«Baltijas Vilnis» Valgā
Ilgvars Hofmanis

27. jūnijā Valgā notika Baltijas valstu neredzīgo organizāciju vieglās mūzikas 8. festivāls «Baltijas Vilnis». Šogad Latvijas, Lietuvas, Igaunijas solistu un grupu mākslinieciskais sniegums, kā apgalvo lietpratēji, salīdzinot ar iepriekšējiem festivāliem, esot audzis. Par sarīkojuma sekmīgu norisi jāpateicas Igaunijas Neredzīgo biedrību savienības instruktorei Annei-Mālei Kronai, Dienvidigaunijas NB priekšsēdētājai Ēvai Kirillovai, kā arī ļoti labvēlīgai Valgas pilsētas vadībai, kura bez atlīdzības nodeva sarīkojuma organizatoru rīcībā savu grezno kultūras namu ar lielisko akustiku.

Pilsētas galvas vietnieks izglītības, kultūras un sporta jautājumos Kalevs Lauls noklausījās visu trīs stundas garo koncertu, izpelnoties klātesošo cieņu un atzinību.

Festivāla žūrija nolēma piešķirt šādas nominācijas:

— labākais vīriešu solo dziedātāju kategorijā — Valdemārs Vallau (Tartu, Igaunija);
— labākais igauņu dziesmu kategorijā — ansamblis «Vilkpēde» (Viļņa, Lietuva);
— profesionālākie ansambļi — «Vilkpēde» un jauno pūtēju kvintets Armanda Ozola vadībā (Latvija);
— profesionālākie pedagogi — Armands Ozols (Latvija) un Tartvs Garšva (Lietuva);
— labākā autordziesma — Vladimirs Krops;
— labākais duets — Andrjus un Artūrs Lenkši (Kauņa, Lietuva);
— labākais instrumentālists — multiinstrumentālists Rivo Sārs no ansambļa «Sāremā» (Igaunija).

Personīgi uz mani lielu iespaidu atstāja tikšanās ar seno paziņu Artūru Lenkšu. Mēs tikāmies 1996. gadā, kad es strādāju Strazdumuižas internātskolā par skolotāju un šai skolā notika neredzīgu un vājredzīgu bērnu integrācijai vispārizglītojošās skolās veltīts seminārs.

Pilnīgi neredzīgais Artūrs iepriekšējā dienā pirms brauciena uz Rīgu bija ieguvis maģistra grādu ekonomikā. Viņš bija izpētījis Lietuvas Neredzīgo un vājredzīgo savienības uzņēmumu darbību. Izrādījās, ka Artūrs mūsu tikšanos lieliski atcerējās. Pat manu ārzemniekiem tik grūto vārdu «Ilgvars» viņš nebija aizmirsis.

Šis intelektuālis mani nebeidza pārsteigt arī šoreiz. Izrādās, viņš uzrauga interneta serverus Kauņas Tehniskajā universitātē.

Šķērsojot Igaunijas robežu, mēs šoreiz nemanījām nevienu varas pārstāvi. Kā gan Baltijas valstu integrācija Eiropas Savienībā (un īpaši Šengenas līgums) izmainījusi mūsu priekšstatus par nacionālo valstu suverenitāti!

Še pat dalītajā pilsētā man nācās šķērsot robežu 1993. gadā. Tolaik abās pusēs stāvēja latviešu un igauņu muitnieki un robežsargi, turklāt Ziemeļu kaimiņi bija daudz labāk bruņoti. Divām dāmām no mūsu autobusa tolaik nācās atgriezties mājās. Kādreiz Skandināvijas valstis ar kultūras sadarbību esot likušas pamatus ekonomiskajai un politiskajai sadarbībai. Varbūt «Baltijas Vilnim» ir nozīme pat tik globālos procesos?

Raksta autors pateicas par sniegto tehnisko un informatīvo palīdzību Kristīnei Lapuhai, Zanei Krūklei un Pēterim Locānam!