Latvijas apbalvojumi LNB biedriem
Ilgvars Hofmanis
Krietnam pilsonim, savas valsts patriotam nav lielāka goda kā saņemt savas Dzimtenes apbalvojumu. Šodien Latvijas republikā pastāv daudz dažādi apbalvojumi. Visi latviešu ordeņi jau pastāvējuši starpkaru laikā. Agrāk par citiem atjaunoja 1924. gadā dibināto Triju Zvaigžņu ordeni. Šo apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeņa dome piešķir par nopelniem Latvijas labā. Starpkaru laikā to saņēmuši Rainis, Aspazija un daudzi citi pazīstami sabiedriskie un kultūras darbinieki.
Aizvadot Latvijas republikas neatkarības 90. gadadienu, atcerēsimies tos LNB biedrus un mūsu darbiniekus, kuri gadu gaitā saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Pavisam šādas ir astoņas personas. Četrus kandidātus apbalvošanai ieteikušas dažādas LNB TO: LNB CV priekšsēdētājs Egons Zariņš (Cēsu TO), Aleksandrs Svilāns (Strazdumuižas TO), Dzintra Žuravska (Ventspils TO) un vēsturnieks Olģerts Tālivaldis Auns (Rīgas TO). Pēc Strazdumuižas internātvidusskolas — attīstības centra darbinieku ierosinājuma: bijušajam šīs skolas direktoram Ojāram Lamasam, skolotājai Valijai briedei un Birutai Balčunai kā arī skolas šoferim Rolandam Liepiņam.
Es aprunājos ar diviem Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem.
Valija Briede
Skolotāja Valija Briede savu ordeni saņēmusi 1997. gada februārī. To viņai pasniedzis bijušais audzēknis, toreizējais labklājības ministrs Vladimirs Makarovs. Jau kopš 1957. gada viņa strādā par skolotāju. Pēc redzes zaudēšanas viņa absolvējusi LU Vēsture un filoloģijas fakultātes vēstures nodaļu. Nedz šī, nedz citas veselības problēmas netraucēja V. Briedei vēlāk neklātienē, nepārtraucot darba gaitas, absolvēt arī bijušās Ļeņingradas Hercena pedagoģiskā institūta Defektoloģijas fakultātes Tifloloģijas nodaļu, apgūstot zināšanas, kas nepieciešamas tieši bērnu ar redzes problēmām apmācībai un audzināšanai.
Palīdzīgu roku studentei nav liegusi nedz neredzīgo skola, nedz LNB. Ar labu vārdu V. Briede piemin LNB priekšsēdētāju Meikolu Gudreņiku, bet īpaši viņa vietnieku Kimu Poli. 20. gs. piecdesmitajos gados valsts studentiem maksājusi 50% stipendijas apmērā.
Ilgajos darba gados nav mainījusies speciālās skolas audzēkņu centība, atzīst skolotāja. Nereti šīs vidusskolas absolventi dodas studēt valodniecību, vēsturi, tieslietas. Gandrīz visi augstāko mācību iestāžu beidzēji strādā. Īpašs prieks skolotājai ir par bijušo skolas eksternāta audzēkņu studijām. Vairāki šīs nodaļas absolventi jau ieguvuši augstāko izglītību, kļūstot par sociālajiem darbiniekiem. Kāds bijušais neklātienes skolnieks studē psiholoģiju Daugavpils universitātē. Visus Strazdumuižas skolu beigušos liepājniekus, kuri to vēlējušies, ar darbu nodrošinājusi Liepājas Neredzīgo biedrība.
LNB kontakti ar viņas darbavietu, pēc V. Briedes domām, esot vāji. LNB līderi sen nav redzēti skolas izlaidumos un citos sarīkojumos. Cienījamā pedagoģijas veterāne uzskata, ka arī LNB skolēnu vietējā organizācija darbojas pasīvi. Ar skumjām V. Briede atzīmē, ka katru gadu skolas sagatavošanas klasē iestājas daudz pilnīgi neredzīgu bērnu. Latvijas valdība ir pasludinājusi iekļaujošo izglītību par prioritāru. Taču skolotāja V. Briede pret neredzīgu bērnu apmācību vispārizglītojošās «masu» skolās ir visai rezervēta. Vieglāk šādi apmācīt bērnus ar relatīvi labu redzi. Strazdumuižas internātvidusskola integrējamo bērnu apmācībai spēj sniegt vienīgi konsultācijas, kamēr ārzemēs šādiem mērķiem gatavo palīgskolotājus.
No savas puses piebildīšu, ka ir pamats cerēt uz asistentu likuma pieņemšanu. Pagaidām veiksmīgi vispārējās izglītības sistēmā, pēc V. Briedes domām, integrējas tikai sekmīgi neredzīgi skolēni.
Savu profesijas izvēli skolotāja V. Briede nevienu mirkli nenožēlo. Skolēnus viņa allaž centusies iepazīstināt ar mācāmo priekšmetu un sniegt viņiem apgūtās prasmes lietot dzīvē. V. Briede māca vēsturi. Šis priekšmets cilvēkiem ar redzes problēmām šķiet visai iecienīts.
Arī es pats pavisam kopā «pagātnes mācību» esmu studējis septiņus gadus. Cilvēkam no malas šāda izvēle var likties dīvaina. Vēsturniekam taču tik daudz jālasa, jāseko jaunākajām senatnes pētnieku atziņām. V. Briedei šai darbā daudz palīdz kolēģi. Skolotājai gribētos, lai cilvēki ar redzes problēmām vairāk lasītu «Rosmi». Mūsu žurnālā allaž atrodama informācija par baltā spieķa lietotāju problēmām pie mums un ārzemēs, un tā abonēšanas maksa taču vairākumam lasītāju ir draudzīga.
Aleksandrs Svilāns
Otrs manas pastiprinātās intereses subjekts ir Aleksandrs Svilāns. Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba Goda zīmi viņš saņēmis 2002. gadā. A. Svilānam augsto apbalvojumu pasniegusi toreizējā Valsts Prezidente V. Vīķe-Freiberga. LNB A. Svilāns darbojas kopš 1946. gada. 1951. gadā pēc viņa ierosmes dibina LNB Skolēnu, studentu un pedagogu pirmorganizāciju, kas ir pirmā šīs biedrības struktūrvienība. Sešas reizes pēc kārtas jauno censoni ievēl par šīs pirmorganizācijas priekšsēdētāju. Visā valstī viņi rīko cilvēku ar redzes problēmām amatieru grupu uzstāšanos, informē par LNB darbību, par neredzīgu un vājredzīgu cilvēku darba iespējām.
Sākotnēji tā izdevusi arī «Rosmi» punktrakstā vienā eksemplārā. A. Svilāns ir arī žurnāla nosaukuma autors, mudinot lasītājus aktīvākai darbībai. 1957. gada «Rosme» kļūst par visas LNB izdevumu, un to sāk iespiest tipogrāfijā pieprasītā eksemplāru skaitā.
1953. gadā A. Svilāns izstrādā kombinētu vēlēšanu zīmi daudzajām LNB vēlēšanām. Kandidāti šai zīmē ierakstīti gan punktrakstā, gan gludrakstā un to vēl šodien vajadzētu izmantot biežāk.
1957. gadā LU Ekonomikas absolventu A. Svilānu ieceļ par Cēsu Mācību un ražošanas uzņēmuma direktoru. Viņš modernizē Cēsu uzņēmumu, rada ap to cilvēkiem ar redzes problēmām labvēlīgu infrastruktūru. Pēc dažiem gadiem izveido Cēsu uzņēmuma Daugavpils filiāli, kas vēl pēc pusotra gada kļūst par patstāvīgu uzņēmumu.
1961. gadā A. Svilānu ievēl par LNB valdes priekšsēdētāja pirmo Vietnieku. Šai amatā viņu ievēl nepārtraukti sešas reizes līdz pat 1986. gadam.
Izteikdams LNB biedru vairākuma viedokli, Edgars Runga savu līdzgaitnieku A. Svilānu raksturo kā godprātīgu, kompetentu, darbīgu, iniciatīvas bagātu un stratēģiski domājošu vadītāju. Pirmā vietnieka kompetencē bija ekonomiskās attīstības, cilvēku ar redzes problēmām nodarbināšanas, produkcijas ražošanas un pārdošanas, peļņas apjoma un celtniecības plānošana, kā arī šo plānu izpildes kontrole. Tie bijuši svarīgi, bet grūti uzdevumi, jo banka sabiedriskajām organizācijām nav izsniegusi kredītus. Bezpartejiskajam A. Svilānam nācies krietni nopūlēties, iekams viņš pārliecinājis toreizējos varenos par kompleksās LNB 10 gadu attīstības programmas nepieciešamību un perspektīvā iespējām to realizēt.
Laikabiedrus pārsteigusi iecere divu gadu laikā nodrošināt LNB darbības finansējumu un perspektīvā radīt vismaz 600 cilvēkiem ar redzes zudumu piemērotas darbavietas. Pēc ilgām debatēm atbildīgās institūcijas tomēr piekritušas A. Svilāna priekšlikumam padomju valsts noteikto septiņgades (1959. — 1966. g.) plānu veikt divkāršā apmērā.
Piecas reizes A. SVilāns uzvarējis atklātos konkursos par darba vietu iekārtošanu darbiniekiem ar redzes problēmām. Viens no šiem ierosinājumiem kļuva par pamatu speciālā uzņēmuma izveidei Liepājā. 20. gs. sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados LNB uzcēla četrus rūpniecības uzņēmumus ar tiem blakusesošām dzīvojamām mājām, veikaliem, veselības, kultūras un sporta iestādēm. Īres tiesības jaunajos dzīvokļos saņēma vairāk nekā 1600 ģimeņu. Strazdumuižā vien LNB uzcēla 10 dzīvojamās mājas. Divas citas dzīvojamās mājas izmantoja daļēji. 1986. gadā LNB uzņēmumos strādāja 1440 cilvēku ar redzes problēmām, t.i., visi kuri to vēlējās.
Iegūtā peļņa ļāva LNB biedru labākai veselības un sociālajai aprūpei, materiālai palīdzībai, kultūras un sporta darba izvēršanai gadā izdot vairāk nekā 1,7 miljonus rubļu. Pēc A. Svilāna ierosinājuma 1976. gadā pie Rīgas medicīnas institūta izveidoja Redzes aizsardzības starpnozaru laboratoriju, kura vairāk nekā 15 gadu darbības laikā ļāva uzlabot redzi daudziem LNB biedriem. 1984. gadā A. Svilānu ievēl par Lietuvas Neredzīgo biedrības godabiedru. Tādu pašu goda nosaukumu pēc aiziešanas no LNB priekšsēdētāja pirmā vietnieka amata 1986. gadā viņam piešķir arī pie mums.
Pašlaik A. Svilāns formāli neieņem nekādus amatus LNB. Taču tas viņam nebūt netraucē iesniegt daudz dažādu priekšlikumu neredzīgo un vājredzīgo cilvēku dzīves uzlabošanai, un tajos ir vērts ieklausīties.
Raksta autors par sniegto informāciju pateicas intervētajām personām, kā arī Edgaram Rungam un Aijai Andersonei.
