Mana Eiropas Vasaras skola
Maija Fogele
Rīga
Par Eiropas Vasaras skolu (EVS) es uzzināju 2012. gada pavasarī, kad man piedāvāja tajā piedalīties. Pirmo reizi es biju divas nedēļas prom no mājām bez vecāku un radinieku klātbūtnes.
Kad uzzināju, ka piedalīšos bez vecākiem, man bija satraukums, jo divas nedēļas bez vecākiem es nebiju nekur piedalījusies. Izrādījās, tas nebija tik briesmīgi, jo kļuvu arī patstāvīgāka.
Šajā nometnē es iepazinu daudz jaunu cilvēku. EVS es iemācījos dejot. Ar dejošanu es nekad nebiju nodarbojusies, man tas bija kaut kas jauns. Bija ļoti jauki EVS, bet pēc nedēļas jau sāku ilgoties pēc mājām, jo pirmajā reizē man tas bija liels pārbaudījums — divas nedēļas būt bez vecākiem. Otrajā nedēļā es jau sajutu nogurumu, jo bija diezgan saspringts grafiks.
Nākamajā gadā, kad es atkal devos uz EVS, es jau zināju, kas mani sagaida. Arī šogad tur bija ļoti jauki!
Tā kā šogad arī bija tikpat saspringts grafiks kad, otrajā nedēļā atkal sajutu nogurumu. Kad biju divas nedēļas prom no mājām, arī vecāki bija satraukušies par mani, jo arī viņi vēl nebija izjutuši to, ka manis tik ilgi nebija mājās.
Es ieteiktu izmantot šo iespēju arī citiem neredzīgiem bērniem vai arī bērniem ar citiem traucējumiem, jo tā var kļūt patstāvīgāki, kā arī atrast sev jaunus draugus.
