Inese un viņas pavadone Čita
«Auseklis»

Inese Vītola ir lēdurdziete. Tā dēvēto Lēdurgas veco pagasta namu Inese un viņas ģimene jau trīs gadus sauc par savām mājām. Kopš maija tā ir mājvieta arī Čitai. Labradoru sunīte ir uzticīga Ineses pavadone, abas ir nešķiramas, jo sieviete neredz. Viņas acis ir Čita.

Parasti cilvēki, kuriem ir nopietnas veselības problēmas, nevēlas tās atklāt pārējiem, kur nu vēl tik plašam lasītāju lokam. Lai šī saruna kalpo, kā neliela paraugstunda visiem, kuri nemitīgi gaužas par dzīvi, nenozīmīgus sīkumus pārvēršot milzu traģēdijās.

Ineses dzimtās mājas ir «Krastiņi» Jelgavkrastu mācītājmuižā. Pamatizglītību viņa ieguva Duntes skolā, tālāk turpināja izglītoties Cēsīs un vakara vidusskolā Rīgā. Redze zuda pamazām, ārsti konstatēja iedzimtu acu tīklenes deģenerāciju. 16 gadu vecumā meitene kļuva par 2. grupas invalīdi, 39 gados Inesei piešķīra 1. invaliditātes grupu.

Dzīves ceļš viņu aizveda uz Cēsīm, kur viņa 30 gadus strādāja Neredzīgo biedrības uzņēmumā, kas nodarbojās ar skārda vāciņu, elektrības kontaktu un elektroierīču kontaktdakšiņu, savā laikā arī ar sēdekļu izgatavošanu mikroautobusiem un tramvajiem. Paralēli darbam Inese aktīvi nodarbojās ar sportu, bija laba vieglatlēte, arī peldētāja, aizstāvēja Latvijas godu plašāka mēroga sacensībās neredzīgajiem.

1992. gadā uzņēmums sašaurināja savu darbību, jo apgrūtināta bija vāciņu skārda un gumijas ievešana no Krievijas, materiāliem pieauga cenas. Atmodas laiks Inesei atnāca ar problēmām, viņa palika bez darba un priekšlaikus devās pensijā.

Tagad atbalsts neredzīgajai sievietei ir ģimene un suns-pavadonis. Ineses dzīvesbiedrs strādā Lēdurgas skolā par kurinātāju, bet meita turpat par sporta skolotāju. Kamēr vīrs un meita ir darbā, sievieti dienas gaitās pavada suns, īstajā vārdā Feličita, bet īsāk un mīļāk — Čita. Saimniece par savu mīluli teic: «Drusku palaidnīga, bet visnotaļ jauks un strādīgs suns, mīļš draugs.»

Vaicāta, kā īsti Čita nokļuvusi pie viņas, Inese stāsta: «Saikne ar Cēsu Neredzīgo biedrību man nav zudusi. Biedrības pārstāvji parasti brauc apraudzīt savus cilvēkus. Suns ir dāvana. Acīmredzot viņi uzskatīja, ka esmu Čitu pelnījusi.» Jāteic, dārga dāvana, jo suns un apmācība, lai viņš spētu pildīt akla cilvēka pavadoņa pienākumus, nemaksā maz. Inese ir pateicīga sponsoriem — Rolandam Bortaščenokam no SIA Auditorsabiedrības «Visa vērtē» un Rīgas apgabaltiesas zvērinātai notārei Ilzei Pilsētniecei, kinologam Konstantīnam Mitrofanovam no kinologu biedrības «Saules suns».

«Kostja ir profesionālis, apmāca suņus dažādiem mērķiem, māca viņus kost vai nekost, sargāt, meklēt. Viņš arī man palīdzējis bezgala daudz, jo ne tikai sunim jāmācās saprast saimnieku, process ir abpusējs. Sākumā gāja grūti, tagad par savu uztraukumu uzjautrinos,» atceras Inese.

Vasarā viņa kopā ar Čitu dodas peldēt, bet pastaigām mīļākais maršruts abām ir gājiens uz dārzu, kur zemes darbu sezonā tiek pavadīts daudz laika. «Tur es atpūšos, ravēju, roku. Kā man tas izdodas?» Inese pārjautā. «Talkā nāk tauste un oža. Žēl, ka sēnes un ogas mežā nespēju salasīt, būtu papildu ienākumi ģimenes budžetā».

Savdabīgi no viņas mutes skan teikums: «Brīvajā laikā «lasu» un, «skatos» televizoru.» Neredzīgo biedrība akliem cilvēkiem nodrošina grāmatas kasetēs, televīzijā raidīto viņa klausās. Pēc pašas vārdiem, izlasīts gan latviešu, gan krievu mēlē ir daudz, arī redzēts. Ar viņu interesanti sarunāties par politiku un aktivitātēm sabiedrībā.

Inese labprāt piedalītos kādā televīzijas prāta spēlē, bet... Vēl savu rūpi prasa papagailīte Zuze Ķērka, jo īpaši pēc tās dzīvesbiedra Freda zaudēšanas. Viņa ir ar smagu raksturu un valdonīga, tāpēc jaunu vīru tai Inese baidās meklēt, nevar paredzēt, kāda būs savstarpējā saprašanās. Kādreiz bijusi liela jautrība, sevišķi, kad pasaulē nācis jauns perējums.

Pašlaik Inese saņem vecuma pensiju. Klausoties radio, viņa uzzinājusi, ka no 1. jūnija pensionāri par nostrādātajiem gadiem saņems piemaksu pie pensijas. Ineses pensija pārsniedz 135 latus, tātad šo papildu naudiņu viņa diemžēl nesaņems.

«Sēžu un domāju. Ja primārais ir tas, cik latu pensionārs saņem, nevis valsts darbā nostrādātie gadi, tad kāpēc tiek lieki valkāts jēdziens — pensija? Lietas jāsauc to īstajos vārdos, tas ir pabalsts izdzīvošanai,» uzsver Inese. «Pabalsts, kas visiem ir vienāds, vai ir strādāts, vai sēdēts aizkrāsnē. Nesūdzos par sevi, runāju par visiem, īpaši sāpīgi tas noteikti ir cilvēkiem, kuri savus spēkus izsmēluši smagajos lauksaimniecības darbos un lopkopībā. Kur paliek cieņa pret cilvēku un viņa darbu?»

Ko lai saka? Savulaik dižās padomijas vadonis Ņikita Sergejevičs Hruščovs solīja komunismu. Jāteic, pensionāri ir avangards, kuri to sasnieguši — visi ēd vienādi. Diemžēl — maz. Analogs piemērs rodams sovhozu dibināšanas laikā, kad, iepērkot no iedzīvotājiem govis, tās izmērīja un samaksu noteica pēc auguma parametriem, nevis pēc lopiņu produktivitātes.

Arī valsts jaunpiešķirtais 100 latu pabalsts 1. grupas invalīdiem Inesei nepienākas, jo, pēc pašas teiktā, viņa nav kopjama, tik vien kā jāpalīdz. «Protams, ģimenes locekļi mani atbalsta, cik spēj, bet viņi nav vainīgi, ka esmu akla,» teic Inese.

Varbūt, izlasot rakstīto, kāds jautās — kur problēma? Pensija, cik var saprast, lielāka nekā dažam citam pensionāram, nav vientuļa, arī suns ir. Taču stāsts nav par to. Protams, gan apģērbs bieži notraipās, gan visādas sadzīviskas ķibeles gadās. Nereti nākas norīt krupi, kad jāpiedzīvo pārspīlēta uzmanība no apkārtējo puses vai, tieši pretēji, centieni izvairīties, lai gan vietējie ļaudis pagastā esot atsaucīgi. Bet stāsts nav arī par to.

Šodien daudz tiek runāts par invalīdu jeb cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanu sabiedrībā. Jā, grēko sabiedrība, blenžot viņos kā brīnumā un īsti nesaprotot, kā katrā situācijā rīkoties. Bet viņi paši? Varbūt nevajag gaidīt, kad tevi kāds speciāli integrēs, bet līdzīgi Inesei censties nebēgt no dzīves, ja vien tas ir iespējams.

Taču tam vajadzīga drosme.