Kompānija raiba, bet mērķis viens
Līga Ķikute
Kad pirms vairākiem gadiem TV3 raidījumā «Bez Tabu» tika rādīts sižets par koši dzelteno taktilo vadlīniju uzlikšanu uz ietves Hipokrāta ielā no autobusu un trolejbusu galapunkta «Mežciems» līdz gājēju pārejai iepretim Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžai (LU RMK). Žurnālisti bija noskaidrojuši, ka šādas izmaiņas vidē tika veiktas, jo koledžā mācīšoties cilvēki ar redzes invaliditāti. Toreiz šis fakts izbrīnīja daudzus, arī iesaistītās puses. «Nu, izrādās, ka tie esat jūs,» kādā 2012. gada pavasara pēcpusdienā 24 topošajiem masieriem teica LU RMK metodiķe Inta Fedotova.
Šā gada vasaras sākumā 24 cilvēki ar redzes invaliditāti Eiropas Savienības un Latvijas valsts līdzfinansētā Labklājības ministrijas un LNB projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros LU RMK būs apguvuši masiera profesiju. Bet kā viss sākās?
Nedaudz no vēstures
Tas, ka vājredzīgie un neredzīgie dažādās pasaules malās apgūst masiera profesiju un ar to pelna iztiku, nav nekas jauns. Dažādās valstīs šī profesija ir sasniegusi atšķirīgu vecumu — no dažiem desmitiem gadu Eiropas valstīs līdz pat vairākiem simtiem gadu Āzijas valstīs. Vēl nesen arī seriālu mīļi varēja vērot, kā ASV seriāla «Bīstamās mājsaimnieces» varonis Karloss, zaudējis redzi, vairākus gadus strādāja par masieri.
Neraugoties uz pozitīvo, vairākus gadu desmitus ilgu pieredzi tik tuvās kaimiņvalstīs kā Lietuva un Krievija, Latvijā ar masiera profesijas apguvi vājredzīgajiem un neredzīgajiem līdz šim ir gājis gaužām bēdīgi. Jā, reiz bija kursi cilvēkiem ar redzes invaliditāti, bet pēc vairākiem izlaidumiem tie tika pārtraukti, jo masieriem ir nepieciešama medicīniskā izglītība. Tā nu tas ir, izglītība ir vajadzīga, tomēr no divām alternatīvām, uzlabot esošo programmu līdz nepieciešamajam līmenim vai atstāt mūs aiz strīpas, gudri cilvēki izvēlējās otro.
Laiks gāja un nepieciešamība apgūt masiera profesiju vājredzīgajiem un neredzīgajiem tikai auga augumā, līdz 2012. gada sākumā tika rasta iespēja projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros šo profesiju apgūt. Aukstie un sniegotie ziemas mēneši bija karstākie kā projekta realizētāju, tā koledžas darbinieku un potenciālo audzēkņu dzīvē.
Par cilvēkiem
Kā noprotams no virsraksta, apgūt masiera profesiju LU RMK bija ieradušies dažādi cilvēki ar redzes invaliditāti. Katram savs stāsts, sava pieredze, bet mērķis visiem viens. Kāds? Neatkārtošos. Arī ārpus kursu aktivitātes līmenis katram savs — kurš tikai apmeklē mācības, kurš kā īsts Figaro paspēj pabūt divās vai pat trīs vietās vienlaikus.
Jomas, kurās topošie masieri mācījušies vai izmēģinājuši spēkus darba tirgū: pedagoģija, sporta pedagoģija, uzņēmējdarbība, grāmatvedība, mūzika, teoloģija, psiholoģija, tekstilmāksla, sabiedrības veselība, sociālā rehabilitācija, dziedniecība, Reiki, tirdzniecība, mehānika, lietvedība u. c. Daži jau bija ievingrinājuši roku masāžā, apmeklējot citus kursus, kas tomēr nebija pietiekami, lai praktizētu veselības aprūpes iestādēs vai veiktu masāžu ārstnieciskos nolūkos privātpraksē. Starp masiera profesijas apguvējiem atrodami arī pāris priekšnieki un valžu locekļi, arī sportistu netrūkst. Žurnāla Rosme 2012. gada novembra numurā, lasot spēka trīscīņas čempionāta rezultātus, kur pie vairāku dalībnieku vārdiem bija skaidri un nepārprotami rakstīt — masieris, vēl daži pie masieru «mafijas» piederošiem slēpās zem citiem nosaukumiem.
Kaut arī mācību process pirmajā semestrī nebija no vieglajiem, jo triecientempos nācās apgūt medicīnas pamatpriekšmetus, kas bez priekšzināšanām bija grūti, neizpalika arī pa kādam mediķu jokam. Drīz vien masieriem pievienojās 25. dalībnieks — skelets auditorijas priekšā, kurš tika nosaukts par Jančuku. Kāpēc? Par to vēsture lai labāk klusē. Vien piebildīšu, ka no Jančuka bija jāšķiras līdz ar anatomijas eksāmena nokārtošanu.
Jauna pieredze
Neraugoties uz citu valstu ilggadējo pozitīvo pieredzi, Latvijā masiera profesijas apguve vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem ir gluži vai bērnu autiņos. Līdz šim katrs mācīties gribētājs ar redzes invaliditāti, apgūstot jebkuru profesiju, ir cīnījies pats par sevi, kā nu pratis un cik atļāvis redzes atlikums.
Šāda speciāla apmācāmo grupa LU RMK ir pirmā, un tās izveide būtiski atviegloja mācību procesu vājredzīgajiem un neredzīgajiem. Nebija jālauza galva, kā uz atšķirīgo redzes atlikumu reaģēs kursabiedri, pasniedzēji un citi mācību iestādē strādājošie. Bet vai strādāt savādāk bija gatavi pasniedzēji? Kurš uz lekciju ieradās nobijies, kurš bravūrīgs, kurš izbrīnīts, kurš atklāti pateica: «Man nav šādas pieredzes,» cenšoties rast risinājumu dažādās ar mācību procesu saistītās situācijās, nezaudējot stingrību un nenolaižot latiņu, kas topošajiem masieriem jāpārlec.
Pasniedzējus biedēja fakts, ka apmācāmie lekcijas ierakstīja diktofonos. Bailes nepateikt kaut ko lieku vai nepastāstīt piemēru no dzīves, kas pārāk atšķiras no teorijas, neieslīgt liriskās atkāpēs… Tomēr pamazām viņi pierada gan pie diktofoniem, gan pie asistenta-pavadoņa klātbūtnes. Projekta ietvaros topošajiem masieriem mācību procesā ir iespēja saņemt speciāli šim nolūkam nodrošināta asistenta pakalpojumus. Asistenta uzdevums ir sagatavot mācību materiālus tiem apmācāmajiem, kuriem tas nepieciešams, pierakstīt rakstisko pārbaudes darbu rezultātus tiem, kuri paši nespēj rakstīt redzīgo rakstā, pavadīt vājredzīgos un neredzīgos no dienesta viesnīcas uz sabiedrisko transportu vai mācību vietām.
Pretī jaunam sākumam
Masiera profesijas apguve LU RMK 24 dažāda vecuma, bet pārmaiņām gataviem cilvēkiem ar redzes invaliditāti turpināsies līdz šīs vasaras sākumam. Šobrīd norit mācību prakse dažādās Rīgas slimnīcās, kas liecina, ka teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu pietiek. Priekšā vēl vairākus mēnešus ilga kvalifikācijas prakse, kurā jaunie masieri nonāks kur nu kurais — cits tuvāk dzīvesvietai, cits no tās tālāk, vēl cits paliks turpat Rīgā. Pēc tam jau gala pārbaudījums un iespēja startēt no jauna vai atgriezties darba tirgū kā profesionālam masierim.
