Ar nāvējošu skatienu
«Noslēpumi un fakti»

Mūsu ēras 1. gs. Romas zinātnieks Plīnijs vecākais savā «Dabas vēsture», apkopojot antīkajā senatnē uzkrātās zināšanas, aprakstīja «Čūsku karali Vasilisku», kurš spēja nogalināt ne tikai ar indi, bet arī ar skatienu. Izteiciens «Vasiliska skatiens» iesakņojies daudzās pasaules valodās, kaut gan, kā apgalvo zinātne, neviena dzīva būtne ar savu skatienu nespēj nonāvēt. Tomēr fakti liecina par pretējo...

Šīs acis
Savulaik laikraksts «Canadian Tribune» ziņoja par šādu neapšaubāmu faktu: medību laikā 55 gadus vecajam Stīvam Makkellanam uzbruka grizli lācene. Guļot zemē, Stīvs instinktīvi izstiepa uz priekšu roku, kurā turēja nazi, bet pats ar naida un izmisuma pilnu skatienu lūkojās zvēra acis. Dīvaina lieta, bet lācene sastinga uz vietas.

Mednieks turpināja nepārtraukti skatīties viņas acīs, cenšoties skatīties tikai acu zīlītēs. Un pēkšņi... lācene skaļi ierēcās un klusi nokrita zemē. Vēlāk, aplūkojot zvēru, netika atrasta ne skrambiņa. Un tad pētnieks pieņēma, ka nāves cēlonis bijis spēcīgs cilvēka bioenerģētiskais impulss, kas sagrāvis zvēra smadzeņu nervu šūnas.

«Triecienspēks»
Lūk, cits dīvains gadījums, kas notika Krievijā. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vienā no Maskavas zinātniskajiem pētniecības institūtiem mira galvenās nodaļas vadītājs. Cilvēks vidējos gados, kurš nekad ne par ko nebija sūdzējies un gandrīz nekad nebija slimojis. Patologanatomi konstatēja: spriežot pēc galvas smadzeņu asinsvadu stāvokļa, smadzenēm vienkārši pārstāja pieplūst asinis. Kāpēc? Nav zināms.

Tiesa, pataloganatoms, kurš veica sekciju, izmeklētājam teica, ka mirušā sirds vienkārši apstājusies: «Protams, ne jau pati, bet tā, it kā kāds būtu tās sišanos apturējis kā pulksteņa pendeli.» Šis vārds «kāds» izmeklētāju ieinteresēja. Vai tiešām nāve varēja būt vardarbīga? Viņš nolēma uzsākt savu izmeklēšanu. Drīzumā viņam radās aizdomas, ka slepkava-ekstrasenss varēja būt mirušā nodaļas laboratorijas vadītājs.

Spriežot pēc darbinieku teiktā, šis cilvēks savu priekšnieku burtiski ienīda. Pats aizdomās turamais uz izmeklētāju atstāja ļoti negatīvu iespaidu, īpaši viņa ļaunais skatiens, no kura pieredzējušajam vīrietim pa muguru sāka skraidīt skudriņas.

Kad viņš uzklausīja liecinieku liecības, aizdomas pārauga pārliecībā: tieši šis cilvēks aizraidījis uz viņpasauli savu priekšnieku. Viss notika lielā telpā, kur atradās viņu nodaļa. Priekšnieks izteica laboratorijas vadītājam asu piezīmi. Viņš par atbildi ieurbās nodaļas vadītājā ar savu ļauno skatienu. Bet pēc piecām minūtēm šefs pēkšņi noslīdēja no krēsla uz grīdas un iegārdzās.

Atbraukusi neatliekamā medicīniskā palīdzība konstatēja nāvi... vērīgajam izmeklētājam neizdevās saukt vainīgo pie kriminālatbildības — nebija pierādījumu. Mediķi kategoriski atteicās atbalstīt viņa versiju par skatiena «triecienspēku», kas izsauca cilvēka nāvi.

Redzes stari
Protams, mediķus var saprast. Pieņēmums par to, ka cilvēku var nogalināt tikai ar skatienu vien, izklausās pārāk nereāls. Turklāt fiziologi apgalvo, ka acs ir tikai elektromagnētisko svārstību gaismas veidā uztvērēja, tā neko neizstaro, tāpēc nespēj iedarboties uz cilvēka organismu. Taču no kurienes valodā ir tik daudz izteicienu par šo tēmu, piemēram, «iznīcinošs skatiens», «ar acīm mētāt zibeņus», «caururbjošs skatiens».

Arī no ikdienas dzīves pieredzes var minēt vairākus piemērus, kad skatiens iedarbojas uz uzvedību jeb psihi, bet secīgi arī uz cilvēka smadzenēm. Piemēram, skolotāja klusējot pārlaiž skatienu klasei. Ja viņas skatiena starojums ir pietiekami spēcīgs, trokšņainie skolēni pieklust. Acis ir smadzeņu enerģētiskais kanāls. Tātad tās spēj informāciju elektromagnētisko viļņu veidā ne tikai uztvert, bet arī noraidīt.

«Vasiliska skatiens», ļauna acs, lāsts... cilvēki, kuru enerģētika ir pietiekami negatīvi spēcīga, spēj citiem nodarīt nopietnu kaitējumu. Un reizēm pietiek ar vienu vienīgu skatienu. Pēc ārējām pazīmēm atpazīt cilvēku, kurš spēj īstenot «enerģētisko uzbrukumu», nav iespējams. Par laimi «nāvējošs skatiens» ir tikpat retas spējas kā bioenerģētiskās dziedniecības prasme.

Ir kāds vienkāršs eksperiments, kas liecina par «redzes staru» pastāvēšanu. Vietā, kur pulcējas daudz cilvēku, pamēģiniet cieši lūkoties sejā nejauši izvēlētam cilvēkam. Pat tad, ja viņš aizgriezlsies no jums, viņš drīzumā pagriezīsies un pacentīsies notvert jūsu skatienu, cenšoties saprast, kas un kāpēc viņu aplūko.