Nodaļa — Līdzcilvēki

Negrasos skumt viena ar slotaskātu.
SPĒKA stāsts
Gunta Tabore
36,6 °C

«Ir taču kāds iemesls, kādēļ esmu atstāta šajā pasaulē, palikusi dzīva,» prāto Eleonora Nagle. Pēc mirkļa sev raksturīgā ironiskā tonī braši piemetina: «Droši vien esmu vajadzīga saviem kaķiem!» Pirms 12 gadiem viņa pārcieta insultu, staigāt nespēj, visu var darīt tikai ar vienu roku. Pēc vīra nāves dzīvo vienatnē.

Tomēr izmisuma māktu invalīdi viņas mājā nesastapt. Istabas vidū uz grīdas novietots matracis. Tas ir Eleonoras komandtiltiņš.

Eleonora uzradās gluži kā no zila gaisa. Piezvanīja un lūdza, lai palīdzu uzrakstīt vēstuli kādai organizācijai. Savulaik strādājām vienā darbavietā, taču draudzenes nebijām, turklāt pagājuši jau gandrīz 30 gadi. Kā zināja piezvanīt? Tas taču nieks, viņai neesot problēmu atrast kādu tālruņa numuru vai sameklēt vajadzīgo iestādi. Tolaik vēl nezināju, ka Eleonora organizē savu dzīvi gluži kā no kosmosa kuģa vadības centra, tiek galā ar vēstniecībām, lidostu kasēm un ārstu dienestiem.

Tā tiek līdz virtuvei, vannas istabai vai ārdurvīm. Divreiz nedēļā gan atnāk palīdze, atnes produktus un mazliet uzkopj. Pārējā laikā Nora ir viena. Pati gatavo ēst un šļircina insulīnu — viņa slimo arī ar pirmā tipa cukura diabētu.

Taču, lai cik dīvaini šķistu, Eleonoras ikdienā mutuļo notikumi. Priecīgos viļņus rada viņa pati. Invalīdu ratiņos izbraukājusi svešas zemes. Savā mājā aicinājusi daudzus interesantus cilvēkus, vēl divtik uzrunājusi telefoniski. Draugiem allaž sarūpē kādu pārsteigumu, mīļi apdāvina. Kaut vai sacep gardas kartupeļu pankūkas. Un tas nav nieks, ja vien spējat iedomāties, kā cilvēks ar vienu kustīgu roku var sarīvēt kartupeļus. Kad vaicāju to Norai, viņa atsmej — atbalstu rīvi pret kāju, rokā kartupelis un tik trinu.

Viņas tiešums atbruņo un dzīvelīgums sajūsmina. Noriņa prot svinēt dzīvi!

Kakao no vecmāmiņas krūzes
— Esmu enerģiska kopš mazotnes. Kā mani palaida, tā tik skrēju. Vecmāmiņa nopirka cukurgaili, tādu mazu putniņu. Pagalmā bija aploks, ielaida tur gailīti un mani. Viņš sāka skriet, es pakaļ. Un tik jozu uz riņķi. Piepeši skatos, putns nokrīt. Pacēlu, galviņa nokārās — un viss, vairs nekustējās. Es raudādama jozu pie vecāsmātes — kāpēc gailītis nomira...

Dzīvojām Pārdaugavā, Kaufmaņu muižiņā pie Mārupītes, nelielā namiņā blakus lielajai ēkai. Vectēvs bija aristokrāts, polis Mickevičs no Paņevežas, apprecēja igaunieti Emīliju no Valgas. Vectēvs nemācēja neko praktisku, tikai zīmēt un muzicēt. Viņš turēja zirgus un ar vieglo fūrmani brauca haltūrēt. Kā tik saposās uz pilsētu, vecāmāte skrēja līdzi un kliedza — pelni naudu! Kad vectēvs atgriezās, uzreiz atprasīja nopelnīto. Jo viņš bija azartisks spēlmanis.

Tolaik loto spēlēja uz naudu. Reiz šāda parāda dēļ viņš jau zaudēja māju Spilvē. Tas bija goda parāds — nošaujies vai dod vietā ko vērtīgu. Dzīvot gribējās, atdeva māju. Ģimenei nācās pārcelties uz Rīgas nomali.

Kara laikā ļoti daudzi bēga pāri jūrai, vectēvs viņu mantas veda ar ratiem līdz piekrastei. Mūsu ģimene izlēma, ka arī brauks prom no Latvijas. Steidzāmies uz kuģīti, bet nokavējām. Pēc tam uzzinājām, ka šis kuģis nogrimis. Tāda, lūk, liktens spēle.

Vecāmāte bija galīgi bez izglītības, iemācījās tikai parakstīties. Uzvilka pirmo uzvārda burtu, bet aiz tā tikai garu viļņotu līniju. Taču viņa bija ļoti strādīga, ar zaļiem pirkstiņiem — viss, ko zemē ielika, auga griezdamies. Tomāti padevās tik brangi kā divas dūres. Ražu lielos grozos nesa uz Āgenskalna tirgu. Es arī taisīju biznesu. Sēju buntītēs bietes, devu līdzi, lai vecmāmiņa pārdod. Ātri visu apguvu. Bija kādi 10 gadi, paņēmu izkapti un skaisti izpļāvu apkārtni.

Vecmāmiņai izauga daudz ķirbju. Es tēloju ārsti un dzeltenajiem skaistuļiem špricēju.
Gribēju mācīties par dakteri, bet izrādījās, ka nepanesu asinis.

Tagad atkal man rokā ir šprice, jāšļircina insulīns. Sākumā pati to nedarīju, baidījos, taču pamazām iemanījos. Dūru sānos, tagad vēderā, jo citur ar vienu roku netieku klāt. Tas ir sāpīgi.

Mūsu ģimenē stingri neaudzināja. Mamma dažreiz uzšāva ar žagaru, bet tēvs mūs ar brāli ne reizi nenopēra. Vecmāmiņa vispār lutināja. Vienmēr gatavoja kakao, jo uzskatīja, ka tas vajadzīgs bērna veselībai. Vārīja pienā un vēl iejauca olas dzeltenumu. Man ne visai garšoja, tomēr dzēru, jo tad varēju tikt pie skaistās krūzes ar mopšiem.

Kādā ziemā izglābām suni. Mārupītē daudzi slīcināja suņus un kaķus. Mēs ar brāli ievērojām, ka pa upi peld maiss. Izvilkām — iekšā sunīši. Viens izrādījās dzīvs. Nesām mājās. Viņam vēl nebija atvērušās acis, laikam tikko piedzimis. Pilinājām mutītē pienu, un suņuks izdzīvoja. Nosaucām par Dingo. Redzi, kāds skaistulis izauga! Eleonora rāda fotogrāfiju — stāv viņas vecāki un pa vidu suns, tāds prāvs krancis. Bilde uzņemta fotosalonā, tātad Dingo ģimenē bija ļoti svarīgs personāžs.

Kara laikā mūsu sētā iebrauca ofi cieri, vienu sauca Sedoj (Sirmais). Atceros to skatu pilnīgi skaidri, lai arī tolaik man bija tikai trīs gadi: mamma nes zaļu bļodiņu ar marinētām bietēm, ofi cieris mani pacēlis un tur uz rokām... Viņš esot teicis: ona vijdet za sedogo (viņa apprecēsies ar sirmu vīrieti).

Man tādi nekad nepatika, tomēr iznāca, ka tieši sirmu apprecēju. Mans vīrs Valdis nosirmoja jau 16 gadu vecumā. Viņa tēvs cirta mežā kokus un krāva vezumā, tas gāzās un baļķi viņu saspieda — nomira Valda acu priekšā.

Manu tēvu sauca Jāzeps, mājās dēvēja par Juziku. Viņš bija beidzis četras klases, tolaik tā bija laba izglītība. Tēvs vienmēr interesējās par tālām zemēm, lasīja ceļojumu grāmatas, mājās to netrūka. Laikam no viņa mantoju kāri ceļot, par to sapņoju kopš bērnības.

Mamma bija no Latgales, atbrauca uz Rīgu meklēt labāku dzīvi. Kādu laiku strādāja konfekšu fabrikā, izpelnījās stahanovietes godu. Viņa pat izdomāja speciālu iekārtu, kurā kratījās karameles un aplipinājās ar cukuru.

Tēvs un mamma gāja darbā, mums ar brāli uzdeva gatavot vakariņas. Novārījām kartupeļus un gājām pretī vecākiem. Viņi nāca, bet mēs jau stāvējām uz ceļa ar kūpošu katliņu.

Sakapātās kurpes un mīlestība
— Mans pirmais darbs bija Kartogrāfijas fabrikā, 17 gadu vecumā sāku strādāt par gravieri. Gravēju formas, ko vajadzēja karšu izgatavošanai.

Kolēģe Ņina prasīja, vai negribu iekārtoties par normētāju celtniecības organizācijā, viņas radinieks tur bija iecirkņa priekšnieks. Neko par tādu amatu nezināju, taču piekritu. Pabeidzu kursus un ķēros pie darba. Kāpu arvien augstāk pa karjeras trepītēm. Ieviesu dažādus jauninājumus, lasīju lekcijas darbu vadītājiem.

Vēlāk pārgāju darbā uz uzņēmumu, kas visā Latvijā būvēja elektrolīnijas — energoceltniecības trestu. Biju ekonomiste, rēķināju algas. Mani ievēroja, jo biju apsviedīga, visu mācēju izkārtot. Vienmēr sūtīja uz Maskavu, deva līdzi melno balzamu un visādus našķus.

Reiz vajadzēja dabūt lielus līdzekļus. Izdomāju tādu gājienu — mūsu meteoroloģijas dienestā izprasīju izziņu, ka Latvijā uzkritis šausmīgs sniegs, tādēļ jāatjauno ļoti daudz elektrolīniju. Maskavā naudu piešķīra bez vārda runas. Tādi bija tie padomju laiki…

Tolaik veikalos nekā nebija, pati gan šuvu, gan rotas gatavoju. Biju liela modes dāma. Kartogrāfi jā strādājot, izdomāju krelles no izbrāķētām kartēm — sagriezu tās trīsstūrīšos, satinu rullīšos un savēru uz diega. Arī no ričurača metamajiem kauliņiem pagatavoju rotu, uzšuvu klāt pieguļošu kleitu — sarkanu ar melniem punktiņiem.

Sapucējos un kopā ar draudzenēm gāju uz dejām, braucām uz Ziemeļblāzmu, Draudzību, Skolotājiem vai Māsiņām, tolaik bija daudz kultūras namu.

Iepazinos ar Andri. Viņš dienēja kopā ar manu brāli. Skaists puisis bija, stipri samīlējos. Draudzējāmies diezgan ilgi, iepazīstināja ar saviem radiem, domāju — precēsimies. Taču viņš sāka saieties ar kādu dāmu, kurai bija dzīvoklis. Vēlāk uzzināju, ka viņš vienmēr ķēra tās bagātās.

Toreiz man šķita — dzīvei beigas! Taisīšu pašnāvību! Izdomāju, ka metīšos no kalna jūrā. Izprašņāju mājiniekus, kur Latvijā ir kalni pie jūras. Pabažos esot. Aizbraucu, bet tur kāpas parastās. Neko darīt, dzīvoju tālāk...

Andra drēbes un kurpes, ko viņš jau bija pārvedis pie manis, gan dusmās sakapāju ar nazi. Visu saliku kastē un pa pastu aizsūtīju viņam.

Man bija jau 24 gadi, kad iepazinos ar Valdi. Viņš strādāja mūsu uzņēmuma garāžā. Es biju smuka, blonda, visi mani gribēja, bet es lepni atteicu. Valdis saderēja ar večiem, ka dabūs mani. Sāka centīgi aplidot. Viņš taču neies zaudēt kasti šņabja!

Vārdadienā gāju no darba ar puķēm. Valdis piebrauca blakus — es jūs aizvedīšu. Līdzās bija priekšniece, viņa mudināja, lai kāpju, pilnīgi iestūma mašīnā.

Katru rītu viņš vaktēja mani pie Šķirotavas stacijas, es parasti braucu ar vilcienu. Sagaidīja un veda uz darbu.

Derības viņš vinnēja. Un iemīlējās. Pēc tam atzinās — nav domājis, ka tā notiks.
Valdis bija stalts un inteliģents, īsts džentelmenis.

Kad gulēju Baseina slimnīcā — bijām jau nodzīvojuši kopā daudzus gadus, sievas teica, ka viņš vienmēr skatās uz mani tā, it kā pirmo reizi redzētu, acīs starojot liela mīlestība.

Bildinājums arī bija savdabīgs. Viendien sagaidīja ar Pobedu, tolaik tā skaitījās glauna mašīna, Valdis vadāja tresta priekšnieku. Teica — ņem līdzi pasi. Izrādījās, braucam uz dzimtsarakstu nodaļu Baložu ielā. Man bija jāpasaka, kādā datumā precēsimies. Izvēlējos 24. jūliju.

Agrāk par astroloģiju nerunāja, bet tagad zinu — tā bija ļoti nepareiza diena, tukšs Mēness. Tādā reizē izveidota ģimene, visdrīzāk, nebūs vainagota ar bērniem. Tā arī notika.

Paliku stāvoklī. Taču sagadījās, ka tolaik ar Valdi nelāgi sastrīdējāmies. Dusmās un spītēdama aizgāju uz abortu. Pēc tam vēl dažas reizes gaidīju bērniņu, taču vienmēr nācās zaudēt, nekas vairs neiznāca. Aborts ir grēks. Varbūt tādēļ esmu šādi sodīta, palikta zem slimības asmens?!

Nokritu un gulēju
— Jau labu laiku jutos vārgi. Bija arī neciešama nieze, mocīja slāpes. Reiz Lauku Avīzē izlasīju, ka šādas pazīmes ir cukura diabētam. Nodevu analīzes. Cukura līmenis asinīs bija pat 40 reižu virs normas! Endokrinoloģe Valtere bargi uzskaitīja visu, ko nedrīkstu. Klausījos un acis kļuva arvien platākas. Daktere pasmaidīja — nobiedēju? Tas ir labi.

Centos ievērot visu ieteikto, neēdu aizliegto, badojos, kritu ģībonī. Mēģināju pielāgoties diabētam.

Drīz veselība tā pasliktinājās, ka nācās priekšlaikus doties pensijā. Lielais dzīvoklis vairs nebija pa kabatai, samainījām pret vienistabas mitekli.

Tajā rudenī man kļuva arvien sliktāk. Sēdēju pie loga un skatījos laukā. Neko negribējās darīt. Tas bija slimības radīts nogurums, bet es domāju, ka esmu kļuvusi slinka.

Nolikos pagulēt. Pēc laiciņa koridorā zvanīja telefons. Gāju. Grābstījos, bet kaut kā nevarēju aizsniegt slēdzi. Viss notika tā jokaini. Piepeši sapratu, ka esmu nokritusi un guļu, nespēju pakustēties.

Tovakar Valdis atbrauca vēlu. Momentā izsauca ātros, taču biju jau vairākas stundas nogulējusi uz grīdas.

Pamodos un sapratu, ka esmu slimnīcā. Teicu — gribu iet mājās. Ārste paraustīja plecus — ejiet. Cēlu kājas no gultas, bet jutu, ka kreisā nekustas. Sacīju izmisusi — es nevaru aiziet! Daktere pasmaidīja — tātad guliet un veseļojieties.

Pēc akūtā perioda mani pārveda uz klīniku Bikur Holim. Kādu dienu atnāca sieviete, laikam sociālā darbiniece — lai parakstos, ka esmu ar mieru braukt uz pansionātu. Jutos šausmīgi. Nekā nesapratu. Ieradās Valdis, es sāku raudāt. Viņš taisnojās, ka to žēlojot ieteikušas paša māsas, jo būšot tik grūti kopt gulošu sievu. Vīrs vēlējās, lai esam kopā. Braucām mājās.

Arī vēlāk daudzreiz dzirdēju ieteikumu doties uz pansionātu. Visi vienmēr teica — tā tev būs labāk. Valda māsa reiz skaidroja: tur taču jauki, sēž vecenītes baltos lakatiņos... Bet man tolaik bija tikai 58 gadi! Sadusmojos un izbrēcu — varēsi pati tur sēdēt baltā lakatiņā!

Pansionāts man šķiet briesmīgākais, kas var būt. Pat ja pašai sava istaba, ārstu aprūpe un laba ēdināšana. Lai kā būtu, šī ir mana māja.

Valdis ļoti centīgi mani aprūpēja, apkopa, gatavoja ēst, gādāja. Pamperu tolaik nebija, izmantojām šīberi. Ar kakāšanu gan bija briesmīgi. Vīrs uztaisīja krēslu ar riņķi. Man pa dīvānu vajadzēja aizrāpties un tikt tur augšā. Sēdi nu kā uz troņa citu acu priekšā!

Man ļoti daudz palīdzēja Vaivaru rehabilitācijas centrā, fizioterapeiti masēja un dresēja, lika vingrot uz bumbām, pie kāpnēm, nepārtraukti vingrināja un dzenāja. Sāku iet pati savām kājām, turoties pie staiguļa. Drīz varēju pat uzkāpt pa trepēm, liku labo kāju, kreiso pievilku.

Uz leju gan nemēģināju, bija bail krist.

Pārbraucu mājās, turpināju iet ar staigulīti. Valdis to izgatavoja pats, pēc klīnikā redzētā parauga.
Tualetē bija diezgan augsts slieksnis. Reiz tā neveiklāk liku soli un pakritu.

Atbrauca daktere Kušpello, paskatījās — lauzts gūžas kakliņš. Marš, uz operāciju! Diemžēl gadījās ne pārāk labs ķirurgs, operācija ne visai izdevās... Sadzija aplami, kreiso kāju vairs nevarēju kustināt. Paliku sēžam.

Kam noder kāts
— Valdim allaž vaicāju — ko darīšu, kad tevis nebūs? Vīrs tik nosmēja — es būšu vienmēr. Tomēr notika citādi... Vispirms bija avārija. Valdis izbrauca uz ielas, mašīna noslāpa. Džips apdzina trolejbusu un uzbrauca tieši virsū vīra mašīnai. Glābēji viņu izzāģēja, dakteri salāpīja. Viņš arī pats nenolaida rokas, pat sāka staigāt bez kruķiem. Taču, iespējams, avārijas trieciens kaut ko sagandēja organismā. Viņam konstatēja asins vēzi.

Tolaik atkal ārstējos Vaivaros. Valdim kļuva slikti, pats izsauca ātros, nonāca Linezerā. Kādu dienu zvanu, viņš neatbild... Urnu ar vīra pelniem noliku uz šujmašīnas blakus Kristus bildītei. Tā Valdis bija manā tuvumā. Jutos vainīga, ka viņš nomira.

Visgrūtākie bija pirmie gadi. Paliku viena ar slotas kātu. To pati izdomāju — kāts ir garš, ar to varu visu aizsniegt. Ja ko vajadzēja, situ pa sienu. Kaimiņi — Margrieta un Jānis Empeļi man vienmēr palīdz, ienāk katru mīļu brītiņu, pavaicā, vai vēl ko nevajag.

Tomēr palikt atkarīgai no citiem ir šausmīga sajūta...

Eleonora apraujas. Ilgi klusē. Acis pilnas asarām. Diez vai spēju iedomāties, kā jūtas cilvēks šādā situācijā. Neviena tuvinieka, vismaz ne tāda, kurš būtu gatavs būt līdzās ikdienā. Turklāt atrodas ļaudis, kas mēģina izmantot viņas sirsnību un atklātību.

Neceriet mani norakstīt!
— Sāka nākt sociālās aprūpētājas. Dažas bija sakarīgas, citas nekam nederīgas, bet viena pat noziedzīga. Nebiju viņai pirmais upuris. Ļena iefi ltrējās tikai pie veciem un vientuļiem cilvēkiem, centās panākt, ka nelaimīgo atzīst par rīcībnespējīgu un ievieto pansionātā.

Viņa domāja, ka man ir šausmīgas bagātības. Reiz parādīju rotu ar stikliņiem un smejot teicu, ka briljanti. Laikam noticēja. Vēl Ļena domāja, ka man matracī iešūta nauda.

Sākumā dzīvojos pa dīvānu. Taču pati nevarēju ne nokāpt, ne atpakaļ uzrāpties. Vienreiz gribēju kārtot skapi, rausos tuvāk un nokritu zemē. Pievilkos pie telefona un piezvanīju kaimiņiem. Sapratu, ka varu rāpot, pārvietoties sēdus. Tad jau būtu ērtāk dzīvoties pa grīdu! Tiktu pati gan virtuvē, gan citur, kur gribētu. Nopirku matraci.

Agrāk gatavoju uz parastās plīts. Taču bija grūti kaut ko aizsniegt. Ķeksēju, viss krita uz galvas. Reiz pamatīgi applaucēju kājas. Izdzirdu pa televizoru, ka Rīgas domei ir līdzekļi invalīdu mājokļu pielāgošanai, remontiem. To man vajag! Panācu, ka pārtaisa vannas istabu, ieliek zemo dušu, lai varu sēdēt zemē un mazgāties, izveido grīdā speciālu ūdens noteku. Arī virtuves izlietni novieto zemu, lai varu tikt klāt. Nelielu plītiņu nopirku pati.

Hallo, te zvana Eleonora!
— Pasaule manā mājā ienāk caur televizoru. Ja no rīta ekrānā pirmo ieraugu vīrieti, man veiksies. Ja parādās sieviete, zinu, ka šajā dienā nekas labs nav gaidāms.

Televizorā visu uzzinu. Parādās kāda informācija, es uzreiz — tas ir interesanti vai būs noderīgi, vai arī man to cilvēku vajag satikt!

Ja uzrādīts telefona numurs, īpaši Lattelecom, tātad varu zvanīt par brīvu, uzreiz spiežu pogas. Ja ir raidījums par kaķiem, tūlīt prasu visādus padomus.

Redzēju televizorā, ka mājās iespējams audzēt paipalas. Prātoju, ka vajadzētu pārīti iegādāties. Varēšu pārdot oliņas. Tās taču kļūst arvien dārgākas, Eiropa uzliek visādus ierobežojumus.

Televīzijā atradu čatu, sūti īsziņu un tā parādās ekrānā. Uzrakstīju — invalīdei vajag juridisko un materiālo palīdzību. Zvanīja vīrieši un piedāvāja visu ko — netrūka ne seksa, ne advokāta pakalpojumu. Viens foršs čalis bija no Kuldīgas apkaimes. Domāja, ka meloju un neesmu invalīde. Atbraukšot ciemos. Lūdzu! Atveda maisu ar ķirbjiem, salika pilnu skapjaugšu.

Cits kavalieris bija no Gaujienas. Viņa meitai bija jāsāk mācīties kurlmēmo skolā, meklēja, kur Rīgā dzīvot. Pie manis būšot ērti, lūdza, lai pieņemu ar diviem bērniem. Piekritu. Bariņā jautrāk.

Kādu pusgadu viņi te dzīvoja. Es džekam pat darbu atradu, avīzē bija sludinājums. Taču viņš negribēja strādāt, labāk dzīvoja uz mana rēķina. Kā tikai pa logu ieraudzīja garāmejošu sievieti, tā sauca — vai tev ir dzīvoklis, paņem mani pie sevis...

Tomēr vairāk esmu satikusi labus cilvēkus, tie ļaunie kaut kā ar laiku atšujas. Labais uzvar — gan pasakās, gan dzīvē.

Sveiciens pāvestam
— Ļoti vēlējos atkal staigāt, tikt uz kājām. Sāku meklēt labu dziednieku. Avīzē ieraudzīju Fon Dorka reklāmu, tur bija rakstīts: «Tautas dziednieks palīdzēs visās kaitēs.» Man kaites bija! Piezvanīju.

Uzcelšu jūs, viņš apsolīja. Atnāca tāds dīvains garmatainis, izskatījās pēc burvja. Pajokoju — vai jums arī šamaņa bungas ir? Viņš jokus saprata.

Dziednieks lika aizvērt acis un visu ko iedomāties, šādā veidā es ārstējoties. Katra reize maksāja 10 latus. Teicu, ka nekas nemainās. Viņš apgalvoja, ka tā jābūt, kļūšot labāk pēc tam. Tikai šis pēc tam nekad nepienāca...

Izstāstīju dziedniekam, ka man ir sapnis — gribu ceļot. Tikai vajadzīgs pavadonis, jo braucu ratiņkrēslā. Tā neesot problēma, viņa dēls Slaviks varot doties līdzi. Pirmais ceļojums bija uz Londonu. Man tā patika lidot! Slaviks gan baidījās, lidmašīnā pat ēst negribēja. Es viņu baroju ar karoti kā tādu mazu bērnu.

Atbraucu mājās sajūsmināta. Esmu īstenojusi to, par ko jaunībā sapņoju! Nu jau esmu bijusi Romā, Londonā, Parīzē un Helsinkos. Kāroju apskatīt Poliju, no kurienes nāk mani senči, gribētos aizlaist uz Izraēlu...

Daudzus paziņas izbrīna, ka iedrošinos doties uz ārzemēm invalīdu ratiņos. Bet tur pilnas ielas ar ratiņkrēsliem! Brauc pa vienam un grupās, tikai kādam jāskrien pa priekšu ar karodziņu, lai automašīnas dotu ceļu.

Romā mana pavadone bija dziedniece Benedikta. Arī viņas telefonu atradu presē. Netālu dzīvoja, atnāca ciemos. Uzaicināju doties ceļojumā. Man taču jāredz Vatikāns!

Benedikta angliski nesaprata, bet es tik pakliedzu — help, help — un visi skrēja palīgā. Lidostā atradām itāļu taksistu, viņu sauca Simone, kurš bija ar mieru mūs izvadāt pa visu Romu. Kā tie mazie itaļjano cēla mani taksometrā! Pa diviem trim stīvēja, kamēr iebīdīja.

Simone visu parādīja, izstāstīja. Mēs sapratāmies, jo viņš runāja tādā pašā pidžinvalodā kā es. Uzdāvināju viņam rupjmaizes kukuli.

Svētki ir tad, ja tieku laukā no mājas. Invalīdu nobrauktuvi manās trepēs neviens negrasās būvēt, tātad vajag nesējus un speciālo transportu, taču tas viss maksā. Pašvaldībai vajadzētu iedalīt vairāk līdzekļu, lai tādi kā es varētu kaut kur aizbraukt.

Nav jau vienmēr jādodas uz ārzemēm, ar prieku apmeklēju teātri vai koncertu, izbaudu maltīti īstā restorānā. Aizbraucu kaut vai uz kaķu izstādi!

* * *

Vakar no Eleonoras saņēmu īsziņu angļu valodā. Laikam atkal perina kādu braucienu.

Atziņas, kas var noderēt vēl kādam
* Nekrist panikā, ja gadās insults vai cita veselības ķibele. Pieņemt to ar cieņu — notika, tātad bija lemts. * Domāt tikai par dzīvošanu, ne aiziešanu.
* Savu mūžu nedalīt divās daļās — pirms un pēc, bet priecāties par to, kas iespējams pašlaik.
* Nevajag būvēt gaisa pilis, bet iecerēto īstenot uzreiz.
* Ir vērts darīt visu, lai atkoptos. Ja nebūtu salauzusi gūžu, staigātu joprojām. Tādēļ meklēju atsaucīgu fi zioterapeitu, kas būtu gatavs ar mani strādāt, uzcelt kājās. Agrita Nulle, gudra daktere no Vaivaru centra, teica — tas būtu iespējams.

No Eleonoras televizora padomiem
* Lai izvairītos no varikozām vēnām, jāguļ uz muguras bruņurupuča pozā, jāpaceļ abas rokas un kājas, tās jātricina, jāpurina. Abas nevaru, bet vienu gan. Guļu un purinos. Kaķi brīnās.
* Lai pazustu kārpas, noder sīpols. Pārgriež, izdobj viduci un piepilda ar sāli. Gaida, kamēr sāks suloties, ar to smērē kārpas. Laba recepte, vien manas kārpiņas joprojām ir, kur bijušas.
* Labprāt skatos pavāru raidījumus, receptes pierakstu un izmēģinu. Reiz ieteica buljonu kaulu veselībai. Astoņas stundas vārīju teļa nagus! Piestūķēju lielo katlu un visu dienu karsēju. Televīzijā teica, ka jāpieliek arī saldais krējums, bet iztiku tāpat. Iznāca visai maz buljona, toties bija stiprs.
* Noskatījos, ka slavenā sīpolu zupa patiesībā ir viegli pagatavojama. Vienīgi ilgi gāja, kamēr tos daudzos sīpolus satīrīju, sagriezu un apcepu sviestā zeltainus. Pēc tam savārīju ar visādām garšvielām. Zupa ļoti garšoja manam toreizējam aprūpētājam no sociālā dienesta, viņš bija gejs.