Nodaļa – Sports
Profesionāla došanās tumsā jau 20 gadus
Šogad Latvijas Neredzīgo sporta savienība (LNSS) svin 20 gadu jubileju. Tās ģenerālsekretārs Vladimirs Priede stāsta, ka LNSS radās uz Latvijas Neredzīgo biedrības sporta nodaļas bāzes, lai varētu pārstāvēt neredzīgos un vājredzīgos sportistus starptautiskajā arēnā, kā arī attīstītu neredzīgo un vājredzīgo sportu, iesaistītu neredzīgos cilvēkus sportā, iedvesmotu aktīvam dzīvesveidam, kā arī reprezentētu neredzīgos un vājredzīgos sportistus.
Kā pagājuši pirmie 20 gadi?
Šajos gados gāja ar pacēlumiem un kritumiem. Pirms trim gadiem LNSS sāka darboties jaunā vadība, kā mērķi izvirzot to, lai vājredzīgie un neredzīgie nevis sēdētu un gaidītu, kad viņiem kāds kaut ko palīdzēs, bet paši izrādītu ieinteresētību un aktivitāti. Varētu jau vēlēties lielāku iesaistītību, bet cenšamies būt apmierināti ar pozitīvajām tendencēm. Piemēram, rīkojam ik gadu desmit čempionātus vājredzīgajiem un neredzīgajiem dažādos sporta veidos. Ja sākumā piedalījās tikai līdz desmit cilvēkiem, tad tagad, piemēram, vieglatlētikas čempionātā bija pat 40 dalībnieki! Neredzīgo un vājredzīgo gadījumā specifiski ir tas, ka viņiem parasti nepatīk daudz pārvietoties. Tāpēc, ja viņi saņemas, lai aktīvi darbotos, piedalās čempionātā, tad tas jau ir liels sasniegums!
Ja runājam par profesionālo sportu, tad līdz šim lielākais sasniegums vājredzīgo sportā Latvijā pieder Armandam Ližbovskim, kurš 2000. gadā Atēnu Paraolimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu. Patlaban Latvijā ir četri neredzīgi un vājredzīgi paraolimpieši. Trīs no tiem ir vieglatlēti un viens ir džudists.
Kādos sporta veidos notiek čempionāti?
Čempionāti notiek šoudaunā, kas nedaudz atgādina galda tenisu, gan individuāli, gan arī notiek čempionāti komandu spēlē. Čempionāti notiek arī peldēšanā, slēpošanā, vieglatlētikā, golbolā, šahā, dambretē, tandēma riteņbraukšanā, spēka trīscīņā. Baltijas mērogā piedāvājam visplašāko sporta veidu spektru, lai arī pasaulē vājredzīgajiem un neredzīgajiem ir sacensības arī daudzos citos sporta veidos.
Jūsu vērtējumā, kurš ir vispopulārākais neredzīgo sporta veids?
Viennozīmīgi vieglatlētika. Tā arī ir visplašāk pieejama, jo tai nepieciešami mazāki resursi. Arī mūsu paraolimpieši galvenokārt ir vieglatlēti. Otrs populārākais — šoudauns. Arī šai sporta veidā piedalās daudzi, tāpat tandēmriteņbraukšanā. Sacensībās mēdz būt pat 15 ekipāžas! Daudzi reģionos spēlē šahu un dambreti, taču diemžēl uz čempionātiem nedodas. Laikam domā, ka čempionāti ir tikai profesionāliem sportistiem, taču mūsu gadījumā tā noteikti nav. Mēs cenšamies piesaistīt jebkuru. Turklāt kopumā sabiedrība tikai lēnām sāk domāt un novērtēt aktīvu dzīvesveidu, tā pozitīvo ietekmi uz organismu. Līdzīgi notiek arī vājredzīgo un neredzīgo aprindās.
Kas raksturīgs neredzīgo un vājredzīgo sportam?
Visi šie sporta veidi it kā izskatās vienkārši, tomēr tā nav. Noteikumi ir aptuveni tie paši kā redzīgo sportā, bet pamēģiniet ar aizvērtām acīm slēpot, skriet utt. Piemēram, slēpojot neredzīgais pat īsti nezina, kur brauc, bet paļaujas uz cilvēku, kas brauc priekšā. Līdzīgi ir tandēmriteņbraukšanā. Šahā un dambretē jāspēlē uz tausti, jābūt labai atmiņai. Līdzīgi ir citos sporta veidos. Tā ir kā došanās tumsā. Tāpēc es uzskatu, ka neredzīgie sportisti ir ļoti drosmīgi.
Kā jau minēju, slēpošanā, arī vieglatlētikā neredzīgajam sportistam ir pavadonis. Slēpošanā pavadonis ir priekšā, kurš informē ar radio, saucienu palīdzību vai speciālu modernu ierīču starpniecību par braukšanas trajektoriju. Vieglatlētikā pavadonis skrien kopā ar neredzīgo, bet rokās abi nesadodas. Ir speciāla saitīte, kas savieno abus cilvēkus. Peldēšanas sacensībās ir skaņas brīdinājumi.
Turklāt arī ikdienā, ja kāds neredzīgais vēlētos nodarboties ar sportu neprofesionāli, bet sava prieka pēc, viņam ir nepieciešams pavadonis. Tas nozīmē, ka kādam jāvelta laiks, lai palīdzētu neredzīgajam trenēties, skriet, sportot. Viņš to nevar darīt viens. Profesoinālajā sportā tas ir treneris, bet neredzīgajiem, kas savas veselības un prieka pēc grib sportot, pietiktu ar kādu aktīvu tuvinieku, kas regulāri varētu veltīt laiku treniņam.
Vai atzīmēsiet LNSS 20 gadu jubileju?
Neesam domājuši rīkot īpašas svinības. Drīzāk to naudu ietaupīsim, lai rīkotu sacensības. Daļēji mūsu 20 gadu jubilejai ir veltīts projekts «Citādā Baltija», kas notiks jūlija beigās un augusta sākumā. Iesaistīsimies projekta sacensību dienās Jūrmalā 31. jūlijā un 1. augustā, lai piedāvātu gan neredzīgajiem, gan redzīgajiem dažādas sporta aktivitātes. Redzīgie varēs aizsiet acis vai izmantot speciālas simulācijas brilles, ar kurām varēs redzēt pasauli vājredzīga cilvēka acīm, lai saprastu, kā jūtas neredzīgie. Kopumā būs pieejamas dažas no jau manis nosauktajām sporta aktivitātēm, kā arī adaptīvā airēšana.
Kādi ir LNSS tuvākie nākotnes plāni?
Iepriekšējos divos gados centāmies izveidot stabilu čempionātu kalendāru, bet vēlāk arī iesaistīties aktīvāk starptautiskajā apritē. Tagad ir nepieciešams veicināt lielāku sadarbību Baltijas valstu mērogā. Tāpat jāmeklē veidi, kā apzināt tos redzes invalīdus, kuri integrēti sabiedrībā, tos, kas nemācās speciālās skolās neredzīgajiem. Vēlamies piedalīties arī Paraolimpiskajās spēlēs Riodežaneiro.
Tāpat vēlamies meklēt iespēju nākotnē, lai visi cilvēki ar invaliditāti, kas to vēlas, varētu iestāties sporta skolās. Tagad tas teorētiski iespējams, bet tur ir normatīvi, kas neatbilst cilvēku ar invaliditāti spējām — jābūt atsevišķam trenerim, kas darbotos ar trim vai četriem invalīdiem. Šo ideju plānojam īstenot kopā ar Paraolimpisko komiteju. Pagaidām Latvijā ir seši neredzīgo sporta klubi, bet tie nepārklāj visu valsti.
