Nodaļa — Lasītāji mums raksta
Labdien, «Rosmes» redakcijas darbinieki!
No sirds priecājos par Kristīnes Lapuhas varēšanu un daudzajām spējām («Rosme» Nr.1, 2014)! Lai Dievs viņai dod veselību, izturību, dzejošanu, rakstīšanu prozā. Lai balss ilgi, ilgi labi skanētu un plaušām gaiss pietiktu, taurē pūšot!
Lai gan tagad ir citādāki laiki, nekā manā jaunībā, tomēr problēmas palikušas daudzos jautājumos tādas pašas, un pat nākušas klāt no jauna. Iespējams, Kristīnītei tas pat nav ienācis prātā. Visi jau nav tik apdāvināti kā viņa. Būtu interesanti uzzināt, cik Latvijā ir runājošo telefonu un datoru, vai visi cilvēki prot ar tiem brīvi darboties, vai ir daudz neredzīgo, kuri vieni paši brauc transportā? Kāpēc visus mūsējos redz kopā ar pavadoņiem? Kas grib riskēt ar savu dzīvību, lai braukā! Patiesi, ir daudz labu cilvēku ap mums, taču ir gadījumi, kad «neiznāk» laika parādīt ceļu.
Vēl vairāk mani satrauc apziņa par mūsu jaunajiem, kuri aiziet dziedāt citos koros. Mūsu «Jolantai» un ansambļiem drīz pietrūks «svaigas asinis». Manā jaunībā gājām pašdarbībā kopā ar vecāko paaudzi, un visiem bija labi. Atceros Loniju Ajevsku, kura dažkārt bija labāka par māti, lai gan toreiz to pašu varēja teikt par daudzām vecāka gadagājuma sievietēm. Toreiz nevienam nenāca prātā kādu nicināt. Pat diriģents bija tiešs. Ja cilvēks korim vai ansamblim nederēja, tad to pateica tieši, nevis kā tagad pajautā: «Kā jums liekas, vai varēsiet dziedāt?» Kam ir par sevi neskaidrība, tas vairs nenāk, bet, kurš mājienu nesaprot, to vienkārši grauž… Ir jābūt lielām spējām, lai ar cilvēku auklētos. Kam tādu nav, tas jūtas nelaimīgs un citam uz kakla.
Domāju, ka tiem nevajadzētu pārmest, kuri turas pie mājas. Var priecāties par aktīviem cilvēkiem, tomēr vajadzētu saprast tos, kuri sēd savās četrās sienās. Ir aktīvi cilvēki, kuri mūža garumā nevar sev atrast īsto vietu. Viņi iet un darbojas bez rezultātiem, kas arī nav slikti, tomēr daudziem nepieņemami. Tas ir cilvēku liktenis, kuru sūta Dievs, kurš nekad nevienam nedod atskaites par savu darīšanu.
Žēl, ka biedrība, mūsu saimnieks, no rokām izlaiž savu tiešo uzdevumu — sapulcēt kopā pēc iespējas vairāk mūs, neredzīgos ļaudis, jo ciemats celts tieši mums, lai mēs nebūtu tik atkarīgi no citiem.
Ar cieņu, Ida Kronberga, Rīga, Strazdumuižas ciemats.
