Armands dzimis 1968. gada 18. novembrī. Mūsdienu Latvijā šis datums ir svētku diena, plīvo karogi un skan salūta dārdi, bet Armanda bērnībā ģimene viņa dzimšanas dienu svinēja ar lielu piesardzību — lai tik padomju režīmu uzraugošās institūcijas vai vienkārši kaimiņi nepadomātu, ka tiek atzīmēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Svinēt dzimšanas dienas nevienam aizliegt nevarēja, tādējādi tās aizsegā vienmēr arī pieminēja Latvijas valsts dibināšanu. Tas jo īpaši svarīgi bija Armanda tēva brālim, kurš par «buržuāziskās» Latvijas propagandēšanu padomju izsūtījumā bija pavadījis vairākus gadus.
Armands ir dzimis Rīgā, un viņa bērnība un pusaudža gadi pagāja Grīziņkalna rajonā. Tā nu bijis īstens Grīziņkalna puika. Ne velti Armanda iecienītākā grāmata bija Jāņa Grīziņa sarakstītā «Vārnu ielas republika». Arī pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu vēl joprojām skatoties ar lielu aizrautību. Visas viņa bērnības aktivitātes
sākās mājas pagalmā, kurā spēlējuši «kariņus», tad tās pārcēlās uz Grīziņkalna parku, kur ziemās slēpojis un braucis no kalna ar ragavām, vēlāk jau uz blakus esošo «Daugavas» stadionu, kad iestājies vieglatlētikas grupā pie trenera P. Brūvera. Šis stadions bija viena no galvenajām treniņu vietām tālākajā Armanda sporta dzīvē.
Strazdumuižas skolā Armands ieguvis pamatskolas un vidusskolas izglītību. Skolas laiku atceroties ar pozitīvām atmiņām, jo mācību procesu vadīja tādi pedagogi kā V. Kalniņa, A. Štrāle, V. Vīksna un daudzi citi, bet skolas sporta dzīvi vadīja skolotāji A. Lutkevics un M. Zēberga. Tieši viņu vadībā pārstāvējuši skolu dažādu tā laika padomju republiku sacensībās.
Vieglatlētikai pievērsies tādēļ, ka tā vislabāk padevās. It īpaši sprinta disciplīnas 100 un 200 metru distancēs, bet tas, protams, ir nepieciešams tāllēkšanai. Lai nodrošinātu labu rezultātu, ir vajadzīgs labs, ātrs ieskrējiens.
Tā Armands gan skolas mērogā, gan arī vēlāk «Daugavas» stadionā sāka specializēties tieši tāllēkšanai. Trenēšanās prieku un motivāciju deva gandarījums par sasniegtajiem rezultātiem, kā arī labā fiziskā sagatavotība un pašsajūta. Nepieciešamība pēc fiziskās slodzes un aktīva dzīvesveida ir saglabājusies vēl šodien, tā izveidojusies par neatņemamu Armanda dzīves sastāvdaļu. Joprojām skrienot krosus, daudz nodarbinot savu ķermeni un līdzvērtīgi pielīdzināms olimpiskajai kustībai. Neviens cilvēks nav vainīgs, ja piedzimis ar fizisku vai garīgu nepilnību
vai dzīves laikā ieguvis nelabojamu fizisku defektu. No tā neesam pasargāts neviens. Mēs visi gribam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Armands domā, ka lielākā daļa pasaules to jau saprot. Arī Latvijā šodien šī izpratne ir ar daudz augstāku kvalitāti nekā 1992. gadā, kad risinājām birokrātiskus jautājumus par braucienu uz Barselonu.
Bez vieglatlētikas Armands kādu laiku bija oficiāli iestājies džudo cīņas skolā, bet aptrūkās laika visam, un pēc gada to pameta.
Ārpus sporta aktuālas bija mācības LU Juridiskajā fakultātē un darbs sadzīves līdzekļu iegūšanai. Diemžēl augstskolā Armands pabeidza tikai trīs kursus, jo bija ģimenes pieaugums, iztikas līdzekļi nelieli, naudas mācībām nepietiekoši. Sācis strādāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Juridiskajā departamentā
par vecāko referentu. Esot arī izmēģinājis spēkus Rīgas 93. vidusskolā par skolotāju, bet tad uz trim gadiem pārcēlies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē. Atgriežoties atpakaļ, nejauši ieraudzījis AS «Lido» Personāla daļas darba sludinājumu. Strādājot tur vēl joprojām, tikai Vācijas filiālē.
Armands ir pagodināts par LNSS novērtējumu un nominēšanu iekļaušanai grāmatas «Klusie vēstures veidotāji» saturā. Zina, ka ar savu piemēru var motivēt pozitīvi
rīkoties gan savus līdzcilvēkus, gan jaunākās paaudzes.
Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”
Autors: Artūrs Būda
Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa
