Nodaļa — Literatūra

Bēdu zeme Latvānija
Imants Bremze

pasaulē pateicoties krāšņi ziedošajiem milzu lakstaugiem latvāņiem, kas pēdējos gados Ģeogrāfu reti pieminētā valstiņa, par kuru bagātīgi sakuplo un pārņem bijušos labības šeit runāsim, pamazām kļūst zināma plašākā laukus, meliorācijas grāvjus, ceļmalas, upju palienes, ak, mūžs, tavu traku nezāli! Kā karstajās tropu zemēs negausīgie laksteņi stiepjas pāri cilvēka augumam, it kā mēģinot aizstāt palmas, banānus vai tamlīdzīgu eksotisku veģetāciju. Baudāmi augļi diemžēl latvaņos neienākas, gluži pretēji, sulīgās lapas dzeldī kā nātres. Ja kādam nejauši gadās iezvelties latvāņu cerā, steigšus jāmeklē ģimenes dakteris, lai ārstē cietušo. Zinātnieki, lūk, atklājuši lapās kaitīgu vielu — turakumarīnu.

Tātad Latvānijas nosaukums cēlies no platlapja, kas pārņēmis visai trūcīgo valstiņu. Kopš latvāņu invāzijas šajā zemītē lāgā neaug pat rudzi, kvieši un mieži, tikai mazliet rapsis. Latvāņu audžu pavēnī veģetē, ja tā var izteikties, pus aputējuši zemnieciņi. Turklāt valstiņa ir totāli izzagta un izpārdota svešiem, šeit saimnieko pamatā ārzemju biznesmeņi. Tik nožēlojams, dažos vārdos zīmēts, ir Latvānijas kopējais tēls.

Gandrīz visos laikos novērots, ka vieniem gūstamā labuma ir tik daudz, cik melns aiz naga, kamēr sabiedrības elite, kas apgrozās valsts kases tuvumā, ber naudu maisos, kā spaļus. Pāri ausīm nabadzībā grimušajā Latvānijā arī savairojies pulka superturīgu naudinieku. Kā varēja rasties šāda populācija, iz: skaidrot pa īstam spēj tikai kreisās filosofijas. Bagātnieki, tikuši labklājībā, neguļ uz lauriem, steigšus būvē lepnas pilis, gar visām pludmalēm, jahtās burā dienvidu jūrās, tā sacīt, bauda dzīvi, tērēdami saraustos miljonus. Kad naudiņa viegli nākusi, tikpat klusi aizčaukst.

Bet vienam augsti cienījamam naudasmaisu īpašniekam gadījās nebūšana, daudziem varētu likties neticama. Latvānijā tajā pavasarī bija savairojušies knišļi, tādā daudzumā, ka nogalēja pat ganībās piesietās govis. Manās ganu dienās arī gaiss bija biezs no odiem, knišļiem un aklajiem dunduriem, tomēr ne tik pārāk, lai lopiņus gāztu gar zemi. Ragaines paberzējās krūmos, izbizenēja un iemuka kūtī, nekādas traģēdijas.

Latvānijā diemžēl notika ārkārtējs gadījums. Nedod visvarenais, kaut līdzīga anomālija nevērstos plašumā un aprakstītā kataklizma būtu vienīgais tāds bēdu stāsts šajā briesmu pilnajā pasaulē. Lūk, kā notika, asinskāro kukaiņu mākulis, nevarēdams bioloģiskajās pļavās sameklēt reti ieraugāmās sīkzemnieku gotaļas, saulrietā pacēlās augstāk gaisos, un vējš to pūta pilsētas virzienā. Un vajadzēja nelaimīgi gadīties, visticamāk ar nelabā ziņu, atraduši vaļēju vēdlodziņu, nevēlamie ceļotāji salīda pieminētā bankas kunga naudas glabātuvē un samiltīja putekļos maisus ar valūtas saiņiem. Vienā naktī visi miljoni, cik kambarī bija, pārvērtās nožēlojamā celulozes miltu kaudzē.

No rīta baņķieris atvēra pamatīgi aizslēgto kabūzi, lai pārbaudītu naudas drošību. Šajā mirklī knišļu viesulis brāzās pretī īpašniekam kā nabaga teļam ekoloģiskajā pļavā. Aizvēris acis, viņš aptaustīja čabu kaudzi, kas vakar vēl bija miljonu vērtībā. Tā noteikti vairs nebija nauda, tāda draza, ko izgāzt atkritumos vai sabērt kamīnā.

Pagāja labs brītiņš, kamēr baņķieris atguvās no pirmās komas un sāka bļaut nelabā balsī. Izdzirduši žēlabainos brēcienus, tramīgie bankas darbinieki klusiņām lavījās šurp, jāsaka, ikdienā visiem nemaz nebija ļauts tuvoties naudas glabātuves durvīm. Šoreiz no plaši atvērtām gaitenī vēlās itin kā džinkstoši biezi tvaika mutuļi.

— Esmu beigts, pagalam! — kungs kliedza. — Plānākais no visiem nabagiem pasaulē! — baņķieris vaidēja, un apstulbušie darbinieki mēģināja ātrumā aptvert, kas šefam lēcies. Beidzot saprata, ka nauda pagalam, izčibējuši maisi ar miljoniem.

Tikmēr knišļi izklīda pa gaiteņiem un istabām, viss nams dūca kā kukaiņu strops. Glītās datormeitenes steigšus atvēra logus un vēdināja dzinkstoņu laukā, lai vācas uz citu banku, ja viņiem ļoti garšo nauda.

Pats kungs pamazām atžirga no stresa un spēja sakarīgi atbildēt mēdiju pārstāvjiem, kas uzradās gandrīz tādā pat daudzumā kā knišļi. Filmēja drazu kaudzi slepenajā kambarī, kur senāk bija sakrauti naudas maisi, izprašņāja par notikušo. Mazais kaplodziņš esot turēts vaļā, lai nauda nesapelē, vairāk neviens nezināja teikt.

Žurnālisti vienprātīgi atzina, ka baņķieris cietis nesalīdzināmi lielākus zaudējumus nekā zemnieki, kam knišļi noskauduši lopiņus vai plūdos gājusi bojā raža. Ikvienam Latvānijas iedzīvotājam to vajadzētu novērtēt un materiāli palīdzēt posta piemeklētajam naudas kungam, jo morāls vien atbalsts šeit būtu par knapu.

Zibens ātrumā notikušo uzzināja pārējās bankas un ieviesa steidzamus drošības pasākumus. Cieši aizvēra vēdlodziņus, aizlīmēja šķirbas, kur varētu ielavīties kāds kaitēklis. Materiālā palīdzība dabas stihijā cietušajam kolēģim gan netika pieminēta. Gluži pretēji, par kaimiņa bankrotu konkurenti tikai priecājās, žēlsirdība biznesā nepastāv.

Trūcīgie zemnieki turpretī dāvināja kaimiņiem dzīvas govis kritušo vietā. Labestīgie laucinieki izrādīja gatavību ziedot dažu grasi arī nelaimīgajam baņķierim. Labuma no zemnieku atnestā gan izrādījās gaužām maz, vien kabatā berama sīknauda. Būtībā nieks bija tādu, kam iesāpējās pakrūtē par likteņa varā pamesto kungu. Nākamajā dienā baņķieris ielika polietilēna tašā pīto auto šlepējamo striķi un izgāja no savas jūrmalas villas. Piepeši ieraudzīja pretī nākam nepazīstamu vīrieti. Neizprotami, kā viņš varēji ietikt priežu dārzā, ja vārtiņi aizslēgti un villu apsargā vaļā skrejošs negants rotvellers.

— Sveiks, saimniek! — svešais uzkrītoši laipni pieteicās, gan aizdomīgi smīnēdams. — Kurp tad mēs, uz jūru peldēties vai?

Ķezā kritušais naudinieks gribēja noskaisties par pēkšņo traucējumu, saukt suni, lai triec to nekauņu ratā, bet aprāvās.

— Te ir manas mājas, redziet, sēta apkārt...

— Skaties, kur lepnīgs: — svešais vīpsnāja. — Ko nes tašā?

— Naudas tur nav, knišļi visu sagrauza, — baņķieris izvilka striķi un nometa zemē.

— Zinu, ka tavā bankā tukšpadsmit, bet pats noderētu kaut vai par sētnieku.

Tai pašā brīdī kungs raucās arvien mazāks, palika tāds — šis ne tas. Svešais iebāza vīkšķi tašā, pasita pauneli padusē un pagaisa priedulājā.

No tās reizes bagāto kungu neviens nav redzējis, tikai auto, striķi polismeņi atrada villas priežu dārzā. Tik bēdīgs ir stāsts par nabadzīgo valstiņu Latvāniju.