Tehniskais nodrošinājums toreiz un tagad
Benedikts Tutiņš, VSAC Juglas filiāle

Jūlija «Rosmē» izlasīju Līgas Ķikutes rakstu par ceļojuma iespaidiem un semināru Somijā. Izrādās, semināra dalībniekus izbrīnīja tas, ka Krievijā invalīdiem vēl joprojām visa veida palīdzību un atbalstu sniedz nevalstiskās organizācijas.

Saprotams, ka gados jauniem cilvēkiem tas liekas dīvaini, jo pie mums par visu rūpējas valsts. Tie ir ne tikai dažādi pabalsti, bet arī sociālā aprūpe un cita palīdzība, ko nodrošina valsts. Taču tas nav nekas neparasts vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem, tātad arī man.

Kādreiz visā bijušajā padomju savienībā šīs funkcijas tiešām veica nevalstiskās organizācijas, arī LNB, kas toreiz bija bagāta organizācija. Augstā līmenī bija attīstīta ražošana, ar ko LNB guva peļņu. mums pašiem bija sava nauda, un no valsts neko nevajadzēja lūgt. Ne tā, kā tas ir šodien, kad esam nonākuši lūdzēju lomā. Nebija jāievēro nekādi valsts noteikumi un likumi. Noteikumus nepieciešamās palīdzības sniegšanai, tai skaitā dažādu pabalstu izmaksāšanas kārtību un nodrošināšanu ar sociālo aprūpi, izstrādājām paši. Tātad nebija tādas birokrātijas kā šodien.

Nedaudz apskatīsim, ar ko mūs nodrošināja LNB, izstrādāto sistēmu, un salīdzināsim to ar mūsdienām.

Tehnisko palīglīdzekļu izsniegšana

LNB rūpējās, lai redzes invalīdi gūtu pēc iespējas vairāk informācijas, tāpēc no radioaparātu un magnetofonu vērtības atmaksāja 80%. Pašam tikai vajadzēja aizbraukt uz veikalu, nopirkt un izņemt čeku, ko pēc tam bija jānodod savā TO. Tomēr pirms pirkuma veikšanas bija jāraksta iesniegums savā TO, ko nodeva CV izskatīšanai. Neredzīgo rokas pulksteņus un modinātājus par pilnu cenu varēja iegādāties savā TO. Braila raksta tāfeles, grifeles, rakstāmmašīnas un papīru izsniedza bez maksas. arī par baltajiem spieķiem nebija jāmaksā. LNB sniedza visa veida palīdzību studentiem: apmaksāja priekšālasītāju un asistentu pakalpojumus, ja tādi bija nepieciešami, magnetofonu lenšu iegādi, un nekādi dokumenti nebija jākārto: no savas augstskolas, kurā students mācījās, bija jāizņem zīme un jānodod to savā TO.

Šobrīd ir cita situācija — lai saņemtu tehniskos palīglīdzekļus, jākārto dažādi dokumenti, pēc tam jāstājas rindā un jāgaida, kad varēs saņemt sev vajadzīgo tiflotehnikas piederumu. Šādu sistēmu ieviesa 2000. gadā pēc Tehnisko palīglīdzekļu centra izveidošanas. Līdz tam palīglīdzekļus sagādāja un izsniedza LNB. Nebija jāpārvar nekādi birokrātiski šķēršļi, sistēma bija vienkārša — visas TO iesniedza CV nepieciešamo tiflotehnikas sarakstu un cilvēku skaitu. Pēc tam C to proporcionāli sadalīja pa TO. Šo vienkāršo sistēmu ieviesa toreizējais LNB priekšsēdētājs J. Polis. Viņa ideja bija arī, ka tiflotehnikas piederums pēc lietošanas termiņa beigšanās pāriet lietotāja personīgā īpašumā.

Ar Tehnisko palīglīdzekļu centra izveidošani sākās visas nebūšanas: gadiem bija jāgaida, kad varēs saņemt sev vajadzīgo tiflotehnikas piederumu. Radās neapmierinātība ar šādu situāciju. J. Polis darīja visu, lai LNB atgūtu tiesības sagādāt un izsniegt tehniskos palīglīdzekļus. Šobrīd LNB ir šādas tiesības. Vai kas mainījies? Nekas. Vienīgi nav tik ilgi jāgaidarindā. Bet citādi nekas nav mainījies — tie paši MK noteikumi, tā pati birokrātija ar dokumentu kārtošanu. Neattaisnojās cilvēku liktās cerības, ka atjaunosies J. Poļa izstrādātā sistēma. Tā kā LNB nav savu līdzekļu, par ko iegādāties tiflotehniku, tad gribi vai negribi jāpakļaujas valsts uzstādītajiem noteikumiem, jo finansējumu tehnisko palīglīdzekļu iegādei sniedz valsts un lnb pati neko nevar izlemt.

Asistentu pakalpojumu pabalstu izmaksāšana

Kā jau minēju, savā laikā LNB apmaksāja asistentu pakalpojumus. Šobrīd asistentu pakalpojumu pabalstu izmaksā valsts. Lai to saņemtu, jāpārvar birokrātiski šķēršļi, pie tam nezinot, vai šo pabalstu varēs saņemt. Tāpat jāatskaitās, kā sniegtais pakalpojums tiek pielietots. Precīzi neatceros: pirms gada vai diviem pa radio runāja vairāki cilvēki ar invaliditāti, un visi apsvēra iespēju atteikties no šī pabalsta, jo šāda birokrātiska attieksme cilvēku vairāk nervozē nekā sniedz morālo gandarījumu. Rodas iespaids, ka valdība par to vien domā, kā varētu kaut ko neiedot.

Sociālās aprūpes iestādēs dzīvojošie asistentu pakalpojumu pabalstus nesaņem, jo LM uzskata, ka šiem cilvēkiem to nodrošina valsts. Šoreiz neanalizēsim, cik tas ir pareizi vai nepareizi. Pansionātā asistentu pakalpojumus sniedz tie paši sociālie aprūpētāji, kuru darba apjoms tāpat ir liels un atalgojums mazs, bet nekādu piemaksu par šo pakalpojumu sniegšanu nesaņem. Bijusī Juglas filiāles vadītāja Inese Banceviča mēģināja šo jautājumu risināt, bet neko nepanāca, LM ir savs viedoklis.

Laikā, kad LNB apmaksāja visa veida pakalpojumus, nenotika nekāda cilvēku dalīšana pēc viņu dzīvesvietas — neatkarīgi no tā, kur katrs dzīvoja, pansionātā vai ārpusē, nepieciešamo palīdzību un atbalstu saņēma visi. Šobrīd valsts politika ir tāda, ka tieši šāda cilvēku dalīšana notiek. Neuzskaitīšu, kas sociālās aprūpes institūcijās dzīvojošiem pienākas un kas ne, tomēr tehniskos palīglīdzekļus mums izsniedz bez maksas.

Ko vēl finansēja LNB

Tā kā esmu VSAC «Rīga» LNB TO valdes priekšsēdētājs, pastāstīšu, kādu finansiālu atbalstu pansionātam sniedza LNB.

Pansionātu uzturēšanu finansiāli nodrošina valsts vai pašvaldība. Atkarībā no tā, kā pārraudzībā atrodas sociālās aprūpes institūcija, neredzīgo pansionātam finansējumu sniedza Sociālās nodrošināšanas ministrija (tā toreiz sauca tagadējo LM). LNB tomēr deva savu līdzfinansējuma daļu redzes invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošanai pansionātā. Tā bija ēdināšana, izglītības un kultūras līmeņa celšana. Redzes invalīdu izglītības un kultūras līmeņa celšana bija viena no LNB prioritātēm. Par biedrības līdzekļiem uzcēla pansionāta galveno ēku. Šobrīd ir cita situācija — mēs iztiekam tikai ar valsts finansējumu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pansionātā ir pasliktinājusies redzes invalīdu dzīves kvalitāte. Tomēr kultūras dzīve nav apstājusies.

Neuzskaitīšu, kurām institūcijām vēl biedrība deva savu līdzfinansējuma daļu un kādus pabalstus izmaksāja, jo tas būs pārāk gari un tas nav mans uzdevums.

Sociālā aprūpe

Tiem, kam nepieciešams, sociālo aprūpi nodrošina pašvaldības. Kādreiz LNB pati organizēja sociālo aprūpi — visās TO bija biedru grupas un katrai grupai bija gruporgs, kas veica tās pašas funkcijas, ko dara sociālie aprūpētāji šodien. Gruporgi šo darbu veica sabiedriskā kārtā, par to nesaņemot atlīdzību. Pie tam daudzi to darīja ārpus sava darbalaika. Tomēr viņus neaizmirsa — svētku reizēs šiem cilvēkiem pasniedza balvas un godarakstus, un visu finansēja LNB.

No pašu gūtās pieredzes varu secināt, ka tieši nevalstiskās organizācijas šīs funkcijas veic daudz labāk nekā šodien to dara valsts un pašvaldības, pie tam ar lielāku atbildības sajūtu. Tāpēc neraustīsim plecus un neuzskatīsim to par kaut ko dīvainu, bet priecāsimies, ka Krievijā to visu ir spējuši saglabāt. Ja pirms vairāk kā 20 gadiem mums būtu bijusi gudrāka CV, iespējams, arī mūsu situācija šodien būtu citāda. Tomēr ražošanu noturēt tādā līmenī, kāda tā bija līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem, nebija iespējams. Taču tas nav attaisnojums daudzām neizdarībām. Tika pielaists daudz kļūdu, tāpēc šobrīd ir tāda situācija, kurā grūti kaut ko mainīt. Mēs esam ierauti nemitīgā cīņā, tomēr atjaunot ražošanu iepriekšējā līmenī nevarēsim. Tam ir dažādi iemesli, ko šoreiz neapskatīsim.

Nobeigumā aicinu «Rosmes» lasītājus atsaukties un izteikt savas domas par šo jautājumu. Galu galā mums pašiem jāveido sava dzīve. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.