Gane jeb lietussieva
Laima Locāne
Atmiņas ir kā lietus lāses, tās negaidīti piegrabina pie loga rūts. Atmiņām ir sava skaņa, tās san kā bites stropā, šalc kā bērzu birztala tālajā bērnības ciemā. Atmiņas dūc kā vecvecmāmiņas ratiņš. Esmu iecerējusi atmiņu ciklu par notikumiem no tālās bērnības pirms apmēram četrdesmit gadiem laukos tālajā Alūksnes pusē, par cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, kas līdzās man un kuri atstājuši lielu iespaidu uz manu turpmāko dzīvi.
Govis, lelles un dzīve
Viņa ienāca mūsu virtuvē — liela, savāda sieva. Pieslējusi savu garo rīksti blakus durvīm, viņa neapsēdās ne uz krēsla, ne sola, bet piemetās turpat uz skalu plēšamā bluķīša iepretim plītij. No lietus mēteļa, lakata un pat no garās rīkstes pilēja ūdens lāses, tās sakrājās vecās klona grīdas iedobēs un blāvoja kā mazas mazītiņas peļķītes. Šī savādā sieva bija kolhoza gane. Tā kā gane pie mums nāca dienās, kad stipri lija, kā noskaidrojās vēlāk, kad lopi mierīgāki un vairāk vaļas, mēs ar vecomammu viņu nosaucām par lietussievu. Gane jeb lietussieva īstajā vārdā bija Ilga. Kā mēļoja ciema sievas, rītos pie pienotavas un pēcpusdienās ciema bodē, gaidot, kad pievedīs svaigu maizi, Ilga šai pusē ieradusies tūlīt pēc kara. Tāda mazliet savāda gan bijusi. Kad nodibinājās kolhozs, viņa iestājās lauku brigādē, veica dažādus sīkus darbus, lielos un nopietnos darbus jau tādai nevarot uzticēt.
Sākumā man no viņas bija mazliet bail, bet vēlāk mēs kļuvām labas draudzenes.
— Ko tu īsti gani? — es, ar bijību noraugoties uz garo rīksti, jautāju. Man gani nez kādēļ šķita esam puikas un meitenes, kas dzied un stabulē, pakāpušies uz cinīša.
— Ko ganu? — viņa smējās, atmetusi galvu, — Dambekalna nešpetnās govis. Es viņas saucu par brūno sotņu. Nemaz nebrīnies, ka apkārt aploki. Izlauž aploka kārtis, izceļ mietus. Herta! — viņa tad sauca vecomammu, — Ielej man mazliet!
Es sākumā domāju, ka gane vēlas padzerties ūdeni, bet izrādījās, ka viņa vēlas to no slaidās, caurspīdīgās pudeles ar tievo kaklu. Vecmammai bija tādas pudeles, viņa tās, rūpīgi noslēptas, glabāja drēbju skapī.
Pudeles bija kā samaksa malkas skaldītājam Fricim, rukša kāvējiem, nesaprātīgajam kolhoza traktoristam Koļam, kurš ar savu vēl nesaprātīgāko traktoru rudeņos apara mūsu mazdārziņu.
Pēc kārtējās aršanas bojā gāja kāds no ogu krūmiem, samazinājās pagalms, toties mazdārziņš kļuva arvien lielāks. Vecmammai reti bija ko ieliet. Gane tad uzkavējās īsāku vai garāku brīdi, ja plītī kurējās uguns, viņa, izstiepusi rokas, sildīja vēsās plaukstas, kuras viņai bieži vien sala. Lietussieva mēdza teikt: «Uguns ir skaista. Uguns ne tikai sasilda, uguns nomierina.»
Tajā vasarā arī man pašai bija sava mazā Dambekalnu ferma. Vecā koka silē ieklātos salmos es glīti sarindoju gludos, brūnos egļu čiekurus — tās bija manas brūnaļas. Es arī viņas ganīju. Izlikusi savas čiekuru gobis pagalma zālītē, kādu dienu — diena gan bija skaista — mani pārsteidza lietussievas balss tepat aiz muguras:
— Govis gani? — Ganu gan.
— Ņem, uzcienājies! — viņa sniedza kārbiņu ar ledenēm. — Ganiem vajag daudz enerģijas. Tavas govis gan tādas mierīgas. Nav, kā manējās — nešpetnas, rijīgas kā Āfrikas siseņi — kur iet pāri, tur nekas nepaliek.
O, jā, es atcerējos. Kādu rudens dienu pirms pāris gadiem, kad vēl biju pavisam maziņa. Toreiz Dambekalnu govis, tā sakot, ar vienu aci pieskatīja fermas strādnieks. Rudenī govis bija palaistas sirojumā pa nopļauto rudzu lauku. Dažas bija iemaldījušās mūsu mazdārziņā. Vecmāmiņa tad paķēra slotu un metās zagles dzīt. Es tuntuļoju pakaļ, pakritu un briesmīgi kliedzu. Man govis šķita milzu nezvēri ar sarkanām, garām mēlēm. Tas tādēļ, ka govis bija izrāvušas mūsu sarkanās bietes un runkuļus. Viena pat bija sakampusi kāpostgalvu, bet tā viņai bija izšļukusi no mutes — par smagu bija. Zagles gan atkāpās, šķiet, vairāk no manas brēkšanas nekā no vecmammas slotas.
— Lopi nav vainīgi, — ierunājās gane, — vainīgs Ellesvīrs. Nepareizas normas iedala, mazajai fermai tikpat aploku, cik lielajai.
Ellesvīrs bija kolhoza zootehniķe Elvīra, iesaukta par Ellesvīru, jo pa kolhoza ceļiem pārvietojās ar lielu, melnu motociklu.
— Kāpēc tev nav suņa? Nu, tāda liela ganu suņa, — es jautāju. Gane tad dīvaini noteica:
— Sunim vajaga māju, pagalmu. Tikai vilkam mežā nevajag mājas.
Tad viņa paskatījās uz attālo mežu un piebilda: — Vilks, mūžīgais klejotājs, arī es tāda klejotāja.
Man gan šādas valodas likās sarežģītas, un es aizskrēju spēlēties. Spilgtā atmiņā kāds vakars. Vēls rudens, jau uz ziemas sliekšņa, ārā stipri sniga baltām pārslām. Šķita, ka viņpus rūts noausts mežģīņu aizkars. Atvērās virtuves durvis, un ienāca liels, apsnidzis stāvs — ausainē, vatenī, smagos zābakos. Es domāju, tas kāds onkulis, bet, kad stāvs apsēdās uz malkas bluķīša, sniegs, strauji kūstot, pilēja uz grīdas, es sapratu — tā ir mūsu mīļā, labā lietussieva.
— Tev tagad vakari gari, — viņa, pievērsusies man, teica un no vateņa apakšas izvilka vecu lelli. — Ņem, paauklē!
Īstenībā tas bija leļļu puika ar bālu seju un gaišzilām acīm. Es viņu vēlāk nosaucu par Ansīti, jo man jau bija veca lelle Grietiņa. Nezinu, kur gane tādu bija ņēmusi, viņai taču nebija ģimenes, ne bērnu, ciema sievas gan mēļoja — ganei kādreiz bijusi ģimene tur, tālajā pilsētā. Karš paņēmis vīru, mazo dēliņu, pavisam vēl maziņu, sagrābusi nāves iztapīgā rokasmeita Slimība un aiznesusi savai pavēlniecei. Nezinu, kā bija, mums viņa par to nekad nestāstīja.
(Turpinājums nākamajā numurā)
