23.janvārī jaunieši no projekta „Proti un dari” devās uz Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeju, lai apskatītu dabas drauga un amatnieka Zigmunda Lauriņa izstādi „Sestā maņa”. Izstāde ar smaržu, izstāde par dabas materiālu izmantošanu dažādu priekšmetu izgatavošanā. Šajā izstādē ir apskatāmi no kritušiem kokiem un koku zariem Zigmunda rokām izgatavoti galdi, krēsli, šķīvji, dažāda izmēra karotes un ķipīši, kā arī mūzikas instrumenti (kokle un bungas pārvilktas ar kazas ādu). Sienas ir izrotātas ar dažādu koku lapu paklājiem, kas atsauc atmiņās vasaras smaržu. Zigmunds uzsver, ka izstādes mērķis ir pamodināt cilvēkos iekšējo sajūtu ar dabas materiāliem, ar tām lietām, kas mums ir blakus, kurām mēs ikdienā paejam garām un nepamanām. Stāsts ir par laimes sajūtu, jo visi cilvēki tiecas pēc šīm izjūtām. Viņi tās meklē televīzijā, internetā, vai pat kādā atkarībā, un pats sliktākais ir tas, ka viņi šo sajūtu tā arī neatrod visā savā dzīves laikā. Izstādes doma ir pamodināt katra cilvēka „sesto maņu” caur tām piecām maņām, kas ir smarža, garša, sajūta, redze un dzirde. Zigmunds vēlas, lai viņa darbi tiek sajusti, sadzirdēti vai saredzēti ar tām maņām, kuras cilvēkam piemīt, pievienojot savu „sesto maņu”. Arī mūsu jauniešiem viņš savus darbus pielāgoja tā, lai katrs varētu nepiespiestā gaisotnē aptaustīt un izjust dabas smaržu un spēku.

Pēc izstādes apskatīšanas, Zigmunds Lauriņš kopā ar jauniešiem devās uz savām mājām, lai izrādītu klātienē kā top viņa darbi un pastāstītu nedaudz par sevi, kā nonācis līdz atziņai, ka apkārtējā daba ir bagātīga un sniedz mums visu nepieciešamo, lai izdzīvotu bez lielpilsētām.

Zigmunds Lauriņš ir dzimis un audzis Rīgā, bet pēc 25 gadu dzīvošanas pilsētā,  1989.gadā iegādājies lauku mājas „Jaunkaļņi”, Madonas novadā, Liezēres pagastā, Lubejā. Vienīgais kritērijs, iegādājoties māju, bijis, lai tuvumā neatrastos rūpniecības un armijas iestādes. Līdz tuvākajam ciemam ir aptuveni 40 kilometri, bet tas Zigmundu neuztrauc, jo tur dodas reti. Pats savām rokām ir atjaunojis māju no kritušiem kokiem un koku zariem, jo arī iepriekš viņa darbs bija saistīts ar koku – vai nu celtniecības darbos, vai arī būvkonstrukciju darbos. Kādus 10-15 gadus viņš būvēja guļbūves, bija savs uzņēmums, bet šie lielie projekti, kas saistīti ar naudu, ievieš kaut kādu savu atbildību, tāpēc sācis lūkoties uz dabas materiāliem, kuri ir pieejami ikvienam. Doma bija parādīt kā to lietderīgi var izmantot un gūt gandarījumu caur to veidošanas procesu. Zigmunds vēlējies kokiem un augiem dot otru dzīvi, iespēju dzīvot un kalpot šajā pasaulē. Arī mēbeles darinājis no tiem pašiem dabas materiāliem. Zigmunda mājās pie sienas stāv stelles, kurās tiek austi augu un koku lapu paklāji, kurus izmanto kā dekorus, aromatizētājus, kā arī pirts procedūrās. Arī māla maizes krāsns ir paša rokām celta, tāpēc ar maizi viņš ir nodrošināts. Piemājas dārziņā aug dažādi dārzeņi un ogas, un tuvējais mežs viņu apgādā ar savām bagātīgajām dabas veltēm – ogām, sēnēm un dažādu augu tējām. Zigmunds pierāda, ka latviešu tauta nav nevarīga, ka viņiem nevajag iedot visu gatavu, vajag tikai ieraudzīt, cik mūsu valsts ir bagātīga ar dabas veltēm. Tie paši dārzeņi un ogas, pareizi tos pagatavojot, var iegūt ļoti gardas sukādes, kuras ir arī ļoti veselīgas, par ko jaunieši pārliecinājās, nogaršojot tās (ķirbju, kabaču, ābolu). Arī dažādo tēju smarža ieinteresēja jauniešus, jo ieejot mājās, ikviens varēja sajust to maigo un nomierinošo aromātu, kurš piedēvēja saimnieka mājai pozitīvu auru. Jaunums klātesošajiem bija pagatavotā tēja no pļavas siena, jo šķita, ka no siena nevar pagatavot neko labu. Jāteic, ka šī tēja bija burvīga ar savu dažādo augu garšu.

Uz jautājumu, kāpēc savus talanta darbus nereklamē un neizplata, Zigmunds Lauriņš atbild, ka tas nav viņa mērķis, viņam vienkārši patīkot to darīt.

Kad ir piekusis no ikdienas darbiem, viņš spēlē klavieres pēc izjūtām, jo notis nepazīst un arī spēlēt nav mācījies, mūzika viņu iedvesmo. Arī jauniešiem viņš nospēlēja savu skaņdarbu, kurš aizkustināja visus un aiznesa pārdomu tālēs.  

Zigmunda Lauriņa dzīves sapnis ir realizēt amatniecības ciematu, kur vienkopus būtu dažādu amatniecības veidu pārstāvji – audēji, kalēji, kocinieki un šuvēji, kā arī citi amatniecības veidu pārstāvji. Viņš vēlas parādīt, ka cilvēki var izdzīvot no dabas sniegtajām veltēm un iztikt bez pilsētu dzīves. Viņš vēlas, lai jaunieši, kuri ieguvuši kādu amatniecības profesiju, dzīvē nesadegtu un nesajustos nevajadzīgi, lai viņiem būtu kurp iet un pielietot savu profesiju atbilstošā jomā.

Zigmunds iesaka dzīvot sev un saviem mērķiem, neatkarīgi no tā, ko citi par Jums padomās. Uzticēties savai intuīcijai un iekšējam spēkam, kā arī nevēlēt citiem ļaunu un mīlēt dzīvi.

Izsakām lielu pateicību Zigmundam Lauriņam par viesmīlību un iedvesmu turpmākai dzīvei, un novēlam piepildīt savu sapni par amatnieku ciematu. Lai izdodas!
Paldies mīļš Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejam par silto uzņemšanu un jauko izstādi. Brīnišķīgi cilvēki Jūs esat!