Sociālo rehabilitāciju Liepājā paceļ jaunā līmenī
«Kursas Laiks»
Liepājas Neredzīgo biedrība ar tās valdes priekšsēdētāju Māri Ceiruli priekšgalā un lielu pulku atbalstītājiem ir paveikuši to, kam, šķiet, vēl līdz pēdējam brīdim ticēja vien pats biedrības vadītājs — ir pabeigta sociālā rehabilitācijas centra «Dvēseles veldzes dārzs» dzīvojamā māja. «Jā, daudzi neticēja, ka šis būs iespējams,» tikko pēc svinīgās lentes pārgriešanas smejas M. Ceirulis. Pirms trīs gadiem, kad pirmo reizi biedrības biedri pielika roku mājas pamatiem, kolēģi viņam teikuši: «Šajā zālē, šajā bardakā — ko tu te esi izdomājis?» Tomēr pašam idejas iniciatoram apņēmība nav sašūpojusies ne uz brīdi. «Šajā darbā nav savtīguma. Es to visu daru cilvēkiem,» saka vadītājs un uzsver, ka bez palīgiem tas nebūtu bijis iespējams.
Pieslēdzas laikā
Centrs «Dvēseles veldzes dārzs» Ziemupē ir radīts, lai cilvēkiem ar invaliditāti nodrošinātu sociālu rehabilitāciju. «Nelaimēs cietušajiem sākas lielas krīzes un depresijas. Dzīvei pazūd jēga, cilvēki sāk dzert un slīgt citās atkarībās. Tāpēc ļoti svarīgi ir savlaicīgi pieslēgties un sniegt palīdzīgu roku,» centra galveno misiju iezīmē M. Ceirulis. Viņš zina, ka atlabšanas laikā milzīga nozīme ir arī dabas skaistuma izziņai. «Šeit var redzēt, kā aug zemenes, nogatavojas ķirši un zied ābeles — visu to, kas cilvēkiem pilsētvidē nav pieejams.»
Nākamais solis ir — darboties praktiski. Plašajā apkaimes teritorijā biedri ierīkojuši augļu koku dārzu, zemeņu un kartupeļu vagas, krāšņumaugu dobes.
«Šeit ir darba iespējas: sēt, ravēt, vest zemi, rakt, stādīt, novākt ražu. Visu šeit dara paši cilvēki, visu pēc iespējām. Cilvēki jūtas gandarīti un ir fiziski pastrādājuši. Vēlamies sniegt sajūtu, ka dzīvē nekas nav apstājies un kaut ko var reāli uzlabot.»
Izstrādās programmas
Tikko atklātajā dzīvojamajā mājā, kas būs domāta visiem invalīdiem, ne tikai Liepājas Neredzīgo biedrības ļaudīm, vēl neviens nedzīvo. Telpas izrādot, M. Ceirulis uzsver — bija svarīgi ēku veidot tā, lai arī cilvēkiem ratiņkrēslos būtu iespēja ērti un droši pārvietoties pa telpām, kā arī izmantot tualetes un dušas. Pirmais ēkas stāvs ir vairāk paredzēts cilvēkiem ratiņkrēslos, tomēr ar pacēlāju arī ratiņus viegli varēs transportēt uz otro stāvu. Lejā atrodas istabiņas, duša, katlumāja, pagrabs, kamīnzāle, virtuve un arī dežuranta telpa. Katrā istabā ir poga, ar ko, ja paliek slikti, var izsaukt dežurantu. Pagaidām centrā ir 15 gultasvietas, bet ar laiku, ja būs pieprasījums, skaitu plānots palielināt. Otrajā stāvā līdz ar istabiņām ir kopīgs atpūtas stūrītis, kas izved uz terasi.
Kopš centrs piedāvās diennakts uzturēšanos, biedrības komandai padomā izstrādāt vairākas rehabilitācijas programmas. «Būs īsākas programmas un arī garākas — cilvēkiem, kuri tikko ieguvuši invaliditāti un nonākuši krīzes situācijā, jo tad jāreaģē steidzīgi.» Šādi piedāvājumi ir nepieciešami, jo Liepājas Neredzīgo biedrībā vien ir vairāk nekā 360 cilvēku ar invaliditāti. Līdz šim biedrību uzturējuši ziedojumi, tomēr dzīvojamās mājas komunālās un cita veida izmaksas liks domāt par finansējuma piesaisti, norāda M. Ceirulis.
Dziedē sirds rētas
Netālu no mājas ir neliels dīķis. To iecerēts paplašināt un izveidot par visiem pieejamu peldvietu. «Ļoti daudziem ir pamatīga psiholoģiska barjera, un viņi nespēj rādīties publikai ar saviem fiziskajiem defektiem. Cilvēki ar invaliditāti šeit var justies droši — noģērbties un pasauļoties,» centra teritoriju izrāda saimnieks un, norādot uz tukšākiem laukumiem, stāsta par tālākajiem plāniem: «Šeit ir plānotas kempinga mājas ģimenēm, bet šajā pusē — pirts, sanitārais mezgls un telšu vietas.»
Nonācis līdz augļu koku dārzam, M. Ceirulis pastāsta amizantu gadījumu: «Kāda saimniecība mums bija gatava ziedot trīs jērus, lai tie te dārzā zālīti apgrauž, tomēr, kad atklājām, ka viņiem garšo arī krūmiņi, pārdomājām un palikām bez jēriem.»
Tālāk ceļš ved uz Sajūtu parku. Tur smaržo ziedi un garšaugi, sadīgusi labība. Viss iekārtots un paredzēts tā, lai apmeklētāji varētu baudīt aromātu un sajust tekstūru. Pašā parka vidū atvēlēta vieta strūklakai, lai neredzīgie varētu klausīties un arī labāk orientēties. «Vēl jāatrisina problēma ar celiņiem. Nav tik veiksmīgi, kā mēs gribējām. Norakām, uzbērām granti, bet jūtams, ka ratiņkrēslos sēdošajiem nav tik labi,» norāda M. Ceirulis. Savukārt, pastaigu mežā top baso pēdu taka, kas būs sadalīta vairākos septiņus metrus garos posmos — katrs tiks aizpildīts ar atšķirīgu materiālu: oļiem, šķembām, čiekuriem un asfaltu. Arī to veido cilvēki ar invaliditāti.
Piemirst tabletes
«Pirms trīs gadiem bija maz cilvēku, kuri ticēja, ka kaut kas te var iznākt, jo apkārtne bija gaužām noplukusi,» saka Liepājas Neredzīgo biedrības biedre Zoja Smirnova, un viņai pievienojas kolēģe Solveiga Vildmane. Abas deg nepacietībā brītiņu padzīvot jaunatklātajā mājā. Līdz šim uz Ziemupes centru braukušas palīdzēt āra darbos. «Mēs kā neredzīgi cilvēki maz ko varam darīt. Lasījām tēju un to žāvējām. Lobījām pupas. Tepat arī aug pīšanas klūdziņas, pašas tās novācām un uzpinām groziņus. Šodien centram uzdāvināju paplāti, ko uzpinu,» saka Z. Smirnova, kurai ir vairāk nekā desmit gadu pieredze pīšanā.
Aprīlī un maijā 300 cilvēki ir brīvprātīgi braukuši un strādājuši centra apkaimes labiekārtošanā, priecājas projektu vadītāja Vēsma Cibule. «Cilvēki šeit ļoti atveras. Mums bija gadījums — atbrauc sieviete un saka, ka nezina, kā un cik daudz varēs pastrādāt, jo slikti jūtas, turklāt viņai piecas reizes dienā tabletes jādzer. Pēc šeit pavadītas dienas vakarā viņa priecīga saka, ka pilnīgi bija aizmirsusies, pat par zālēm nedomājusi,» priecīga ir V. Cibule.
