Armands Dīriņš

15. marta saulainajā pēcpusdienā Rīgā, Braila ielā 5 notika pēdējā lekcija projektā «Iedvesma jauniešos». Projekts norisinās Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta

«Jaunatnes organizāciju kapacitātes stiprināšanas konkursa» ietvaros.

Šoreiz lekciju vadīja Rīga TV24 raidījuma «Rampas ugunis» vadītājs, mūziķis, grupas Z-Scars dalībnieks Andris Kivičs. Nodarbības tēma bija «Radošās industrijas Latvijā».  Sākumā jaunieši stāstīja par saviem sapņiem un vēlmēm, kuras viņi gribētu piepildīt tuvākajos piecos gados. Turpinājumā Andris dalījās savā dzīves pieredzē. Viņš trenējās basketbolā kopš 8 gadu vecuma, 16 gados jau bija profesionāls basketbolists un ar to pelnīja naudu. Piedalījies arī Latvijas U16 un U18 izlasēs. 19 gadu vecumā viņa basketbolista karjera sabruka, kad Andris guva smagu kājas traumu. Tieši šajā laikā, guļot pus gadu gultā, viņš pašmācības ceļā apguva ģitārspēli. Andris stāsta, ka ir kaut kāds procents talanta, vēlmes, bet bez melnā darba sasniegt neko nevar.

«Man padodas sacerēt vienkāršas melodijas. Dziesmu vārdi ir ņemti no patiesiem dzīves notikumiem. Tās ir tēmas, kas vijās cauri katra cilvēka dzīvei. Savas muzikālās darbības sākumā ir jāsaprot, kādā žanrā tu darbosies, ko tu gribi uzrunāt, ko pateikt. Tas, kas maksā miljonus, ko neviens nav «izkodis», ir patiess pārdzīvojums. Cilvēki to kaut kā jūt.»

Andris atklāj, ka viņa grupa Z-Scars radusies stāvot rindā pēc alus. Pēc traumas vēl uzspēlējis strītbolu, mači beigušies, stāvējis rindā un dungojis. Aiz muguras čalis prasījis, kas tas par gabalu, ko viņš dungo, vai prot spēlēt ģitāru? Tas bijis saksofonists Artūrs. Artūrs pastāstījis par vēl dažiem paziņām, kuri kaut ko spēlē. Nolēmuši savākties un izveidot grupu. «Sākām kopā mēģināt piecas dienas nedēļā pa piecām stundām. Trenējāmies pus gadu, tad piedalījāmies jauno grupu konkursos. Uzvarējām divus konkursus, izsūtījām savus diskus uz visiem kultūras namiem, domājām, nu tik būs, bet nebija nevienas atbildes. Mums sākās depresija, pus gadu nesatikāmies. Uz šīs depresijas pamata sacerēju pirmo Z-Scars albumu. Atkal sākām mēģināt, ierakstījām albumu, pēc gada vinnējām muzikālo banku. Tas bija tāds laiks, kad viss sanāca, trāpījām savā laikā, tagad tādas dziesmas neatbilst laikmetam.»  Mākslinieks skaidro, ka visi grupas dalībnieki paralēli kaut kur mācījušies vai strādājuši. Viņš pats strādājis sporta zālē par treneri, jo pēc izglītības ir sporta skolotājs. Ģitārists Jānis Sokolovs kļuvis par «loru» (otolaringologu)  bērnu slimnīcā, Artūrs Koris strādā par kardiologu Stradiņu slimnīcā.

 «Atceros, kā gājām uz radio SWH pie Arta Volfa, lūdzāmies, lai viņš ieliek mūsu dziesmas rotācijā. Tagad dzīvojam brīnišķīgā laikā, kad vairs nav jāpielien kādam radio programmu direktoram. Varam uztaisīt facebook lapu, ielikt mūziku, saaicināt draugus, noreklamēt par 10 dolāriem, ielikt youtube.»

Mūziķis, runājot par dziedātāju konkursiem, apgalvo, ka svarīgi ir palikt cilvēku atmiņā, nav jābūt nenormāli talantīgam.

«Jābūt tādam, kāds tu esi, un īpašam. Vai tu esi īpašs, nosaka publika. Esmu bijis daudzās žūrijās, domājis, kurus dalībniekus vispār atceros, kuri mani saviļņojuši. Galvenais mūziķa uzdevums ir izraisīt žūrijā, klausītājos, sabiedrībā emocijas, izklaidēt viņus.»

Izskan jautājums viesim, vai Latvijā nav pārāk maz iedzīvotāju, lai vispār iegūtu pienācīgu klausītāju skaitu?

«Uz mūsu koncertiem nāk tās pašas meitenes, kurām tolaik bija 20 gadi, un tagad ir ap 30. Mēs spēlējam vecās dziesmas. Man patīk Freda teiktais, ka jaunas dziesmas sacer tikai tie, kuriem ir sliktas vecās. Man ir jaunas dziesmas, bet nevienam neinteresē, kāda ir Z-Scars dziesma, katram šādam projektam ir savs laiks. Tagad saceru dziesmas arī citiem mūziķiem.»

Klausītāja jautā: Kā jūs nonācāt līdz televīzijai?

«18 gadu vecumā piedalījos diktoru konkursā. Kopā ar vēl vienu čali konkursu vinnējām, bet, saņēmuši paziņojumu par algu, bijām šokā, domājām, ka trūkst vienas nulles. Tā bija pirmā saskarsme ar televīziju. Man ļoti patīk runāties, bija sapnis par savu sarunu raidījumu. Parādījās kanāls Rīga TV24. Notika sarunu raidījuma vadītāja atlase, iedeva man novadīt raidījumu, no kamerām man bail nebija. Tā nokļuvu televīzijā.» Andris stāsta, ka pārliecību par sevi devis profesionālais sports. Televīzijā svarīgi esot labi izskatīties un pārliecinoši runāt. Tas, ko tu runā, neesot tik svarīgi, jo cilvēki no satura uztver nelielu daļu. Savā televīzijas raidījumā viņš paguvis nointervēt ap 700 cilvēku. Raidījuma panākumu atslēga ir atšķirīga intervēšanas pieeja, ļaujot cilvēkam  stāstīt, nevis uzbrūkot viņam, piemēram, ja tas ir politiķis.

Vēlreiz uzsvēris, ka visi panākumi nāk ar lielu darbu, Andris uztaisa kopīgu foto ar jauniešiem un steidzas prom uz televīzijas tiešraidi. Jauniešiem šajā projektā vel atlicis noslēguma pasākums marta nogalē. Tajā atskatīsimies uz projekta norisi, apspriedīsim ieguvumus, nākotnes plānus. Būs tapis arī projekta buklets, kas tiks izmantots reprezentatīvos nolūkos, lai stāstītu par LNB jauniešu organizāciju. Paldies LNB projektu vadītājai Sandrai Smonai par saturīgo projektu un ieguldījumu!