Mirkļi mijas, mirkļi mainās.
Mirklis mirgo maijpuķītēs mazās.
Laima Locāne

Laimu es zinu jau sen, bet tā pa īstam dzirdēju tikai tad, kad mēs tikāmies, lai viņa man stāstītu savu dzīvi. Katrs, kurš piedzīvojis ko līdzīgu, zina, ka tas nemaz nav tik viegli. Visa dzīve jāsaspiež kopā, jāizvelk tas, ko gribas izstāstīt, jāpaslēpj pārējais. Jo visu jau nevar. Tam nepietiek ne laika, ne vietas grāmatā. Spēka tam arī nepietiek. Lai pateiktu, kas ir Laima, jādzird viņas stāsts un jāķer brīži, kad stāstos viņas balss kļūst silta un sejā parādās smaids. Un tā kļūst silta, kad Laima stāsta par bērniem — par Ingu, Mārtiņu un Anniju. Smaida, kad piemin vīru Pēteri. Gaisma ir arī viņas stāstos par vecmāmiņu, un vēl Laima mirdz, kad runā par savām grāmatām. Bet tagad visu pēc kārtas.
Laima Locāne piedzimst kā Laima Silinberga 1963. gada 19. oktobrī Rīgā. Aug viņa pie vecmāmiņas Ilzenes ciemā, Alūksnes pusē, un aug tuvu dabai, tuvu grāmatām. Bērnībā Laima redz labāk, līdz ar to spilgtākās atmiņas Laimai ir tieši no bērnības. Vecmāmiņa ir liela grāmatu mīļotāja, bēgļu gaitās daudzas no tām pazudušas, bet vecmāmiņa pērk jaunas, tai skaitā bērnu grāmatas. Laimai atmiņā palikušas Margaritas Stārastes grāmatiņas, kā arī Kārļa Skalbes un Friča Bārdas dzejoļu grāmatas. Vecmāmiņa Laimai ir ļoti mīļa, viņa pat lauku darbos vienmēr atradusi laiku, lai Laimu, mazo fantazētāju un sapņotāju, uzklausītu. Jau pieaugusi Laima vecmāmiņai velta dzejoli un visu mūžu glabā viņu siltās atmiņās.

No 1971. gada līdz 1984. gadam Laima mācās Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. Pirmais gads skolā nav viegls, jo bērnudārzā nav gājusi, bet te pēkšņi veselu nedēļu jāpaliek svešā vietā kopā ar citiem bērniem. Bet ar jauno dzīvi Laima aprod, pielāgojas un kopumā par skolas gadiem var teikt tikai labu. Laima mācās lasīt redzīgo rakstā, lai gan lasīšana sagādā grūtības — viņa lieto lupu vai teleskopiskās brilles. Dažreiz klasesbiedri palīdz, ja jālasa garāki paragrāfi. Mājās priekšā lasa vecmāmiņa vai mamma. Braila rakstu Laima apgūst pati, jo apzinās, ka tas dzīvē būs nepieciešams — redze tomēr pakāpeniski kļūst sliktāka. Laimai padodas sacerējumi, vecmāmiņa viņu mudina rakstīt, tomēr par dzejnieci Laima skolas laikā vēl nekļūst. Uzraksta vien dažus dzejoļus pionieru vienības konkursiem. Vasaras brīvlaikos Laimai patīk rakstīt un fiksēt laika apstākļus.

Vēl viņa veido pati savu herbāriju. Skolas laikā Laima iepazīstas ar Pēteri. Abi iemīlas, bet vienu gadu dzīve viņus tomēr šķir. Pēc vidusskolas beigšanas Laimu nosūta uz Cēsīm strādāt neredzīgo uzņēmuma Cēsu filiālē. Pēteris vēl gadu paliek skolā, jo mācījās vienu klasi zemāk. Pēc tam gan abi apprecas, un Laima atgriežas Rīgā. Dzīvo viņi kopmītnēs vienā istabiņā, un tur arī piedzimst abi vecākie bērni — Inga un Mārtiņš. Laimai ļoti svarīga ir ģimene. Viņa pati augusi kā vienīgais bērns, tāpēc saviem bērniem grib māsas un brāļus. Deviņus gadus nodzīvojuši kopmītnēs, viņi beidzot tiek pie sava dzīvokļa. Tad pasaulē nāk arī viņu pastarīte Annija, un ar Anniju sākas Laimas kā dzejnieces stāsts.
Kādā reizē, nākot ar Anniju no bērnudārza, abas ieiet grāmatnīcā un šķirsta bērnu grāmatas. Tās ir skaistas, krāsainas, ar uzlīmēm, bet Laimai šķiet, ka teksti nav īpaši veiksmīgi. «Kā būtu, ja es mēģinātu rakstīt pati?» Laima nodomā un sāk rakstīt bērnu dzejolīšus. Lai būtu interesantāk, viņa pati sev izvirza uzdevumu — katram alfabēta burtam savs dzejolis un visi vārdi dzejolī arī sāksies tikai ar šo burtu. Dzejoļi rakstās pakāpeniski, jo «grūtajiem» burtiem nemaz tik viegli rindas nerodas. Uzrakstīto Laima nes uz bērnudārzu un saprot, ka bērniem patīk un ir labi. Kad Annija sāk iet skolā, dzejoļu grāmata ir gatava. Laima kopā ar LNB Strazdumuižas dienas centra darbiniecēm atrod bildītes, izdrukā un saliek mapēs. Šādu pašdarinātu grāmatu Laima dāvina katram pirmklasniekam, kurš kopā ar viņas Anniju uzsāk skolas gaitas.

«Labais notiek negaidot,» Laima saka, un tā notiek arī tad, kad viņa iepazīstas ar Lindu Mūrnieci, kura tolaik nosūtīta uz neredzīgo ciematiņu stāstīt par kādu partiju. Ar Laimas ģimeni Linda tiekas vēl un vēl, līdz kādudien Laima viņai parāda savu «grāmatu». Linda apņemas darīt visu, kas viņas spēkos, lai Laimas grāmatiņa iznāktu pa īstam. 2013. gadā nodibinājums «Fonds Mammām un Tētiem» izdod Laimas Locānes grāmatu «Alfabēta un ciparu skaitāmpantiņi». Grāmata piedzīvo skaistus atvēršanas
svētkus Latvijas Neredzīgo bibliotēkā ar kliņģeri un bērnu dziesmiņām ģitāras pavadībā. Tā tiek reproducēta arī Braila rakstā, līdz ar ko kļūst pieejamāka plašākam lasītāju lokam. Laimai svarīga ir došana, dāvināšanas prieks, tāpēc viņa ir pateicības pilna pirmās grāmatas izdevējiem, ka tās tirāža ir liela un Laima var grāmatu dāvināt bibliotēkām, bērnudārziem un skolām. Nākamā grāmata par Zeķu zagli, kurā Laima darbojas kā līdzautore, patiesībā ir nevis viena grāmata, bet četras atsevišķas grāmatas: «Zeķu zagļa medības drēbju skapī», «Zeķu zagļa medības grāmatu skapī», «Zeķu zagļa medības rotaļlietu skapī» un «Zeķu zagļa medības trauku skapī». Sociālais uzņēmums «BlindArt» tās izdod 2016. gadā, un tajās sakombinēts redzīgo un Braila raksts, kā arī bērnu zīmējumi reljefā. 2019. gadā iznākusi vēl viena grāmata, kurā Laima ir viena no autorēm — «Sajūtu rindas». Tā ir dzejas grāmata pieaugušajiem, un to izdevusi Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrība «Redzi mani».

Laimai blakus ir bērni. Viņa ir mamma un arī vecmāmiņa, jo meitai Ingai jau pašai meita. Laima ir priecīga, ka redze nav liegusi šo iespēju piedzīvot skaistāko, ko vien sieviete var piedzīvot — kļūt par mammu. Es ticu, ka tikpat ļoti Laima priecājas par vēl vienu dzīves dāvanu — spēju rakstīt.
Laima dzīvo neredzīgo ciematiņā Juglā. Viņa darbojas Latvijas Neredzīgo biedrībā un Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrībā «Redzi mani». Vēl viņa ir aktīva dalībniece Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītāju klubiņā «Pūce».
Laimai mirdz acis, un viņa smaida, kad stāsta par Dobeles ceriņu smaržu. Tāpat acis mirdz, kad atmiņā ataust vectēva sūtījumi no Amerikas — smaržīga dūmdesa, kakao, kleitiņas… Laimas dzīve smaržo. Viņai ir silts smaids, gaiša balss un laba sirds.
«Laima, raksti vēl!» tā es viņai teicu. «Laima, raksti!»

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”
Autors:  Laura Vinogradova

Fotogrāfiju autors Vitālijs Vinogrādovs.   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa