Var un grib strādāt Liepājā
«Kurzemes Vārds»
Liepājas Neredzīgo biedrība lielajā Ganību ielas ēkā aktīvi apdzīvo divus stāvus un ik pa laikam ievieš tur kaut ko jaunu. To, ka tā strādā aktīvi, apliecina fakts, ka biedrībā jau krietni sen nav tikai liepājnieki un te darbojas ne tikai neredzīgi cilvēki vien. Pateicoties dažādiem projektiem, Liepājā katru dienu var mācīties dažādas noderīgas prasmes un vienkārši būt kopā. Kāda sieviete tādēļ pat no Rīgas pārcēlusies uz Liepāju, cilvēki brauc šurp no Ziemeļkurzemes, Valmieras un citām vietām.
Sāka ar diviem kabinetiem
«Atpakaļ vairs negribu, no bedres dabūta ārā,» ar smaidu saka Lilita Štefaņuka no Skrundas puses. Viņa, neredzīga būdama, viena dzīvojusi lauku mājās, kad pirms dažiem gadiem pie Lilitas atbraucis Māris un centies pierunāt iesaistīties biedrībā. Sākumā tas viņam nav devies viegli, skrundeniece tagad ar smaidu atzīst. Bet tagad viņa papildus citām nodarbībām iesaistījusies arī neredzīgo fotogrāfu fotoizstādes «Es rādu citiem to, ko pats neredzu» veidošanā. Tie, kas uz Liepāju mācīties un strādāt brauc no tālākām vietām, var apmesties biedrības nodrošinātās naktsmītnēs.
1995. gadā te bija tikai divi kabineti, atceras vadītājs. Toreiz tā vēl bija Latvijas Neredzīgo biedrības Liepājas teritoriālā organizācija. 2005. gadā tika reģistrēta patstāvīga organizācija. Visā Latvijā ir vēl tikai viena līdzīgu ceļu gājusi biedrība — tā ir Tukumā. Patstāvība gan nes līdzi atbildību. Administrācijā kopā strādā 50 darbinieku, no tiem 31 ir cilvēks ar invaliditāti. Biedrībā ir vairāk nekā pus tūkstotis cilvēku, arī ar funkcionāliem traucējumiem, nedzirdīgi un vājdzirdīgi cilvēki. Tagad te telpu daudz, tām uzraksti «Pinēji», «Mājturība», «Mezglošana un rokdarbi» u.c.
Nekas to nevar atsvērt
Darbadienas pusdienlaikā ļaudis rosās gandrīz visās telpās. Tas arī tāpēc, ka te tiek īstenoti divi prāvi ES projekti. Angļu valodu, klavierspēli, dažādus amatnieku darbus un pašaprūpes prasmes cilvēki ar redzes problēmām var apgūt ESF un valsts finansētā projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» laikā. Tas nodrošina arī saskarsmes grupas, mūzikas nodarbības un citas aktivitātes.
Tikpat ilgi ies ESF projekts «Cilvēk, nepaliec malā — iesaisties!». Tajā pusotru gadu darbosies 30 pirmspensijas, 30 pensijas vecumu sasniegušu cilvēku, kā arī 20 cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem. Šogad tā laikā cilvēki mācās pīt no klūdziņām, apstrādāt ādu un filcēt, apgūst datorzinības un svešvalodas, sporto un dara daudz ko citu.
Piemēram, pie sociālās rehabilitētājas Janas Tīrumas var mācīties gatavot ēst. Ja vien iespējams, Jana mācot ņem vērā sava audzēkņa vēlmes. «Reiz kāda sieviete vēlējās iemācīties gatavot suši — nu, man pašai arī bija jāmācās!» viņa smejas.
«Tas ir tik skaisti, ka nekas to nevar atsvērt,» par nodarbībām pie rokdarbu skolotājas Ilonas Šmitēnas saka pensionāre Anna Anuze. «Ja patīk, te tik daudz var iemācīties!» Skolotāja māca visu par rokdarbiem un nākotnē labprāt pievērstu audzēkņus arī gobelēnu tehnikas apgūšanai. Ja cilvēks to visu apguvis, tad tā var kļūt arī par iespēju pašam strādāt un pelnīt.
Pensionāre Lilita Krausa mācās ādas apstrādi, viņa te nokļuvusi veiksmīgas sakritības dēļ. «Braucu reiz autobusā, un kāda sieviete veda savu darbu. Pajautāju, no kurienes viņa. Atbildēja, ka no neredzīgajiem, un pastāstīja, ka drīz tur veidosies jauns floristikas pulciņš. Atnācu uz floristiku, tad man ādinieki dikti iepatikās, un tā es te esmu piešāvusies,» viņa smejas.
«Esmu ļoti apmierināta! Vecumdienās vēl kaut ko tādu iemācīties. Tas ir tiešām vērtīgi,» Lilita sirsnīgi saka.
Savs pussimts darbaroku
Viens no virzieniem, kurā strādā Māris Ceirulis, ir darbs pie jaunu darbavietu nodrošināšanas saviem biedriem. Patlaban noris sarunas ar kādu uzņēmumu par biedrības biedru iesaistīšanu iepakošanas darbos.
Tagad turpat biedrības telpās vairākiem cilvēkiem ir darbs, ko nodrošina uzņēmums «AE Partner», kas Liepājā ražo elektrosadales, vadības un kontroles paneļus. «Uzņēmēji saka — trūkst darbaroku. Mums te ir!» M. Ceirulis aplēš, ka biedrība varētu nodrošināt no pussimta līdz simts darbinieku.
Biedrība arī Latvijas-Lietuvas pārrobežu projekta laikā pēta, kas uzņēmējiem būtu vajadzīgs, lai viņi varētu ņemt pie sevis darbā cilvēkus ar invaliditāti. «Jo te ir pierādījums, ka gan invalīdi, gan pensionāri var un grib strādāt,» saka M. Ceirulis.
Tikmēr biedrībai ir savs frizieris no pašu vidus. Gunitai Kronbergai te sākumā bija subsidētā darbavieta, šis projekts beidzies, tagad viņa strādā kā brīvprātīgā.
Ir arī sava šuvēja un apģērbu labotāja — Zinaīda Suhača. Bet pirmajā stāvā iekārtots veikaliņš, kurā nopērkami biedrības meistaru darinājumi — aksesuāri, apģērbs, sadzīves lietas. «Cenas te ir daudz demokrātiskākas nekā kādos salonos,» M. Ceirulis aicina šurp iepirkties visus liepājniekus.
Vajag pastāvīgu finansējumu
Problēma ir pastāvīga finansējuma trūkums. Biedrība dzīvo no projekta līdz projektam. Kad beigsies pašreizējie projekti, būs jāmeklē citas iespējas, saka ādas apstrādes un tekstilmākslas skolotāja Ilze Jansone. «Meitenes jau nedabūs no šejienes prom!» viņa smejas kopā ar Lilitu un citām savām audzēknēm. «Ieņems šo telpu un ārā neies.»
M. Ceirulis nopietnāk piebilst, ka jau tapis nākamais projekts, ko iesniegt nesen izveidotajā NVO fondā. «Jo kā būtu tik daudziem cilvēkiem pateikt: ej, sēdi atkal mājās!» Neliels valsts finansējums nevalstiskajām organizācijām ļoti noderētu, viņš atzīst. Pašlaik Latvijā tāda nav, bet Lietuvā un Igaunijā ir. «Tad varētu vismaz to pamatu nodrošināt. Bet mums visam ir jāmeklē nauda,» Māris uzsver vārdu «visam».
