Nodaļa – Luijs Brails

Janvāris — Luija Braila mēnesis
Ilgvars Hofmanis

Luijs Brails (Louis Braille, 4.1.1809. — 6.1.1852.) bija franču tiflopedagogs, kurš izgudroja Braila rakstu — rakstības metodi, kuru izmanto, lai neredzīgi cilvēki vai cilvēki ar vāju redzi varētu lasīt un rakstīt. Katru gadu janvārī tiek atzīmēta viņa dzimšanas un miršanas gadadiena, tāpēc neviļus janvāris tiek saukts par Braila mēnesi.

Lasīšana ar vadu
L. Brails dzimis Kupvrē pilsētiņā Sēnas un Marnas krastos. Zēns zaudēja redzi trīs gadu vecumā pēc tam, kad bija nejauši savainojis vienu aci, kurā vēlāk iekļuva infekcija, kas noveda pie pilnīgas redzes zaudēšanas.

Desmit gadu vecumā viņš guva iespēju mācīties Parīzes Nacionālajā institūtā neredzīgajiem, kas bija pirmā šāda tipa mācību iestāde pasaulē. Šajā mācību iestādē skolēni apguva pamatiemaņas amatniecībā. Luijs šeit papildus iemācījās čella un ērģeļu spēli, kas deva iespēju apceļot daudzas vietas Francijā.

Parīzes Nacionālajā institūtā neredzīgajiem bija jāmācās arī lasīt pēc sistēmas, ko izgudrojis tā dibinātājs Valentīns Avī. Lasīšanai tika izmantots izlocīts vara vads, kas bija ielīmēts starp divām papīra lapām.

Šai sistēmai bija vairāki trūkumi. Pirmkārt, skolēni neapguva rakstīšanu, otrkārt, lai ietaupītu naudu, vienā grāmatā tika publicēti daudzi dažāda tipa darbi. Grāmatas bija ļoti biezas un smagas. Svarā tās varēja sasniegt pat vairākus desmitus kilogramu.

Sava raksta izgudrošana
Šajā mācību iestādē bija tikai trīs šādas grāmatas. 1821. gadā bijušais Francijas armijas kapteinis Šarls Barbjē apmeklēja Parīzes Nacionālo institūtu neredzīgajiem.

Savulaik Napoleons bija pieprasījis izgudrot rakstības sistēmu, ar kuras palīdzību karavīri varētu sazināties nakts laikā, neaizdedzot gaismu un nesarunājoties savā starpā.

Š. Barbjē šim nolūkam izgudroja «nakts rakstu», saskaņā ar kuru burtus attēloja,
papīrā caurdurot divpadsmit punktus dažādās kombinācijās. Ieradies iepriekšminētajā mācību iestādē neredzīgajiem, Š. Barbjē iepazīstināja interesentus ar «nakts rakstu».

Daži autori apgalvo, ka Luijs esot uzsācis sava raksta izgudrošanu jau tūlīt pēc Š. Barbjē apmeklējuma, tātad 12 gadu vecumā. Pēc trim gadiem (1824. gadā) viņš raksta izgudrošanu jau esot pabeidzis.

Citi apgalvo, ka L. Brails savu rakstu sācis gudrot 1825. gadā, kad viņam bijis 16 gadu. Pie tā izveides strādādams turpmākos 12 gadus. Šajā laikā viņš no institūta audzēkņa kļuvis par skolotāju.

Galvenā atšķirība bija tajā, ka viņš divpadsmit punktu vietā ieviesa sešus, kurus sadalīja trīs rindās, pa diviem punktiem katrā. Šādā veidā burtu varēja izlasīt ar vienu pirksta pieskārienu, kas ļāva ātrāk izlasīt tekstu. Arī apgūt šo rakstu bija vienkāršāk.

Būtiska priekšrocība pret Avī izgudroto sistēmu bija tajā, ka Braila raksts ļāva ne tikai iemācīties lasīt, bet arī rakstīt.

Vēlāk L. Brails uz savas rakstības metodes pamata izveidoja arī pierakstu matemātikai un mūzikas notīm.

Grāmata Braila rakstā
Vienprātības nav arī par to, kad īsti iznākusi pirmā grāmata Braila rakstā — «Īsa Francijas vēsture». Daži apgalvo, ka 1829. gadā, citi min 1838. gadu.

Pēc desmit gadiem iznāca arī grāmata, kas bija veltīta Braila raksta metodikai un pielietošanai.
Ģēniālais izgudrotājs bijis atzīts skolotājs starp saviem skolēniem Parīzes Nacionālajā institūtā neredzīgajiem.

1854. gadā, divus gadus pēc L. Braila nāves, Braila raksts tika oficiāli atzīts Francijā, bet 1878. gadā arī kā starptautisks neredzīgo raksts.

Braila raksta termini

Tāfele — plastmasas vai metāla trafarets, kurā ievieto perfokartonam līdzīgā biezā papīra lapu.
Lodziņš — rūtiņai līdzīgs kvadrāts, kurā ieraksta vienu burtu, ciparu vai noti. Sarežģītākos gadījumos ir zīmes, kas aizņem vairākus lodziņus. Lodziņi savirknēti tāfeles rindās. Latvijā izplatītās Ļeņingradas tāfeles rindā mēdz būt 24 lodziņi un 18 rindas. Vairāk sastopamas vienpusējās tāfeles.

Grifele — irbulis, ko lieto burtu ierakstīšanai.

Braila raksta vieta mūsdienu pasaulē

Datorizētajā 21. gs. Braila raksts vairs nevar spēlēt gluži tādu lomu, kāda tā bija pirms 100 gadiem. Redzīgi cilvēki šo sistēmu apgūst visai reti, pat tad, ja tas šķistu viņu profesionālais pienākums (neredzīgo skolu skolotāji, specializēto bibliotēku bibliotekāri, rehabilitētāji u. c.).
Pat apguvuši Braila sistēmu, viņi cenšas lasīt ar acīm, tādējādi pakļaujot tās bīstamam riskam. Sevišķi bīstami, ja to dara arī daži vājredzīgie.

Tātad, saziņai ar pārējo sabiedrību neredzīgiem un stipri vājredzīgiem cilvēkiem vislabāk lietot interneta vidi.

Cita problēma ir ietilpība. Lai gan grāmatu izmēri kopš V. Avī laikiem ievērojami samazinājušies, tie vēl arvien ir iespaidīgi. Piemēram, Viktora Igo «Nožēlojamo» latviešu izdevumu veido 29, bet Romēna Rolāna «Žana Kristofa» izdevumu — 31 sējums. Protams, šādus izdevumus bieži nevar atļauties. Šī gadsimta pirmās desmitgades lielākais izdevums, ko laidusi klajā Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Braila nodaļa, ir Maijas Kūles «Filosofija» 13 sējumos. Parasti grāmatas veido divi līdz četri sējumi.

Lai samazinātu ietilpību, daudzās valodās izstrādātas Braila raksta īsraksta sistēmas. Šāda sistēma pastāv arī latviešu valodā. Diemžēl, pagaidām šī sistēma nav ieviesusies. Īsuma dēļ arī lielos burtus lieto ļoti reti. Liela nozīme ir papīra biezumam. Grāmatās tas nedrīkst būt ne tikai pārāk plāns, bet arī pārāk biezs.

Psihologi iedala cilvēkus pēc tā, kāda maņa viņiem ir svarīgākā. Vizuālisti pasauli izzina ar redzes, audioālisti — ar dzirdes, bet kinestētiķi — ar taustes palīdzību. Protams,vairākums cilvēku pieder jauktajam tipam, kuriem vienlīdz nozīmīgas ir vairākas maņas. Neredzīgie nevar būt vizuālisti, bet viņu vidū ir gan audioālisti, gan kinestētiķi.

Tieši neredzīgiem kinestētiķiem tad arī Braila sistēma būs visvairāk nepieciešama. Šķiet, šī sistēma nav viegli aizstājama, mācoties no galvas dzejoļus, dziesmu tekstus vai notis. Pēdējā laikā neattaisnojami Latvijā pagrimusi Braila nošu sistēmas apguve un lietošana.

Saskaņā ar tā saukto Mārburgas sistēmu, kā arī laikam vēl kādām citām sistēmām, pastāv Braila raksta elementārie apzīmējumi matemātikā, ķīmijā, astronomijā, fizikā, informātikā u. c.