Nodaļa – Dzīvesstāsts
Atkal gaismā (Nobeigums)
Dzīve kā jauna pieredze
Roberts Kursons (Robert Kurson)
tulkojis Pēteris Locāns
Nākamajā dienā pēc operācijas Gudmens apsēdināja pacientu krēslā un noņēma apsēju. Viņš turēja Meja aci atvērtu.
Apspīdētajā pasaulē ieplūda gaismas straumes. Spīdīgi objekti triecās pret tumšo sienu, un cilvēks...
Cilvēks ar kājām un rokām baltajā virsvalkā paiet sāņus. Iespaidu plūsma mainās, cilvēks ir pagājis sāņus, un tad tur ir uzliesmojumi, viss vienās gaismās un krāsās.
Un Mejs ierauga Dženiferu…
Viņš pazīst, ka tā ir viņa, ieraugot viņas blondos matus. Viņam ienāk prātā doma, iespaidiem turpinot steidzīgi pieplūst: «Jā, tāda ir blondo matu krāsa.»
«Ak, dievs,» Mejs saka.
«Vai jūs varat nedaudz redzēt?» Gudmens jautā.
«Protams, varu!» Mejs atbildēja.
Gudmens aicina Dženiferu pie krēsla.
«Sveiks, dārgum!» viņa teica. «Tu esi sataisījis tādu jocīgu seju.»
Viņš ieskatījās Dženiferai acīs, pasniedzās līdz pleciem un pievilka sev klāt.
«Nāc, mazā...» un noskūpsta viņu.
Maiks raugās Dženiferas sejā. Redz, ka vaigos iezīmējas bedrītes, un zina, ka viņa smaida. Redz viņas degunu, bet jūt vajadzību pieskarties, lai saprastu, kā tas izskatās. Viņa nepārprotami smaida. Maiks vēro kabinetu un mēģina tikt galā ar neticamo kadru virknējuma sakārtošanu. Viņš grib pieskarties ikvienai lietai. «Vai tas ir pakāpiens? Vai tā ir puķe? Vai tā ir glezna? Atļauj man to iztaustīt. Vai varu pieskarties šim? Gribu aptaustīt mašīnu. Tā ir sarkanā zona uz ielas. Es varu izšķirt sarkano krāsu!»
Braucot mājās, ārpasaules iespaidi turpina brāzmot. Viņš redz koku, bet patiesībā tas ir betona stabs. Viņš redz zīmes un atpazīst burtus, bet nespēj lasīt. Tikšanās ar ģimeni Pēc stundas Dženifera aptur automašīnu pie mājas. Astoņgadīgais Karsons un sešgadīgais Vindhams spēlējas pagalmā.
«Sveiks, tēti!» un abi turpina spēlēties.
«Pagaidiet, es tagad varu redzēt!» tēvs sauc garām skrienošiem zēniem. Viņš lūdz zēniem atnest savus mājasdarbus un zīmējumus. Viņš vēlas redzēt dēlu acu zilo krāsu. Bija dzirdēts, ka zilās krāsas toņi ir dažādi. Zēni ieraušas tēvam klēpī, un viņš jautā Karsonam: «Kur tev trūkst zobs?» Karsons atver muti, un var ieraudzīt melnu tukšumu blakus balto zobu kopai. Karsons parāda zirnekli, Vindhams — paštaisīto keramisko šķīvi. Viņi rāda dzīvnieku bilžu grāmatu un liek uzminēt, kurš ir kurš. Kamieli Maiks uzmin pareizi, bet pārējos nepazīst. Nosauc suni par zirgu, kas liek zēniem sirsnīgi smieties. Jo sirsnīgāk smejas pats Maiks.
Orija Džeina noraugās šajā ainā. Maiks nav redzējis savu māti kopš triju gadu vecuma. Viņš pieceļas un dodas viņai pretī. Ielūkojas mātes acīs un aptausta seju. Viņi neko daudz nerunā. Viņš turpina skatīties un taustīt, skatīties un taustīt.
Vēlāk ciemos ierodas vecākā māsa. Pa ceļam viņa nopirkusi gumijas degunu, gumijas acis un traka paskata parūku. Brālis atver durvis un tausta māsas seju.
«Tu nemaz neesi mainījusies,» viņš saka.
Redzes ilūzija
Anatomiski Meja acis ir tuvu pašai pilnībai. Redzes asums ir ap 20/80. Viņš var saskatīt gan celtnes simtiem metru attālumā, gan šķiedras kokā. Tomēr viņam nav spēju analizēt priekšmetu sastāvdaļas jebkādā attālumā.
Viņš lieliski var konstatēt krāsu atšķirības un kustības, bet ar grūtībām uztver telpiskumu, augstumu, dziļumu, attālumu un triju dimensiju formas. Mejam mēnesnīca liekas kā liela ielas laterna. Informācija plūst tik strauji, tā ir sarežģīta un nepakļāvīga apstrādei.
Pēc divām nedēļām notiek biznesa konference. Viņš stāv rindā bez spieķa un izbauda, ko nozīmē pārvietoties, neprasot pēc palīdzības. Viņš vizinās ar liftu, izbaudot pareizā stāva atrašanas prieku. Sarunu laikā sejas kustas un skropstas plīvo tik mulsinoši, ka brīžiem acis jātaisa ciet, lai varētu koncentrēties. Īpaši interesantas ir sievietes tērpos ar dziļiem izgriezumiem.
Mejs vēlas visu aptaustīt. Pat tad, ja priekšmetu var skaidri uztvert un atšķirt. Tikai ar redzes palīdzību vien viņš nevar atšķirt kubu no lodes. Viņš tos var izprast tikai pēc tam, kad aptausta.
Viņš turpina cīnīties ar grūtībām redzēt lietas trijās dimensijās, un pasaule turpina būt līdzīga abstraktajai gleznai — milzīga krāsainu, saplacinātu formu kolekcija, kam ne vienmēr ir jēga. Informācija pārpludina smadzenes. Nebeidzamo plūsmu dažkārt var pārtraukt, aizverot acis. Sāk biedēt notikumi, kas saistīti ar lielu ātrumu — garāmbraucošie riteņi un automašīnas. Smadzenēm vienkārši nepietiek laika informācijas interpretācijai. Šķiet, priekšmeti pienāk biedējoši tuvu.
Iepriekšējiem pacientiem šāda veida draudi bija izraisījuši depresiju. Maiks sev stāsta, ka tās ir tikai eksperimenta nianses. Tas jau nebūtu nekāds lēciens uz priekšu, ja viss būtu droši un komfortabli. Viņš sāk plānot slēpošanu bez pavadoņa.
Katra diena šķiet jauns piedzīvojums. Reiz, dodoties pie friziera, viņš ietriecas pelēkā betona solā, kas saplūst ar ietvi — tā pati dziļuma neizšķiršanas problēma. Negadījumā savaino seju un kāju. Salonā viņš pirmo reizi ierauga savas asinis — spožu virpuli friziera izlietnē.
Dzīve nemainās
Vislielāko baudu dod atziņa, ka dzīve turpinās kā pirms operācijas. Viņš izgudro uzlabojumus darbā, raksta projektus, kopā ar Dženiferu skatās filmas, ved viņu uz tiem pašiem restorāniem, abiem ir strīdi par sadzīves niekiem. Viņš trenē dēlus futbolā, gatavo pusdienas un mācās sašķirot veļu mazgāšanai. Viņš ir sarūgtināts par viņas haotiskumu, viņa nav apmierināta, ka viņš nevada automašīnu. Paziņas ir pārsteigti (un pat šausmās), ka, neraugoties uz risku zaudēt redzi, Mejs nav sastādījis steidzamāk apskatāmo vietu un lietu sarakstu.
«Tu neesi redzējis zvaigznes? Vai esi ieplānojis safari braucienu?» cilvēki mēdz jautāt.
«Esmu pārāk aizņemts,» viņš saka. Lai gan redzēt ir fantastiski, vislabākais ir tas, ka pārmaiņa nav izmainījusi Maika dzīves iekārtojumu.
Atbalsts zinātnei
Pusgadu pēc operācijas viņš nonāk zinātnieku uzmanības lokā, kas lūdz atļauju pārbaudīt viņu laboratorijas apstākļos.
Viņš piekrīt, domājot, ka tas būs interesanti. Ja būtu zinājis kaut pusi no tā, kas gaidāms!
Jona Fains un Alekss Veids ieslidina Maiku magnētiskās rezonanses skenerī. Tā ir tehnoloģija, ko lieto smadzeņu aktivitātes mērīšanai. Kad bija jāizšķir krāsas, jāierauga kustība, jāatpazīst formas divās dimensijās, tās smadzeņu daļas, kas ir atbildīgas par attiecīgo jomu, iegaismojās līdzīgi ķīniešu biljarda spēļu automātam. Bet, kad jāskatās uz objektu no triju dimensiju perspektīvas un dažādos leņķos, jāatšķir sejas no citiem objektiem vai jāatpazīst parasti objekti, smadzeņu daļas, kam par to būtu jāatbild, paliek tumšas, tur vienkārši nav nekādas aktivitātes.
Ar redzi viss ir labākajā kārtībā, bet dažas smadzeņu daļas vairs nestrādā. «Kādēļ tieši šīs daļas?» zinātniekus nodarbina jautājums. Kopā ar Meju viņi pavada mēnešus, un nonāk pie atbildes — smadzeņu reģioni, kas atbild par krāsu un kustību informācijas apstrādi un formu atpazīšanu divās dimensijās, ir primitīvāki un cilvēka evolūcijas gaitā pamatīgāk veidoti. Tie veidojas agrīnajā attīstības stadijā un spēj izdzīvot pat tad, ja ilgstoši netiek lietoti. Par telpisko uztveri, seju un dzimumu atšķiršanu, kā arī par triju dimensiju objektu atbildīgie smadzeņu centri atrodas plastiskajās zonās, kas nevar izdzīvot ilgajos tumsas gados.
Šī atziņa nozīmēja daudz. Ejot cauri dzīvei, cilvēks nesastop arvien jaunas krāsas un kustības. Zaļš vienmēr būs zaļš, kustība vienmēr būs attālums, pārvarēts laikā, neatkarīgi no vērotāja pieredzes. Šķiet, par šīm lietām daba parūpējas, īpaši neiesaistot dzīves pieredzes uzkrāšanu. Bet trīs dimensiju telpas, seju un objektu uztvere ir balstīta uz pasaules «gramatikas» zināšanām, uz smalku, no konteksta un pieredzes atkarīgu pavedienu atpazīšanu.
Piemēram, lai zinātu, vai kāds cilvēks ir priecīgs, jāierauga 1 mm nobīde augšlūpā. Pēc atšķirībām ēnojumā var pateikt, kurš no vienāda garuma un platuma objektiem ir biezāks. Šī uztvere vairs nav instinktīva, to iegūst, uzkrājot pieredzi. Bez kairinājumiem, kas to trenētu, smadzeņu daļas, kas atbild par šiem procesiem, kļūst neapgaismotas, un Meja gadījumā šīs spējas varētu būt zudušas neatgriezeniski.
Tas nozīmē, ka Mejam būs jāpārvar grūtības un jāatrod apkārtceļi, lai ieraudzītu to, ko normāla redze izdara automātiski.
Vajadzēs uzkrāt smadzenēs datu bāzi. Auskari, izkniebtas uzacis, gari mati ir norādes, kas var palīdzēt noteikt cilvēka dzimumu pēc sejas. Oranžs un apaļš veidojums basketbola laukumā visticamāk būs basketbola bumba.
Viņam būs jāveltī laiks, lai izdomātu, vai debesskrāpis ir mazs objekts tālumā vai liels objekts tuvplānā. Treniņam būs jāveltī milzīga piepūle.
Dzīve turpinās kā eksperiments
«Viņš ieguldīja milzum daudz darba!» saka Fains.
«Mēs noskatījāmies uz to, kā viņš pūlējās, un centāmies palīdzēt. Uzzinājām visu iespējamo par depresiju un arvien jautājām — kā jūtaties, vai viss labi?»
Un Maiks atbildēja ar savu ierasto smaidu: «Viss kārtībā. Vai ir kādas problēmas?»
Darbs turpinājās, dzīvei daudz nemainoties. Mejs turpināja savu eksperimentu — viņš eksperimentēja ar tālskatiem, kas pietuvināja skatus, devās izbraucienos ar riteni, mazajam Karsonam apsolot, ka noteikti izsauks ātro palīdzību, ja tētim uzbrauks automašīna vai viņš iekritīs lapu kaudzē.
Gudmena doktorātā kāda sieviete kopā ar suni-pavadoni vaicā: «Maik, vai tas esat jūs?» Mejs apstājas. Sieviete vēlas saņemt ārsta konsultāciju redzes atjaunošanai. Viņa jautā, kā Maiks ar to tiek galā. Mejs paņem viņu aiz rokas. Viņš nevar apsolīt jaunās dzīves labumus, bet tā vietā saka — ja viņa ir cilvēks, kas labprāt pieņem pārmaiņas, redzes atgūšana var kļūt par interesantu piedzīvojumu.
«Es vēl joprojām esmu Maiks Mejs,» viņš nosaka.
No Vikipēdijas
Maikls Mejs (Michael May) zaudēja redzi ķīmiskās eksplozijas rezultātā trīs gadu vecumā, bet daļēji redzi atguva 46 gadu vecumā (2000. g.), pateicoties radzenes transplantācijai un modernajai cilmes šūnu procedūrai, ko veica acu ārsts Daniels Gudmens (Sanfrancisko, ASV).
1999. gadā Mejs dibinājis «Sandero Group» (Kalifornija, ASV), kas nodarbina daudzus neredzīgus un vājredzīgus cilvēkus. Kompānija izstrādājusi pirmo neredzīgiem cilvēkiem pieejamo globālās pozicionēšanas sistēmas risinājumu.
Mejam pieder rekords nobraucienā ar kalnu slēpēm neredzīgajiem slēpotājiem (104,6 km/h). Viņš piedalījies 1984. gada paraolimpiskajās spēlēs un ieguvis trīs bronzas medaļas — nobraucienā no kalna, gigantiskajā slalomā un kombinētajos sporta veidos.
Mejam un sievai Dženiferai ir divi dēli.
