Jūrmalā, janvāra sākumā atklāta gleznu izstāde «Ar ticību pa dzīvi ejam», kurā ir apkopoti 35 darbi, kurus aizvadītā gada laikā uzgleznojuši vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, kas ilgu laiku nebija turējuši rokā pat zīmuli. Kā atzīst autori, grūtākais uzdevums bijis pārvarēt šaubas, bet, kad tas izdevies, gandarījums bijis liels. Kauguru kultūras centrā trešdien gaisā virmoja pavisam vasarīgs noskaņojums. No 35 gleznām ikvienu uzrunāja ziedi, saule un jūra. Paši autori gan savus darbus tā īsti nemaz nav redzējuši, jo ir vājredzīgi vai neredzīgi.

Žanete, kura redzi pirms daudziem gadiem zaudējusi pavisam, uzgleznojusi saullēktu un bilst, ka galvenais ir šo ainavu iztēloties. Saglabāt kompozīciju palīdzējis pedagogs un dažādi palīglīdzekļi. «Mani apsēdināja un parādīja, kur ir papīra lapa. Es ar rokām pārbaudīju, cik ir garums, cik platums, un mēģināju iztēloties uz lapas savu ideju. Tad ar rokām savietoju to uz papīra,»  norāda projekta dalībniece Žanete Hartmane.

Visgrūtāk gleznošana padevusies tiem projekta dalībniekiem, kuri krāsas savā dzīvē nav redzējuši. Arī daudzi vājredzīgie sākotnēji bijuši diezgan skeptiski noskaņoti, tomēr tagad ir gandarīti, ka pārvarējuši šaubas. «Es sajaucu krāsas. Es gribēju ēdelveisu taisīt, bet iznāca sarkana krāsa, bet citādi ir labi,» norāda projekta dalībniece Brigita Andersone. «Arī klintis taisot es īsti nezināju. Man tomēr ir pirmā grupa. Es domāju, kas nu būs. Kādreiz es strādāju kultūras namā un varēju to darīt [gleznot], bet tagad... nekā, man likās, ka viss... bet redz, ka uztaisīju un gribējās vēl,» pauž Andersone.

«Katram, man tā liekas, ir tāda iekšēja dzirkstelīte. Tā dzirkstelīte jau nezūd. Tā dzirkstelīte uzliesmo, kādreiz pat ar tādu spēcīgu liesmu, un tam ir arī turpinājums,» norāda projekta dalībnieks Boriss Zuševics.

Ideja par gleznošanu esot aizgūta no Balvu neredzīgo biedrības, tomēr ar to vien vēl šķitis par maz. Tāpēc līdzās gleznām izstādē apskatāmi arī Latvijas Neredzīgo biedrības Jūrmalas nodaļas dalībnieku gatavotie izstrādājumi papjēmašē tehnikā, kā arī rotas. «Būtībā rotas mums bija kaut kas pilnībā jauns, jo tas ir kopdarbs. Kaut ko var darīt arī pilnībā neredzīgs cilvēks, bet kaut kas ir jādara tam, kurš redz. Bet tas bija kaut kas jauns, jo viss būtībā notika, balstoties uz tausti,» saka projekta koordinatore Iveta Vilka.

Izstāde, kurai ir dots nosaukums «Ar ticību pa dzīvi ejam», Kauguru kultūras centrā būs apskatāma līdz 30. janvārim.