Cēsinieki dodas uz Alūksni pēc stāsta
Inga Kravale

Ir dzirdētas runas, ka Alūksne esot kapusvētku galvaspilsēta, jo tik plaši un krāšņi nekur citur šos, manuprāt, savdabīgos, bet mūsu tautai tik raksturīgos svētkus, nesvinot. Pret to man nav ko iebilst, tomēr šīm runām gribētos pievienot atziņu, ka Alūksne vienlaikus ir arī zaļo un mirdzošo ūdeņu karaļvalsts. Vismaz tajā saulainajā 22. maija dienā, kad cēsinieki apciemoja šo Vidzemes pilsētu, tā šķita, jo, kur vien vērsām skatienu, visur pretim atmirdzēja dīķīši, strūklakas un, protams, arī pilsētas sirdī mītošais Alūksnes ezers. Jā, šajā vietā tā vien gribējās noticēt, ka pat ūdeņi stāstus stāsta. Vēlāk izrādījās, ka arī pats Alūksnes nosaukums apliecina manu pieņēmumu, jo šim novadam piederošajā malēniešu dialektā vārds «olūksna» nozīmē neko citu kā mitru, ūdeņainu vietu.

Patiesi, Alūksne mūs, cēsniekus, sagaidīja viesmīlīgi. Par to rūpējās māte-daba un paši alūksnieši arīdzan. Sociālā rehabilitētāja Irēna Lāce atzina, ka, plānojot braucienu uz šo valsts ziemeļaustrumos esošo pilsētu, tika domāts par pēc iespējas lietderīgāka pasākuma realizēšanu. Un, ja ievērojam, ka pasākumā tika domāts gan par sportiskām aktivitātēm (nesen iegādātā šoudauna galda iemēģināšana), orientēšanās prasmju attīstīšanu (pilsētas iepazīšana), komunikācijas (iepazīšanās ar citas TO biedriem) un izglītošanas (kultūrvēsturisku objektu apmeklēšana gida pavadībā) uzdevumu realizēšanu, tad jāatzīst, ka mērķis tika veiksmīgi sasniegts. Man kā šīs sociālās rehabilitācijas tiešajai saņēmējai gribētos vēl pievienot arī savu personisko ieguvumu, kas nav mazsvarīgs un tāpēc pieminams.

Namamātes pienākumus Alūksnē uzņēmusies bija Kristīne Berkule ar savu komandu, kā ne reizi vien mēs to secinājām. Kristīne pārstāv LNB Balvu TO, kas apvieno Alūksnes, Gulbenes un Balvu novadus, un ir šīs organizācijas priekšsēdētāja. Šī būtu tā vispārzināmā un formālā informācija, taču par to šajā reizē nav stāsts. Tas drīzāk būs par ciemos novēroto un saklausīto. Par gandarījumu, ko sniedz paveiktie un realizētie projekti, par prieku tajos dalīties un sadarboties, par pozitīvo enerģiju, kas mudina ģenerēt jaunas idejas, par sapni nepārtraukti iet uz priekšu un nepadoties grūtību priekšā. Un noteikti tam jābūt arī stāstam par mīlestību pret savu dzimto pilsētu, jo tikai tā iespējams viesiem parādīt Alūksnes burvību tā, ka iebraucēji, paši nemanot, sajūtas Alūksnes savaldzināti. Ekskursija cauri pilsētai gida pavadībā, nesteidzīgs izbrauciens ar plostu apkārt Alūksnes ezeram un tajā esošajām četrām saliņām, leģendas un stāsti, par ko gan visu alūksnieši lepojas! Ernsts Gliks un Katrīna II, Elīna Zālīte un Andrejs Rastargujevs, Tempļa kalns un viduslaiku ordeņa pilsdrupas, Jaunā pils un parks. Šarmanti un tik pazīstami, jo mēs, mazpilsētiņu iedzīvotāji, visur esam vienādi, vēloties dalīties ar citiem priekā par savu dzimto zemes stūri.

Un tas, ka ciemošanās noslēgumā jautājumā par īstāko Latvijas centru cēsnieki un alūksnieši tomēr palika katrs pie sava, nekavēja izteikt abpusēju vēlmi sadarboties un šādos pieredzes braucienos doties arī turpmāk.

Sirsnīgi pateicības vārdi par viesmīlību lai ceļo no Cēsīm uz Alūksni!