Aleksandra Svilāna krājumā ir vairākas personīgi nozīmīgas un Latvijas Neredzīgo biedrībai svarīgas gadskārtas:
— 2019. gadā aprit 73 gadi kopš iestāšanās biedrībā;
— 61 gadu nepārtraukti ievēlēts LNB vadības institūcijās: sākot ar 1951. gadu, kad kļuva par jaundibinātas biedrības struktūrvienības «Skolēnu, studentu un pedagogu
pirmorganizācija» priekšsēdētāju, līdz pat 2012. gadam, kad beidza darbību Strazdumuižas organizācijas valdē;
— 36 gadus (no 1956. līdz 1992. gadam) LNB Centrālās valdes loceklis;
— kopš 1946. gada 16 kongresu delegāts;
— 25 gadus (no 1961. līdz 1986. gadam) veica LNB CV priekšsēdētāja pirmā vietnieka pienākumus, sasniedzot ilggadības rekordu, ko diez vai kādam drīzumā izdosies atkārtot.
Aleksandra Svilāna dzīve bijusi bagāta dramatiskiem notikumiem, kuros vajadzēja rast sevī spēku, lai panāktu iecerēto. Bet grūtībās mēdz veidoties spēcīgas personības.
Dzīves stāsts aizsākās Rēzeknes apriņķa Varakļānu pagasta «Neaizmirstulēs» 1927. gada 25. augustā, kad Svilānu ģimenē vecākajiem brāļiem pievienojās pastarītis Aleksandrs. Bērnības laika atmiņās ir ikdienas pienākumi, piemēram, gana gaitas. Audzinot bērnus labam darba tikumam, toreiz mēdza teikt — padari darbu tā, lai pašam nav jākaunas! Tad pienāca laiks apgūt pamatizglītību Varakļānu 1. pagasta skolā un ģimnāzijā. Krasu pavērsienu dzīvē ienesa nelaimes gadījums 1944. gada oktobrī, kad iegūta acu trauma un 18. dzīves gadā pilnīgi zaudēta redze. Tas bija pamatīgs ierastās lietu kārtības satricinājums, kas lika pārskatīt priekšstatu par dzīves aicinājumu un ieraudzīt savu vietu pasaulē. Taču gribasspēks un jaunības dzīvesprieks neļāva nodoties izmisumam.
Lai turpinātu mācīties, 1945. gada rudenī Aleksandrs pārcēlās uz jaundibināto Rīgas Neredzīgo bērnu vidusskolu. Tur viņš atrada draugus un domubiedrus. Jau tad aktīvākie skolēni centās paši organizēt savu dzīvi. Skolēnu komiteja, piemēram, sestdienu vakaros organizēja ballītes, kurās draudzējās ar dažu Rīgas vidusskolu skolēniem, tā veicinot neredzīgu cilvēku integrāciju sabiedrībā un sabiedrības izpratni par viņiem.
1950. gadā vidusskolas pirmā izlaiduma absolventu vidū bija arī Aleksandrs. Vēlēšanās iegūt augstāko izglītību ir nepārvarama, un 1952. gadā viņš iestājās LVU Ekonomikas fakultātes dienas nodaļā, kuru pabeidza 1957. gadā. Tad arī sākās tradīcija, kura turpinās vēl šodien — 1952. gadā Aleksandrs Svilāns kopā ar domubiedriem, kuriem arī interesēja informācijas aprite par neredzīgu cilvēku dzīvi, organizēja žurnāla «Rosme» izdošanu Braila rakstā. Tekstus rakstīja ar tāfeli un grifeli.
Aleksandrs ir žurnāla nosaukuma autors, atvasinot to no vārda «ierosme». Žurnālam iznāca 17 numuri, tad 1957. gadā Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes prezidijs pieņēma lēmumu par biedrības preses drukātā izdevuma turpmāku iznākšanu. Šo vēsturisko faktu no mūsu lasītājiem šķir jau daudzi gadu desmiti, bet žurnāls turpina iznākt vēl joprojām.
Paliekoša vērtība ir arī Aleksandra ieteiktajiem redzīgo- Braila raksta balsojuma biļeteniem, kas dod iespēju neredzīgiem biedrības biedriem neatkarīgi piedalīties aizklātos balsojumos.
1957. gadā Aleksandrs Svilāns piekrita veikt Centrālās valdes uzticētos pienākumus — strādāt par biedrības Cēsu Mācību ražošanas darbnīcu (vēlāk — uzņēmuma) direktoru. Drīz vien pēc stāšanās amatā viņš uzsāka darbnīcu pārveidošanu par tā laika prasībām atbilstošu mācību un ražošanas uzņēmumu ar ievērojamu darbavietu skaitu redzes invalīdu nodarbināšanai un rehabilitācijai. Viņš panāca gruntsgabala
piešķiršanu un kopīgi ar biedrības CV organizēja uzņēmuma ražošanas un dzīvojamo ēku celtniecību. 1440 redzes invalīdi. Visi neredzīgie un vājredzīgie, kuri gribēja un spēja strādāt, tika nodrošināti ar darbu. Uzņēmumos ražotās produkcijas un iegūtās peļņas gada apjoms palielinājās 15 reizes. Tas ļāva simtkāršot izdevumus veselības un sociālajai aprūpei, kultūras un sporta darbam, kā arī ieguldīt līdzekļus ārpus biedrības, kas atbilda neredzīgo un vājredzīgo cilvēku interesēm, piemēram, neredzīgo pansionātā Rīgā vai 5. bērnu sporta skolā.
Biedrība piedalījās arī vairāku sanatoriju, atpūtas namu un veco ļaužu pansionātu celtniecībā. 15 gadus (kopš 1976. gada) biedrība finansēja arī pēc Svilāna iniciatīvas izveidotās Redzes aizsardzības zinātniskās pētniecības laboratorijas darbību.
Aleksandru allaž interesējusi valsts un vietējā līmeņa normatīvo aktu pilnveide, kas skar neredzīgu cilvēku intereses. Piemēram, savā laikā viņš ir iesniedzis priekšlikumus pensiju likumam, kas tika izstrādāts neilgi pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Lielāko daļu priekšlikumu deputāti atbalstīja. Arī LNB statūti pastāvīgi ir uzmanības lokā — lai tie nebūtu pretrunā likumiem un veicinātu jēgpilnu darbību biedrības institūcijās. Viņa attieksme pret dzīvi vēl arvien ir tāda pati kā biedrības uzplaukuma gados: «Ja redzam nebūšanas, kas attiecas uz neredzīgo un vājredzīgo cilvēku dzīves kvalitāti, tad nebūsim iecietīgi pret tiem, kas pie šīm likstām ir vainojami.»
Par svarīgāko savā daudzpusīgajā, paliekošajā veikumā Latvijas neredzīgo cilvēku labā Aleksandrs Svilāns min faktu, ka 25 gadus ir bijis kompetents par darbavietu skaita organizēšanu neredzīgo un vājredzīgo cilvēku nodarbināšanai biedrības uzņēmumos.
Aleksandra Svilāna mūža devums ir darbs, kas bijis noderīgs citiem un pašam devis gandarījumu. Par nopelniem Latvijas labā 2002. gadā Aleksandrs Svilāns apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba goda zīmi.
Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”
Autors: Pēteris Locāns
Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa
