Nodaļa — Literatūra

Aklā stirniņa
Horācijs Kviroga
Rīgā, 1938. g., Gulbja apgādniecībā.

Nobeigums.

Viņas draugs, kā jau zinām, bija skudrulācis. Tas ir samērā niecīgs radījums, viņa spalva iedzeltenā pamatkrāsā. Virs šī kažoka viņam redzams kaut kas līdzīgs melnam kreklam, kas turas mugurā melnām plecu lentītēm. Skudrulāčiem ir skaujoša aste, jo viņi dažreiz uzrāpjas kokos, kur tad ar šādu asti var turēties pie zariem.

No kurienes cēlusies mednieka un skudrulāča ciešā draudzība, to kalnu mežos neviens īsti nezināja, bet mēs gan to drīz vien redzēsim.

Nonākusi pie skudrulāča mājokļa, nabaga māte elsodama iesaucās: «Pau, pau, pau!»

«Kas tas ir?» skudrulācis jautāja.

«Es, stirna!»

«Ak tā! Labi! Ko jūs vēlaties?»

«Es atnācu pie tevis pēc kāda ieteikšanas raksta medniekam. Mana meita, mazā stirniņa, ir akla.»

«Ai! mazā stirniņa? Akla!» skudrulācis līdzcietīgi iesaucās. «Jums ir laba meita. Ja tas vajadzīgs viņai, tad es tūliņ izpildīšu jūsu vēlēšanos. Man nekas nav jāraksta medniekam. Parādiet tikai viņam šo galviņu un viņš jūs tūliņ pieņems.»

To teicis, skudrulācis ar asti pasniedza stirnai izkaltētu odzes galvu, pilnīgi sausu ar visiem indes zobiem.

«Parādiet tikai šo medniekam,» skudru ēdējs atkārtoja. «Nekā cita jums vairāk nevajag.»

«Paldies, simts paldies, skudrulācīt,» stirna sirsnīgi pateicās, priecīgi piebilzdama, «arī jūs esat krietns zēns.»

Un viņa devās skriešus uz mājām, jo bija jau stipri vēls, un drīz varēja sākties diena.

Nonākusi mājās, viņa tūliņ uzmundrināja savu meitu, kas vēl arvien vaidēja. Abas kopā viņas devās uz ciemu, kurā dzīvoja mednieks. Nonākušas ciemā, viņas klusi pārlēca dārzu žogus un laidaru sētas, lai neuzmodinātu suņus, kas viņas tūliņ sakostu. Drīz vien viņas bija jau pie mednieka durvīm, kur klusi pieklauvēja: «Pau! pau! pau!»

«Kas tur klauvē?» iekšā atskanēja cilvēka balss.

«Tās esam mēs, stirnas. Mums ir odzes galva.» māte steidzīgi sacīja, lai cilvēks zinātu, ka viņas ir skudrulāča draudzenes.

«A-ā,» cilvēks iesaucās, atvērdams durvis. «Kas jums noticis?»

«Mēs ieradāmies, lai jūs izdziedinātu manu meitu, kura ir akla.»

Un stirna izstāstīja medniekam notikumu ar bitēm.

«Hm...» mednieks sacīja, «nu tad paskatīsimies, kas jaunkundzei īsti kait.» Un iegājis istabā, viņš iznesa augstu krēslu, kurā stirniņai bija jāatsēžas, lai mednieks, pārāk nesaliecoties, labāk varētu apskatīt viņas acis. Mednieks rūpīgi apskatīja tās caur lielu apaļu vairojamo stiklu, kamēr māte rādīja gaismu ar mazu vējlukturīti, kas bija uzkārts viņai kaklā.

«Nav nekas bīstams,» mednieks beidzot noteica, palīdzēdams mazajai nokāpt no krēsla, «vajag tikai labi paciesties. Ieziediet katru vakaru slimās acis ar šo ziedi un palieciet divdesmit dienas pilnīgā tumsā! Pēc tam uzlieciet šīs dzeltenās brilles, un acis būs veselas.»

«Sirsnīgi pateicos, mednieka kungs,» māte sacīja un pilnu sirdi siltu pateicības jūtu jautāja, «ko es jums esmu parādā?»

«Nekā, mana mīļā, nekā,» mednieks smaidīdams atbildēja, «uz mājām ejot, tikai uzmanieties no suņiem, jo te kaut kur kaimiņos, droši vien, ir kāds cilvēks, kas apmāca tos medībām.»

Stirnām bija lielas bailes. Viņas skrēja, cik ātri vien varēja, tā kā pat kājas pie zemes nemetās. Tikai laiku pa laikam viņas apstājās uz acumirkli, lai paklausītos, vai kāds neseko viņām.

Tas tomēr nebija traucējis suņiem stirnas saost un pat veselu pus jūdzi dzīties viņām pakaļ kalnos. Viņas skrēja pa šauru taciņu, un mazā blēdama turējās blakus mātei.

Ārstēšanās tika izpildīta taisni tā, kā mednieks to bija noteicis. Un tikai māte vien zina, ko viņai maksāja meitu ieslodzīt uz veselām divdesmit bezgalīgi garām dienām pilnīgā tumsā, veca koka dobumā kā cietumā, kur nekas nav redzams. Beidzot, kādā rītā, māte ar galvu aizgrūda lielo žagaru blāķi, ko viņa bija sanesusi dobuma priekšā, lai aizkavētu gaismu, un mazā stirniņa, uzlikusi dzeltenās brilles, viegli izlēca no dobuma, priecīgi saukdama: «Māmin, es redzu! Es redzu visu!»

Māte, atspiedusi galvu pret kādu zaru, raudāja prieka asaras, redzot savu meitu atkal veselu.

Stirniņa bija izdziedināta. Tagad viņa dzīvoja godīgi un varēja justies laimīga, bet viņai bija kāds noslēpums, kas viņu skumdināja. Viņa gribēja katrā ziņā kaut kā atlīdzināt cilvēkam, kas bija bijis tik labs pret viņu, bet viņa nezināja, kā to izdarīt un tāpēc viņai bija dažreiz tik skumji.

Beidzot kādu dienu stirniņai šķita, ka viņa būs atradusi kādu līdzekli. Viņa skraidīja pa liedagu upes krastā un dīķa malā un lasīja nomestās dzērvju spalvas, ko aiznest medniekam. Arī mednieks šad tad atcerējās aklo stirniņu, kuru viņš bija ārstējis.

Reiz kādā lietainā vakarā mednieks omulīgi sēdēja savā būdā, kurai viņš bija uzlicis jaunu salmu jumtu, kas vairs nelaida cauri lietus ūdeni. Tā kā vēl nebija necik vēls, tad viņš gatavojās kaut ko palasīt. Bet tikko viņš bija atšķīris paņemto grāmatu, viņš izdzirda, ka kāds viņu sauc. Viņš atvēra durvis un ieraudzīja jauno stirniņu, kas viņam bija atnesusi mazu sainīti — pušķi dzērvju spalvu, galīgi izmirkušu lietū.

Mednieks iesmējās, bet stirniņa noskuma, jo viņai bija kauns par savu niecīgo dāvanu, un viņa domāja, ka mednieks smejas par viņu. No tās reizes viņa sāka meklēt citas spalvas, lielas, tīras un pilnīgi sausas.

Pēc nedēļas viņa tās atkal atnesa medniekam. Mednieks, kas iepriekšējā reizē ar saviem smiekliem bija viņu apbēdinājis, šoreiz vairs nesmējās, jo mazā stirniņa nesaprata viņa smieklus. Tā vietā viņš no savas puses atnesa veselu bambusa niedres kātu pilnu medus un atdāvināja to stirniņai. Mazā saņēma dāvanu ar lielu prieku.

No tā laika jaunā stirniņa un mednieks kļuva lieli draugi. Viņai bija neatvairāma vēlēšanās katru dienu aiznest medniekam pa dzērvju spalvai, kas toreiz maksāja labu naudu. Kad spalvas bija nodotas, ar mednieku varēja tērzēt stundām ilgi. Arī tas viņai patika.

Mednieks katru dienu nolika galdā skaistu fajansa trauciņu, pilnu medus, un novietoja pie galda augsto krēslu, kurā sēdēt viņa draudzenei. Šad tad viņš stirniņai iedeva arī pa cigāram, ko viņa apēda ar lielu prieku. Un viņai nekad nepalika no tā nelabi.

Tā kavēdami viens otram laiku, viņi uzraudzīja arī uguni pavardā, jo medniekam būdā bija malkas krāsniņa. To viņš mēdza iekurināt, kad laukā plosījās vētra vai lija stiprs lietus un palāses čurkstēdamas tecēja no jumta. Vairīdamās no suņiem, stirniņa ieradās tikai šādos nemīlīgos vakaros, jo negaisā neviens suns negribēja līst laukā. Tāpēc ikreiz, kad uznāca nakts un sāka līt lietus, mednieks nolika uz galda medus trauku ar salveti, padzēra karstu kafiju un, lasīdams kādu grāmatu, gaidīja pazīstamo klauvējienu: «Pau! pau! pau!»

Viņš zināja, ka tā būs viņa draudzene mazā stirniņa.