Invalīde cīnās par asistenta pakalpojumiem

LA.lv

Kopš 2013. gada 1. janvāra Latvijas iedzīvotāji ar pirmās un otrās grupas invaliditāti savā pašvaldībā var saņemt valsts apmaksātus asistenta pakalpojumus.

Ministru kabineta noteikumi par asistenta pakalpojumu piešķiršanas un finansēšanas kārtību pašvaldībās šobrīd stingri regulē, cik stundas nedēļā asistenta pavadībā var apmeklēt ārstu, kora mēģinājumu vai iepirkties veikalā.

Otrās grupas invalīde Māra no Olaines to uzskata par invalīda tiesību pārkāpumu un cīnās par to, lai katrs pats varētu lemt, kurp un cik bieži doties asistenta pavadībā.

Pārslimotais ērču encefalīts olainietei Mārai atstājis smagas sekas. Viņai ir grūti staigāt, turklāt neiroloģisko problēmu dēļ viņai mazinājusies roku un kāju jutība, bieži zūd līdzsvars, tādēļ viņa var negaidīti pakrist.

Pēdējo reizi kritiens atmuguriski beidzās ar smadzeņu satricinājumu.

«Sapratu, ka man vajag palīgu, kas mani pieskatītu, lai man būtu vieglāk pārvietoties. No mājām līdz autobusa pieturai vien jāmēro divi kilometri, kas cilvēkam ar kustību traucējumiem nav viegli,» viņa stāsta.

Pagājušajā gadā sieviete VDEĀVK ieguva atzinumu, ka viņai nepieciešami asistenta pakalpojumi.

Olaines novada sociālais dienests tos piešķīra 160 stundu apmērā, un tika nolemts, ka Mārai tos sniegs viņas māsa, kura jau ir pensijā, par to no valsts saņemot 1,9 eiro stundā pirms nodokļu nomaksas.

Taču jau pēc dažiem mēnešiem Māra noslēgto līgumu lauza. Kādēļ tā?

«Mani neapmierināja tas, ka līgumā tiek norādīts, ka ārsts man jāapmeklē 20 stundas nedēļā, bet manas slimības dēļ tas nav jādara tik bieži. Tā vietā man būtu vajadzīgs vairāk laika neregulāriem pasākumiem, bet tiem nedēļā atvēlētas tikai 10 stundas,» nesaprot invalīde.

Viņa uzskata, ka invalīdam pašam jāplāno, kādiem pakalpojumiem izlietot piešķirtās stundas.

«Asistenta pakalpojumi taču domāti tam, lai atvieglotu dzīvi man, invalīdei, nevis tikai ķeksīša ievilkšanai,» viņa saka.

Mārai bija piešķirti valsts apmaksāti asistenta pakalpojumi līdz 10 stundām nedēļā neregulāriem pakalpojumiem, līdz 20 stundām nedēļā regulāriem ārstnieciskiem pakalpojumiem un vienreizējiem pakalpojumiem pēc nepieciešamības, bet ne vairāk kā līdz 40 stundām nedēļā.

Māra saņēmusi atbildi, ka «neatbilstības sociālā dienesta darbā ar konkrēto klienti nav konstatētas».

Viņa tomēr nedomā padoties, tādēļ vērsusies arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur viņas iesniegumu varētu izskatīt pusotra gada laikā.