgus angāri ir būvēti cepelīnu izvietošanai. Savukārt, Oļegs Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljonā pusotru gadu ir strādājis par krāvēju, tādēļ viņam ir kas sakāms saistībā ar «naudas lūdzējiem». Viņu skaits tirgū nav mazinājies arī pēc Rīgas domes pieņemtajiem noteikumiem par ubagošanas aizliegumu Rīgas vēsturiskajā centrā. Autore O. Dementjeva lasītājiem atgādina, ka senie fi lozofi tirgus laukumu gan ir izvēlējušies citiem mērķiem.

Latvija ir bagāta ar ūdeņiem, un tai pieder ne tikai jūra. Oļegs un Vladimirs atceras tos laikus, kad Daugavas kuģīši bija nevis labklājības apliecinājums, bet transporta līdzeklis, ar ko Rīgas iedzīvotāji devās uz Zaķusalu un Doles salu, un atpakaļ. Viņi atceras arī kuģīti «Misisipi», kas kalpo rīdziniekiem un tās viesiem arī pašlaik. Autore O. Dementjeva mums atgādina, ka kuģotāju tradīcijas gan ir mainījušās. Vēl 30 gadus atpakaļ kuģīši, izmantojot svilpi, ir sveicinājuši viens otru, bet mūsdienās tādā veidā tiek dzītas prom motorlaivas, kas ir ieņēmušas kuģu piestātni.

Klausītāju interesi raisa arī ar senāku vēsturi saistīti sižeti, piem., raksts žurnālā ≪Патрон≫ par Baltijas jūrā nogrimušo kuģu meklēšanu. Lasot raksta autora J. Alimova sarunu ar akvalangistu Sergeju Semjonovu, klausītāji atcerējās, ka ir jau dzirdējuši par 2. pasaules kara laikā nogrimušo vācu kuģi UJ-113. Raksta saturs mūs aizved atpakaļ vēsturē līdz pat 10. gs., jo Baltijas jūras dzelmē ir nogrimuši gan vikingu, gan normandiešu, gan Hanzas savienības kuģi. Klausītāji paši lemj, kas no jaunās informācijas viņiem būtu jāpārņem. Viņi pievienojās akvalangista viedoklim, ka valstij nav izdevīgi meklēt ūdensdzīlēs nogrimušās vērtības, jo muzeju apmeklētāju maksa par biļetēm neattaisno ieguldījumus, kas ir nepieciešami organizējot meklēšanas ekspedīcijas.

Klausītājus interesē ne tikai vēsturiskie notikumi, bet arī ikdiena un nākotnes vīzijas.

Informatīvajā izdevumā «Tava Rīga» tiek sniegta daudzsološa informācija par to, ka Rīgas 1. slimnīcā veido lielu un komfortablu nodaļu sociālajiem slimniekiem. Slimnīcas gaiteņos un kabinetos būs apzīmējumi, kas vājredzīgiem cilvēkiem palīdzēs orientēties telpā. Gar sienām tiks izvietotas margas, lai cilvēkiem ar vāju redzi būtu vieglāk pārvietoties. Bet, lasot rakstu «Vecā Mežaparka jaunā dzīve», klausītāji atgriezās pagātnē, lai atcerētos, ka, nu jau pagājušajā gadu simtā, Mežaparkā ir redzēts tornis lēkšanai ar izpletni, auto un moto sacensību trase un bērnu dzelzceļš, ko apkalpoja jaunie dzelzceļnieki. Viņus iepriecināja informācija, ka ir atjaunotas autosacensības «Dzintara Volga», uzjautrināja skriešanas sacensību nosaukums «Zelta keda» un piedzīvojumu parka nosaukums «Mežakaķis». Viņi spēja iedomāties arī jauno atrakciju — ūdens tramplīnu pie ezera un piepūšamo matraci, uz kura ir iespējams lidot 10 m augstumā virs ūdens.

Valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» bibliotēkā fi liāles «Jugla» iemītnieki atsauc atmiņā savas dzīves jaukos brīžus, pauž savu viedokli par grāmatās un preses izdevumos attēlotām situācijām, pilnveido savas saskarsmes prasmes. Tikai saskarsmē ar citiem ir iespējams izprast, kādu tevi redz citi cilvēki. Tā mēs pārliecināmies par savu spēju uzklausīt citus cilvēkus un būt iecietīgiem. Tā ir arī iespēja pajautāt sev, kā es iekļaujos citu pulkā, kādas ir manas rakstura īpašības un kā tās izpaužas. Uzdot jautājumu par sevi nozīmē nodarboties ar pašizzināšanu. Pajautājot sev par to, kāda informācija man ir nepieciešama, tiek veikta informācijas izvēle sava viedokļa veidošanai.