Nodaļa — Latvijas Neredzīgo biedrībā
Pa pēdām cīši labiem cilvēkiem
Inga Kravale, Cēsu TO
«Ja vēlaties atpūsties no sirds, tad brauciet prom no mājām!» ar šādu nesen kādā radioraidījumā izdzirdētu padomu prātā, jūlija nogalē cēsinieki devās uz Latgali. Divu dienu ilga atpūta no sirds, tas taču izklausās vareni, vai ne?
Zināmā mērā šis brauciens biedrības ļaudīm bija kā eksperiments — kā ir ceļot tūrisma aģentūras vadībā, visas organizatoriskās lietas un programmas saturisko pusi uzticot profesionāļiem, pašiem tvert emocijas, jaunus iespaidus, vienvārdsakot, baudīt brīvdienas. Vai eksperiments izdevās? Tur katram būs sava atbilde, taču kopumā jāsecina, ka tas bija tā vērts.
Pirmās dienas atklājumi Rēzeknē
Reizēm šķiet, ka Latvija izbraukāta krustām šķērsām, ka neko jaunu vairs atklāt nav iespējams. Šis brauciens pierādīja, ka gluži tā nav. Pirmās dienas iespaidus smēlāmies Rēzeknē un apjautām, cik pilsēta rosīga un atvērta attīstībai. Latgales kultūrvēstures muzejā aplūkotais krājums — vēstures laika liecības, novadam raksturīgā keramikas kolekcija un tautastērpu izstāde — liecināja, cik krāsaini un bagātīgi Rēzeknes pusē savulaik dzīvots, ka saknes no pagātnes dzen asnus arī šodienas pilsētai.
Un, lai arī mums dažkārt šķiet, ka Latgale tāds nabaga brālis pārējiem Latvijas novadiem, tomēr cik gan daudz talantīgu cilvēku mūsu valstij devis šis nabaga brālis, cik dziļas ir kultūras un ticības tradīcijas. Tāpēc gribas teikt, ka, piesaucot nabadzību kā Latgalei raksturīgu, mēs esam ļoti pavirši, jo šodien tā uzskatāmi rāda, ka dzīvo līdzi laikam.
Spilgti to apliecināja arī ekskursijas maršrutā iekļautā Austrumlatvijas koncertzāle «Gors». Šī Latgales vēstniecība ir pirmā no pašiem pamatiem celtā akustiskā koncertzāle Latvijā. Skatījām plašākai publikai pieejamās telpas un ielūkojāmies arī māksliniekiem atvēlētajās. Lielajā zālē uznākot uz skatuves, Cēsu sievas uzsāka dziesmu «Vālodzīte», un zāles akustika dāvāja tik krāšņu skaņu, ka no saviļņojuma skudriņas skrēja pār muguru.
Zinot, ka sākotnējais koncertzāles nosaukums bijis «Zīdaste», gribētos vēlēt Latgales vēstniecībai skaistu un ilgu lidojumu, jo mēs, cēsinieki, no savas pieredzes zinām, cik atdzīvinoša pilsētas videi ir koncertzāles darbība — tā liek procesiem pilsētā ritēt straujāk un intensīvāk. Lai rēzekniešiem izdodas!
Brauciena nākamā pietura — Rāznas ezers un nesteidzīga atpūta tā krastos. Peldēšanās, brauciens ar laivu, zivju zupas baudīšana un vakarēšana ar dziedāšanu. Jāteic, šeit tika piedzīvota zināma eksotika, tāda kā atgriešanās trīsdesmit gadu senā pagātnē, taču, kā atzina daži ceļotāji — mēs nekad neko tādu nebūtu izbaudījuši, ja ne šis brauciens!
Krāsas Aglonā un Preiļos
Nākamās dienas agrā rītā piedzīvotais negaiss nenobaidīja, un cēsinieki devās tālāk. Kristus Karaļa kalns Aglonā pārsteidza ar savu izaugsmi. Koka skulptūru komplekss ar katru gadu kļūst arvien plašāks, sakoptāks un liecina ne tikai par cilvēku vēlmi godināt Dievu, bet arī par to, cik daudz paveicams, ja satiekas cilvēki ar skaistu ieceri un iespējām to piepildīt.
Tas ir stāsts par šī dārza radītājiem: koktēlnieku Ēriku Delperu un Stupānu ģimeni, kuras dzimtas īpašumā tapis šis dārzs un kuram nākamgad tiks svinēta jau desmitā gadadiena. Ja ir tāda iespēja un vēlme, dārzā var pavadīt visu dienu , iepazīstot dažādus Bībeles sižetus vai vienkārši atvēlot laiku sev un savām pārdomām.
Viens no brauciena atraktīvākajiem apmeklējuma objektiem bija Maizes muzejs, kurā baudījām stāstījumu par maizi un pusdienas latgaliešu gaumē. Uz galda tika celti suoleiti ogurči, špeks, zuoļu čajs ar madu, supeņš, guļbeitis ar zūsteiti voi kilbasu, kļockas, sipesnīks, šmakavceņa un, protams, ne jau tikai ēst bijām sanākuši — skanēja dziesmas un runas latgaļu mēlē, kuru saprast, mums, vidzemniekiem, bija zināms izaicinājums.
Ej, nu, saproti, čuilis būdams, kas tas tāds čičavnīks! Maizes muzeja gaisotne rādīja, šķiet, patieso Latgales ļaužu dabu — plašu sirdi un valodu, seno vērtību godā celšanu un savu vājuma mirkļu atzīšanu. Atvadoties ar dziesmu «Pie Dieviņa gari galdi», tā vien gribējās šajās mājās un dziesmā sajusto pamatīgumu, labdabību un vienkāršo cilvēciskumu paņemt līdzi, iesiet kabatlakatiņā kā ciemakukuli saviem tuvajiem.
Brauciena maršrutā nevarēja ignorēt arī Aglonas baziliku, vistālāk Austrumeiropā esošo katolicisma centru. Izrādās, senāk vietā, kur tagad atrodas bazilika, audzis biezs egļu mežs, no kura arī radies vietas nosaukums.
Vārds «egle» vietējā dialektā skan kā «agļa». Par Aglonas bazilikas apmeklējumu domājot, šķiet, katram tā ir citāda — vienam tas ir tūrisma apskates objekts, citam — svētvieta, kuru apmeklēt Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos 15. augustā, vēl kādam — miera osta, vieta, kur veltīt laiku pārdomām un ticībai, ka tiks uzklausīts, bet varbūt vēl kāds brauc vienīgi pēc bazilikas teritorijā esošā avota ūdens, kuram agrāk piedēvētas dziednieciskas īpašības.
Jau virzoties uz māju pusi, cēsiniekus gaidīja kāda īpaša tikšanās ar bērnības pasauli. Šajā gadījumā tā atradās Preiļos Jeļenas Mihailovas radītajā Leļļu muzejā. Iepazīstoties ar leļļu radīšanas procesu un jau gatavajām lellēm, kuras visas kā viena ir autores oriģināldarbs, ceļotājiem tika piedāvāts pašiem uz mirkli pārvērsties kādā pasaku tēlā — princesē vai karalienē, brašā musketierī vai ķēniņā.
Kad tad vēl, ja ne tagad — sprieda cēsinieki, un pēc mirkļa jau viņus nevarēja pazīt. Kuplas kleitas, krāšņas parūkas un cepures darīja tik pazīstamos cilvēkus pavisam svešādus, tomēr tik lielu aizrautību un prieku par savu pārtapšanu bija vērts piedzīvot. Varbūt kāds no ceļotājiem beidzot izsapņoja sapni, kā tas ir — nokļūt pasakā.
Esot tāds ticējums — ja ekskursijā dodas labi cilvēki, tad arī laika apstākļi viņus saudzējot. Par spīti lietainajai vasarai, šīs divas brauciena dienas patiesi tika dāvātas kā saulaini siltas, lietus brāzmas atstājot uz naktsguļas laiku. Un tur vairs šaubu nav — divas dienas Latgalē pavadīja tikai un vienīgi «cīši lobi cilvāki».
