Septembris — dzejas mēnesis

Mātes sirds gaida

aizvadot bērnus pasaulē plašā,

paliek tukšs pagalms un māja;

ātrāk par vēju izaug bērni,

kas vakar vēl nerātni skrēja;

māte neskaita dienas un naktis,

kad nomodā pie šūpuļa rītausmu gaidot.

bet tagad tik ļoti ilgojas māmuļas sirds

pēc solīšiem maziem, kas pagalmā skrien...

kurp gan dzīve katru aiznesusi

un kad atkal pilns būs pagalms mans...

māte nepagurstot ceļa galā gaida...

pār rūpju izvagoto seju

lēni izžūst rasas pērle...

tagad laiks vairs nesteidz skriet

un dienas daudz lēnāk iet...

nogurusi no rūpju pilnās gadu nastas,

mātes sirds gaida kad pārnāks

vienalga, lai kāds arī būtu —

bet viņas lolotais bērns;

māte gaidīs vienmēr —

kad citur negaidīs vairāk neviens...

/Daiga Akmentiņa/