Nodaļa — Nekrologs

No Imanta Bremzes atvadoties

Jelgavnieks Imants Bremze kautrīgi slēpjas aiz pseidonīma, ko aizņēmies no slavenā «Dzīvnieku pasaules» autora Alfrēda Brēma. Tas ari ir vienīgais patapinājums viņa radošajā biogrāfijā, jo Imants Brēms nav aizņēmies no citiem ne idejas, ne sižetus, par saviem skolotājiem uzskatīdams gan Romēnu Rolānu un Emīlu Zolā, gan arī mūsu pašu Rūdolfu Blaumani. Dižo francūžu episkais plašums pirmajā mirklī šķiet nesavienojams ar miniatūrajām pasakām, taču psiholoģiskā patiesība nepieciešama gan reālistiskā romānā, gan fantāzijas radītā īsprozas sacerējumā.

Pirmos bērnības iespaidus pasaku krājuma «Kapteinis Čikimiks» (izdevniecība AGB, Rīga, 2001.) autors guvis vēl Latvijas brīvvalsts laikā. Viņš piedzima trīs bērnu ģimenē Pļaviņās 1934. g. 19. martā.

Agrīnās jaunības laikā Imantam bija arī vēl citas aizraušanās — aktiermāksla un glezniecība. Tēvs pagatavoja rāmjus, bet dēls ar eļļas krāsām uz audekla uzbūra brīnišķīgas ainavas, kur, tāpat kā literāros darbos, dabā noskatīto papildinājusi iztēle. Bet teātra spēlēšana kļuva liktenīga viņa mūžā — Raiņa lugā «Spēlēju dancoju» viņš tēloja Zemgu, bet Leldes lomu režisore uzticēja viņa klasesbiedrenei Skaidrītei. Abi jaunieši ciešāk ieskatījās viens otrā un 1955. g. noslēdza draudzību uz mūžu, izveidodami kopīgu ģimeni.

Tajā pašā gadā jaunais vīrs ar diriģenta L. Vīgnera vadīto kori «Mūza» devās uz Maskavu, lai piedalītos latviešu literatūras un mākslas dekādē. Dziedāja uz skatuves gan Lielajā teātrī, gan P. Čaikovska koncertzālē.

Desmit gadus vēlāk I. Bremze absolvēja Maskavas poligrāfijas institūtu, bet pirms tam Aizupes meža tehnikumā bija apguvis savu pirmo profesiju un strādājis Rīgas mežsaimniecībā par mežziņa palīgu. Desmit gadi aizvadīti darbā Koksnes ķīmijas institūtā.

Kopš 1979. g. Imants dzīvo Jelgavā, uzaudzinājis divas meitas — Sarmīti un Guntu, lepojas ar pieciem mazbērniem un vienu mazmazbērnu, kā arī sacerējis desmitiem garāku un īsāk stāstu, kas dienas gaismu ieraudzījuši laikrakstos «Literatūra un Māksla», «Cīņa», «Pionieris», «Kurmītis» un žurnālos «Karogs», «Skola un ģimene», «Draugs», «Zīlīte». Tomēr vislielākos panākumus viņš guvis tieši pasaku žanrā, vēlreiz pārdzīvodams savas bērnības izjūtas, cenšoties pasargāt visjaunākos lasītājus no racionālisma un palīdzot saglabāt jūtīgas dvēseles. Lai arī Imanta Brēma sacerējumos galvenokārt darbojas gan bērniem labi pazīstamie dzīvnieki — suņi, kaķi, zirgi, vardes, sienāži, taureņi, gan eksotiskākas būtnes — krokodili, ziloņi, bruņurupuči, lāči, ēzeļi, viņa pasakas ir tikpat laikmetīgas kā stāsti.

Mūsdienās, kad varmācība laužas dzīvokļos pa visiem televīzijas kanāliem un pat multfilmās valda ļaunums un naids, ir ļoti svarīgi, ka šīs pasakas ir gaišas, bez ļaunuma. Autors turpina folkloras tradīcijas, tēlaini parādot, ka bagātība ir nevis nauda, bet laba sirds un līdzcilvēki. Iepazīstinot ar daudzveidīgo un skaisto pasauli, tiek rosināta arī bērnu fantāzija.

Brēms nav redzams publiskos sarīkojumos galvaspilsētā, viņa vārds neparādās smalko aprindu hronikā. Viņš ir vienpatis, cīrulis, ceļas agri, jo rīta stundās dzimst visgaišākās domas. Reizēm gadījušās arī vilšanās, taču neveiksmēm pāri virmo jaunrades prieks, un patiesu gandarījumu sniedz asprātīgais Jēpītis — vara cilvēciņš uz skursteņa ar vējlukturi labajā rokā. Tādu viņu izkaluši arī tēlniece Dzintra Jansone 2000. g. 17. septembrī atklātajā piemineklī Jelgavā pie bērnu un jauniešu kultūras centra «Junda» (piemineklis Jēpītis vairs nav savā vietā). Reizē tas ir piemineklis arī pasaku meistaram Imantam Brēmam, kurš kā liels bērns ar skaidrām acīm skatās pasaulē.

I. Bremze ļoti daudz publicējies žurnālā Rosme un piedalījies tā literārajos konkursos, vienmēr saņēmis godalgotas vietas. LNB biedrs no 1986. g.

Imants Bremze no mums šķīrās 2008. g. 8. decembrī. Apglabāts Jaunciema kapos.