Nodaļa – Dzīvesstāsti
Ketijas dzīve ar suni-pavadoni
Sintija Ozoliņa
Tulkojums pēc interneta materiāliem
Lai arī ASV Illinoisas štata Čikāgas priekšpilsētas Houmvudas iedzīvotāja Ketija Ostina ir neredzīga, katru rītu darba gaitās viņu aizved labradors Solomons.
Ketija spēj atšķirt tikai gaismas un tumsas kontrastus.
Lai arī redzes zaudēšanu uzskata par šausmīgāko, kas ar viņu atgadījies, viņai nešķiet, ka par to jāpārdzīvo.
Viņa no dzīves tver to labāko — ir māte, kas strādā pilnas slodzes darbā, ir sertificēta dārzniece, kas brīvajā laikā skrien, kā arī ir Houmvudas Veco ļaužu konsultatīvās padomes locekle.
«Es vēlos, lai cilvēki saprot, ka pēc redzes zaudēšanas dzīve turpina savu ierasto gaitu,» saka Ketija Ostina.
Ikdienas kustībā
Ketiju neattur ne ātrvilciena aizšaušanās garām, kamēr viņa gaida uz vilciena platformas, ne pārējo sabiedriskā transporta pasažieru nejaušā grūstīšanās, kamēr tie traucas viņai garām. Viņa nepievērš uzmanību ceļa zīmēm, jo sešus gadus vecais labradors Solomons ir tik gudrs, ka izdara pats savu lēmumu, neskatoties uz Ketijas trauksmes signāliem, un viņa lēmums parasti ir tas pareizākais.
Ostina paskaidro, ka par suņiem-pavadoņiem kļūst tikai 50% no visiem apmācītajiem suņiem, un pārsvarā tie ir labradori un zelta retrīveri. Tiem jāspēj ne tikai lieliski orientēties, bet arī uzturēties lielos ļaužu pūļos un neapjukt satiksmes trokšņos. Tāpat viņiem jāspēj noteikt iespējamos draudus, piemēram, no koka krītošs zars, virs galvas esošas sastatnes vai nenovaldīta automašīna.
Suņu-pavadoņu apmācības Amerikā ir dārgas — no 50 līdz 70 tūkst. dolāru, taču suni-pavadoni var iegādāties ar kādas bezpeļņas organizācijas finansiālu atbalstu. Tādā gadījumā potenciālajam īpašniekam suņa-pavadoņa iegādes izmaksas ir minimālas.
Ketija Ostina un Solomons izmanto pasažieru vilciena līnijas pakalpojumus tik bieži, ka pasažieri viņus sveicina. Suns ne tikai pavada Ketiju līdz viņas sabiedrības iesaistīšanas speciālistes darbam bezpeļņas organizācijā, kas palīdz cilvēkiem ar redzes traucējumiem, «Second Sense», bet arī palīdz kopt dārzu. Ketija kopā ar Solomonu dodas arī iepirkties.
Taču viņa saprot arī to, ka suns-pavadonis nav domāts kuram katram.
«Tas, ko piedāvā suns-pavadonis, man ir vairāk kā patīkams ceļojums,» viņa stāsta. «Tas ir līdzīgi kā turēties kādam pie rokas. Suns-pavadonis sniedz līdzsvara sajūtu un palīdz pārvarēt dažādus šķēršļus.»
Taču suņa-pavadoņa iegādei ir arī savi trūkumi. Pirmkārt, par suni-pavadoni jārūpējas, pienācīgi jābaro, jākopj tā spalvas, kā arī jāved pastaigās. Otrkārt, tie var saslimt, un viņiem nepieciešama veterinārā aprūpe. Turklāt nepieciešama liela uzmanība.
«Viņi strādā, lai saņemtu uzslavas,» piebilst Ketija.
Solomons ir Ketijas otrais pavadonis. Viņas pirmais suns-pavadonis Džetro no darba ir atvaļinājies un tagad dzīvo pie Ostinu pāra kā ģimenes mīlulis.
Dzīve tumsā
Ketijai Ostinai bija 24 gadi, un viņa bija tikko apprecējusies, kad diagnosticēja pigmentozo retinītu — iedzimtu slimību, kas izraisa progresējošu redzes zudumu.
«Tas bija traģiski,» viņa stāsta. Ketijas acu ārsts teica, ka līdz 40 gadu vecumam viņa redzi būs zaudējusi. Acu ārsts ieteicis izbaudīt dzīvi, darīt to, ko vēlas, redzēt to, ko vēlas, kamēr vēl var.
28 gadu vecumā viņa vairs nevarēja vadīt automašīnu, bet atsacījās no spieķa lietošanas. Cilvēkiem šķita, ka Ketija ir dzērusi, kad viņa sāka uzgrūsties dažādiem priekšmetiem. Beigās viņa aizgāja no darba un palika mājās, lai audzinātu savu meitu un dēlu. Bērni, kā Ketija pati stāsta, vienmēr bijuši skaidrībā par savas mammas slikto redzi, jo viņi mammu citādāku nepazīst.
«Es ļoti centos, lai viņi varētu darīt to, ko pārējie bērni, vienīgi es nevarēju viņus nekur aizvest.» Tā kā Ketijas vīrs Braiens visu dienu strādāja gaļas pārvadātāja darbā, viņu bērniem bija jāpārvietojas ar velosipēdu vai jābrauc kopā ar draugiem.
Pēc asociētā grāda iegūšanas viņai tika piešķirts pirmais suns-pavadonis. «Kad gājām mājās, man bija sajūta, ka esmu ko sasniegusi dzīvē. Savos priekos dalījos ar citiem, kuriem bija līdzīgas problēmas,» stāsta Ketija.
Pēdējo desmit gadu laikā tehnoloģijas radījušas pilnīgi jaunu pasauli cilvēkiem ar redzes problēmām — filmas, TV pārraides, pat teātris ir vieglāk pieejams, pateicoties jaunajām tehnoloģijām. «Jo informētāki cilvēki kļūst par dzīvi pēc redzes zaudēšanas, jo pilnvērtīgāka viņu dzīve var kļūt,» uzsver Ketija.
Vislabākie nodomi
Suņa-pavadoņa trenēšana prasa mēnešiem ilgu darbu. Tikai pēc desmit treniņu līmeņu pabeigšanas suni var atdot saimniekam. Pēc tam viņam var nozīmēt vēl papildus tremiņus.
Viss darbs var izrādīties veltīgs, ja sunim darba laikā ir slikta pieredze ar citiem suņiem. Nesen, kad Ketija bija ceļā uz savu biroju, viņa pēkšņi juta, ka Solomons sastingst savā pavadā.
«Es uzreiz sapratu, ka tuvumā ir vēl kāds suns,» piebilst Ketija. Viņiem priekšā bija melns pūdelis ar saimnieku. «Cilvēkiem jāzina, ka suņi-pavadoņi ir strādājoši suņi,» viņa stāsta. «Pret viņiem nedrīkst izturēties kā pret ģimenes mīluļiem, nedrīkst runāt vai kā citādi novērst viņu uzmanību. Tas viņos var izraisīt apjukumu un dezorientēt, kā arī izraisīt vēlmi pēc lielākas uzmanības.»
Turklāt, kā Ketija stāsta, dodoties pastaigās ar saviem suņiem, viņu saimniekiem būtu jātur savus mīluļus lielā attālumā no suņiem-pavadoņiem. Viņa saprot vēlmi sazināties ar šiem mīlīgā izskata suņiem ar lielajām acīm un vieglo gaitu. Taču svarīgākais ir apzināties, ka suņi-pavadoņi nav mājdzīvnieki, bet gan strādnieki.
