Vienu sarkanu rozi Cēsīs
Inga Kravale

«Nē, bez sievietēm nevar, organisms prasa...» Ar tik draisku atziņu iesākās Sieviešu dienas ballīte Cēsīs. Svētki, kuri, uz laiku mazliet piemirsti, nu atdzimst un iegūst jaunas krāsas.

2014. gada 7. marta pēcpusdienā LNB Cēsu TO daiļā dzimuma pārstāvēm pavisam droši bija jāzina tikai viens teikums: «Vienu sarkanu rozi.» Tā skanēja atslēgas vārdi, ar kuru palīdzību vērās durvis tematiskajai ballītei par godu 8. martam.

Sarkanas rozes kā košas piespraudes pie apģērba un sarkanas rozes kā vīriešu atzinības apliecinājumi dāmu rokās, sarkanas rožu ziedlapiņas starp peldošajām svecēm, un kaut kur fonā dzirdami dziesmas vārdi par puķēm vismīļākām, par rozēm tumšsarkanām. Vai esmu uzbūrusi pietiekami dzīvu bildi arī tiem, kas klāt nebija un šo kliņģeri nebaudīja?

Sakiet, kura gan sieviete neatmaigtu un nesajustos tā īpaši, ja stiprais dzimums sadūšotos viņām veltīt vārdus, kuri šajā vakarā nāca pār lūpām cēsiniekiem? Ieklausieties!

Viktors Zariņš: «Ja vēlies mainīt pasauli, mīli sievieti!»

Raimonds Cīrulis: «Aizmirstiet, ka pirmā sieviete bija Ieva, skaistākā sieviete — Kleopatra, gudrākā — Žorža Sanda! Pirmā un vienīgā, skaistākā un gudrākā sieviete sēž jums blakus!»

Ziedonis Mazūrs: «Mēs zinām, ka viņas spēj būt jebkas. Burves un raganas. Sievas un mīļākās. Spītnieces un žēlsirdīgās māsas. Liktenīgās un vienas vasaras ziedi. Bez viņām mēs nevaram!»

Un laikam jau, šo vārdu iedvesmotas, dāmas ļāvās ballītes burvībai, uzdrošinoties atklāt savus sapņus un uzticot klātesošajiem dažu labu savas dzīves noslēpumu. Skanēja vārdi: tango, lidošana, Parīze, ceļojums ar jahtu... Un kāpēc gan neatļauties kādu mirkli pasapņot?! Varbūt kāds šajā vakarā mūs, sievietes, ieraudzīja pavisam citā gaismā un pievienoja tai jaunu vērtību.

Bet ne jau tikai šī romantiskā nots ievibrējās marta ballītē Cēsīs. Azartisks dullums un gatavība izaicinājumiem starp mums bija jūtams ik brīdi. Ja no vīriem dažas atrakcijas prasīja veiklus pirkstus un skaļas balsis, tad sievietēm tika dota iespēja parādīt dāsnumu, šķiroties no sava apģērba atsevišķām detaļām, vai arī apķērīgumu, pēc iespējas meistarīgāk noguldot bankomātā, t. i., vīrietī «skanošo». Drosmi, savukārt, demonstrēja tās, kurām bija caur vīrieša bikšu staru veikli jāizripina nekas vairāk kā mandarīns. Bet ne jau visu var izstāstīt, lai paliek kāds cukurgrauds neziņas uz jūsu degungala. Ļaujiet saviem fantāzijas putniem lidot!

Mēs protam gādāt, lai svētki būtu, un protam arī svētkus svinēt. Tā gribētos teikt par aktīvākajiem Cēsu ļaudīm. Ja vajadzīgs, salātus griezīsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ja vajadzīgs, dziedāsim un dejosim līdz spēku izsīkumam. Šķiet, tas visprecīzāk raksturo cēsiniekus, tāda pilnīga atdošanās lietām un procesiem, kuri no sirds uzrunā. Turklāt ikviens var savu artavu dot kopīgajā darbā tieši ar to, kur jūtas spēcīgs.

Kā smejoties izteicās svētku idejas atbalstītāja Aija Rīvīte, tā jau mēs Cēsīs varam atvērt arī savu svētku aģentūru, jo mums ir savi fotogrāfi, galdu klājēji, pasākumu vadītāji un arī savs atrakciju organizētājs. Ko vēl vairāk? Pat nosaukums šai vīzijai marta vakarā tika izdomāts.

Jūs vaicāsiet — kāds gan? Vienu sarkanu rozi, protams! Un gaisā jau lidinās idejas nākamajiem svētkiem. Kāpēc gan ne?!