Nodaļa — Literatūra

Divas aiju dziesmas
Rūta Venta

Pirmā
Kā putnēni skolā salidoja apkārtnes lauku māju un mežmalu izauklētie bērni. Viņiem vajadzēja dot prasmi kalt atslēgas uz lielo pasauli. Viena no atslēgām varēja būt valoda, ar ko varētu sazināties arī ar tāliem kaimiņiem.

Un skolotājs pūlējās, no audzēkņu nerātnībām reizēm piesarkdams kā ēzē nokaitēta dzelzs.

Aizlidoja pasaulē dažādu gadu dažādie audzēkņi. Cik viņiem kuram tika no skolotāja pūra — ceļamaizes? Pasaules vēji to zina.

Izauga arī paša meitas un — aizlidoja. Saslima un nomira sieva, un vecais skolotājs palika upes krasta mājiņā viens. Valsts piešķīra pensiju. Saule iespīdēja mājiņas logos, kad atbrauca ciemos meitas. Atkal aizbrauca. Rokas un kājas kļuvušas stīvas. Pa retam aizsteberēja pie kaimiņiem ciemos. Agrāk gāja biežāk. Kaimiņi atnesa no patālā veikala šo to ēdamu.

Vasarā labi pasēdēt saulītē upmalā. Upe dzied mierinošu aiju dziesmu par kādu nogurušu mūžu un novakara skumjām. Tāda visas dabas gaita — plūst un mainīties. Aiju, aiju... upe nenoveco, tāpēc, ka mūžīgi plūst.

Otrā
Vienā krastā savējie, otrā - ienaidnieks. Lodes lidoja no krasta uz krastu. Tanki rāpoja gar upi no augšteces, līdz sagūlās tanku kapsētā aiz upes. Upe ieaijāja kritušos savu krastu aizstāvjus.

Vai sen jau tas? Upes mūžā nesen. Cilvēku mūžā tik, lai bērns izaugtu par lielu vīru, lielie nobriestu un novecotu.

Griezās dzirnavas upes krastā, apkārtnes zemniekiem miltus maldamas. Dzirnavnieka ģimenē bija divas jau pieaugušas meitas. Skaistules? Nē, neuzkrītošas, drusku pelēcīgas.

Karš apstādināja dzirnavas, upmalas iedzīvotāji atkāpās mazliet tālāk no upes, pašai frontei tuvojoties, uz pāris nedēļām vēl dažus kilometrus tālāk meža vidū.

Zemnieku mājas karš šai apkārtnē gandrīz nenopostīja. Vācieši bēgot steidza apmainīt savus novārgušos kleperus pret brašiem zemnieku zirgiem. Kāds melnīgsnējs vācietis uzspieda savu varmācīgo mīlestību dzirnavnieka Krūmiņa vecākajai meitai Hertai. Mīlestības skaistumu neizjutusi, rūgtuma kā lapsenes sadzelta, viņa pēc kāda laika juta sevī mostoties jaunu dzīvību. Staigāja gar Baltupi, izmisumu sevī glabājot, upe ar savu dziesmu viņu mierināja.

Baltupe dziedāja aiju dziesmu mazam cilvēkbērnam, tik nejauši un negaidīti pasaulē atnākušai dzīvībai. Nezin, kādā grāvmalā atstājis savus kaulus melnīgsnējais vācietis, vai svina smagus aiznesis līdz savai Vāczemei?

Skumjā māte nepameta savu bērnu, tumšmatainais zēns auga brašs un pamazām sāka iepriecināt savu māti. Nebija vīriešu pārpilnības šai klusajā pusē pēc kara, māsa arī palika vientuļa. Nebija viņas abas ar māsu nekādas izcilās skaistules. Bet viņai tomēr auga dēls! Izauga stalts, brašs, enerģisks.

Ja vēlreiz vajadzētu iet cīņā pret Vāciju — viņš ietu pret Vāciju. Baltupes krastu izauklētais dēls. Viņam nebija daļas par kaut kādu uzspiestu asinsradniecību. Viņš nesa seno latviešu vārdu — Jānis, viņam patika mašīnas un — izmācījās par šoferi. Atveda mātei rādīt līgavu — glītu, spriganu meiteni Maiju. Apprecējās un tagad dzīvo citur. Dēls, mātes laimīgā nelaime, citas sievietes laime.

Baltupe, vai gan tu neesi dziedājusi laimīgās aiju dziesmas, vai vēl dziedāsi?